Jebkuru, pat vislabāko, brīnišķīgāko ideju var viegli sabojāt, novedot šos “labos nodomus” līdz absurdam, līdz pilnīgam loģiskās sapratnes zudumam. Donalda Trampa panākumus ASV daudzi saista tieši ar šādām intelektuāļu/sociālo inženieru izdomātajām un realizētajām pārmērībām. Kas par daudz, tas par skādi. Vides aizsardzība, dabas mīlestība šajā ziņā nav izņēmums.
Nupat parādījās ziņa, ka Brīvdabas muzejā tiek plānota simtgadīgas bērzu alejas nociršana. “Dabas draugi”, “vides aktīvisti” (visas šīs kategorijas obligāti pēdiņās) sacēla brēku sociālajos tīklos. Uz āru translētais “lielais stāsts” bija apmēram šāds: “Pat tāds it kā nacionāls iestādījums kā Brīvdabas muzejs nodarbojas ar Latvijas unikālās dabas iznīcināšanu. Cirtīs nost nabaga bērziņus.”
Šis konkrētais gadījums ilustrē to plaisu, kas radusies starp patiesiem dabas draugiem un tiem, kuri par tādiem uzdodas. Viltus “dabas draugus” raksturo minētā reakcija, jo viņu izpratnē cilvēks neko dabā nedrīkst cirst vai zāģēt (postīt), iejaukties (graut vienoto, sarežģīto ekosistēmu) vai regulēt (daba pati visu noregulēs). Šai it kā loģiskajai konstrukcijai ir viens būtisks trūkums, ko “dabas draugi” cenšas ignorēt. Proti, cilvēks pats ar savu saimniecisko darbību ir aktīvs šīs ekosistēmas elements, un to nevar neņemt vērā, lai cik “zaļi” mēs nebūtu.
Mēs nedzīvojam alās un nenodarbojamies ar savvaļas saknīšu, augļu un ogu vākšanu pārtikai. Protams, mums jācenšas savu saimniecisko darbību ievirzīt tā, lai tā pēc iespējas mazāk ietekmētu dabas procesus. Nav diskusiju par to, ka daba jāsargā; ka jādara viss, lai mums būtu zaļa, patīkama vide. Tāpat kā par to, lai tāda saimnieciskā darbība, kura nodara nesamērīgu kaitējumu dabai, nebūtu pieļaujama. Atslēgas vārds šeit ir - nesamērīgu, jo kaut kādu kaitējumu rada gandrīz ikviena darbība.
Runa ir par ko citu. Par to, kad ar “labiem nodomiem”, ar “vides aizsardzības” lozungiem tiek bruģēts ceļš uz reālu kaitējumu dabai. Latvijas apstākļos tas visbiežāk izpaužas šādās sfērās: 1) cīņa pret koku ciršanu. Kā minētajā piemērā ar Brīvdabas muzeja bērziem, bet galvenās batālijas notiek ap kailcirtēm, kuras tiek pasludinātas par a priori nevēlamām; 2) cīņa pret medībām un medniekiem kā tādiem; 3) neadekvāta tolerance pret koku slimībām un kaitēkļiem dabas liegumu zonās. Zīmīgi, ka pret savvaļas dzīvnieku slimību izplatītājiem šādas iecietības (neiejauksimies dabas dabiskajos procesos) nav.
Visās šajās sfērās galvenā kauja notiek it kā zinātniskajā lauciņā, bet patiesībā tīri emocionāli sabiedriskās domas sfērā. Vienā pusē ir nopietni zinātnieki un praktiķi, kas attiecīgo jautājumu pēta sen un vispusīgi (Latvijas Valsts mežzinātnes institūts “Silava”), bet otrā pusē ir zinātnieki ekscentriķi (uzskatāmākais piemērs - Viesturs Ķerus), kuri ap sevi pulcē eksaltētu atbalstītāju pulkus no viegli ietekmējamas pilsētu “smalkās” publikas.
Šajā cīņā par sabiedriskās domas atbalstu Brīvdabas muzejs var skaidrot līdz apnikumam, ka “diemžēl bērzi bija gandrīz simt gadus veci un regulāri kāds lūza, apdraudot muzeja apmeklētājus un darbiniekus. Bija gan izpēte, gan atļauja un iepirkumi atlikušo koku nociršanai”, taču tāpat atradīsies lozunga “caur sidraba birzi gāju, ne zariņa nenolauzu” skandētāji, kuriem galvenais ir kādu riebekli, kokiem pāri darītāju simboliski nolinčot.
Brīvdabas muzeja bērzu alejas lietā viss ir daudzmaz skaidrs - koki bija veci, to nav daudz, un pašā muzeja teritorijā lielu, vecu koku netrūkst. Tā ka uztraukums ātri norims. Ar cīņu pret kailcirtēm ir trakāk. Tur “dabas draugiem” var skaidrot cik gribi, ka jauns, veselīgs mežs var izaugt tikai tādā ekosistēmā, kur jaunajā mežā katram atsevišķam kokam ir vienādas iespējas tikt pie spēcinošās saules. Noēnojumā (kokus neizcērtot pa tīro) koki nīkuļo un izstīdz.
“Dabas draugs” ierauga kailcirtes izcirsto mežu, zemsegas postījumus, un viņu vairs nekādi argumenti neķer. Tas, ka jau pēc dažiem gadiem šī “nopostītā meža” vietā augs jauns, spēcīgs mežs, kurš cilvēkus priecēs nākamajās paaudzēs, šo “dabas draugu” neinteresē.
Vēl trakāk ir ar savvaļas dzīvnieku medībām. Kaut kā vēl tiek “sagremota” ideja, ka medīti tiek dzīvnieki gaļai, bet ja dzīvnieks tiek nomedīts “tāpat”, tad tas ir nepieļaujams un nepiedodams ļaunums. Ideja, ka mūsdienās medību galvenais uzdevums ir dzīvnieku populācijas regulēšana, netiek pieņemta. Ko tur regulēt? Daba pati noregulēs.
Pasaulē, tai skaitā Latvijā, vairākums iedzīvotāju dzīvo pilsētās un katru dienu kaut ko ēd. Ēdiens savukārt netiek saražots rūpnīcās no kaut kādiem citās rūpnīcās radītiem ingredientiem, bet gan no laukos izaudzētiem produktiem. Tas nozīmē, ka cilvēces nodrošināšana ar pārtiku ir liels, komplekss pasākumu kopums, kurā vienlaikus jāsabalansē daudzu dažādu elementu intereses. Ja reiz cilvēks šajā kompleksā ir galvenais, tad viņam arī ir visa šī ekosistēma jāregulē, nevis jāļauj to regulēt dabai nedabīgos apstākļos.
Ko tas nozīmē praksē? Ja dabiskos apstākļos vilkiem nav ko ēst, tad viņu populācija samazinās. Tur, kur parādās lopkopība, situācija mainās. Ja vilkiem nav ko ēst, tad viņi sāk meklēt pārtiku tur, kur tā ir - cilvēku apsaimniekotajā teritorijā. Ja mežā pietrūkst stirniņu, tad pie cilvēkiem vienmēr var atrast aitiņas. Tāda ir šo plēsēju loģika. Tas, protams, attiecas ne tikai uz vilkiem, bet visiem - lapsām, lūšiem, seskiem utt. Arī zālēdāji drīz vien atklāj, ka visbagātīgākais pusdienu galds ir cilvēku apsaimniekotajos tīrumos.
Pret šiem meža dzīvnieku tīkojumiem cilvēki jau kopš seniem laikiem ir aizstāvējušies ar medību palīdzību. Tāpēc meža zvēri vienmēr ir no cilvēka baidījušies instinktīvā līmenī, un cilvēks ar savvaļas dzīvniekiem atradies dabiskā līdzsvara pozīcijās. Pēdējo desmitgažu laikā pasaulē šis līdzsvars ir izjaukts. “Dabas draugi” aktīvi iestājas dzīvnieku pusē, un cilvēku intereses pamazām atkāpjas.
Rezultātā savvaļas dzīvnieki arvien mazāk baidās no cilvēkiem, un arvien biežāk parādās jaukas bildītes, kurās meža dzīvnieki ienākuši pilsētu vidē. Varam visai droši prognozēt, ka arvien biežāk šīs jaukās bildītes mīsies ar ne tik jaukām, kad meža dzīvnieki būs kaut ko saplosījuši, nopostījuši un nodarījuši kādus kaitējumus. Turklāt runa būs par bildītēm ne tikai no lauku saimniecībām, kurās vilki saplosījuši aitas vai teļus, bet arī no pilsētām, kurās dzīvnieki kaut ko nelāgu nodarījuši.
Mednieku, kuru uzdevums vienmēr bijis šo līdzsvaru uzturēt un neļaut meža dzīvniekiem “kāpt cilvēkiem uz galvas”, skaits samazinās, jo daļā sabiedrības viņi tiek uztverti nevis kā laba (vēlama) darba darītāji, bet gan kā ļaundari, dzīvnieku slepkavas. Kurš gan grib būt sliktais?
Uz to, ka ekoloģiskais līdzsvars var tikt izjaukts un savairoties bīstami daudz dzīvnieku, norāda ne tikai mednieki, bet arī citi ar mežkopības nozari saistīti cilvēki. Mednieku nīdēji šos brīdinājumus stūrgalvīgi atsakās dzirdēt un iestājas par pilnīgu medību aizliegumu. Vismaz atsevišķām dzīvnieku sugām.
Var jau teikt, ka daļēja taisnība ir tiem, kas apgalvo: gan jau daba tiks galā arī ar šo atsevišķo dzīvnieku pārapdzīvotību. Tas ir, šīs populācijas deģenerēsies, kļūs uzņēmīgākas pret dažādām slimībām, sāks daudz kūtrāk vairoties un tādā veidā pazudīs. Jautājums vienīgi: vai šāda dzīvnieku skaita regulēšana “dabas draugu” izpratnē ir vēlamāka? Veselīgāka par regulāciju ar medību palīdzību?
Līdzīgu ekoloģisko pārmērību redzam, principiāli neiejaucoties dabiskajos procesos dabas liegumu zonās. Tur var koki iet bojā no dažādiem kaitēkļiem un slimībām (astoņzobu egļu mizgrauža), bet šos bojātos kokus laikus izcirst, neļaujot postījumiem izplatīties, nedrīkst. Tādējādi tikšot izjaukts dabiskais līdzsvars, bet viss “dabiskais” kā debešķīga mūzika atbalsojas jau pieminētās pilsētu “smalkās” publikas ausīs. Tas, ka šie dabas rezervāti kļūst par slimību un kaitēkļu rezervuāriem, no kurienes šie mežu bojājumi izplatās uz citiem apkārtējiem mežiem, šo “smalko” publiku neinteresē. Tā dzīvo daudz “augstākās matērijās”.
Būtu labi, ja viņi arī paliktu šajās “smalkajās svārstībās” un pēc iespējas mazāk traucētu cilvēkiem, kuri nodarbojas ar praktisko mežkopību un lietas pārzina tā, kā tās ir reāli dabā, nevis “dabas draugu” galvās.
