Vēl pirms mēneša šķita, ka Evikas Siliņas valdība karājas mata galā. Apskatnieku vidū valdīja tikpat kā vienprātība: Siliņa nevelk, viņas spēciņi izrādījušies par vāju, un nepopulārā valdība velk uz leju visu trīs koalīcijas partiju reitingus.
Tagad, kad notikusi dažu ministru un parlamentāro sekretāru rotācija, pēkšņi izrādījies, ka Siliņas valdība, par spīti samērā palielajai sabiedrības nemīlestībai, ir pietiekami stabila un tai ir visas iespējas izvilkt līdz pat nākamgad paredzētajām Saeimas vēlēšanām. Kas noticis? Kas mainījies?
Jāatzīst, ka mainījies ir uzmanības fokuss. Siliņas valdība pērn sāka šūpoties pēc tam, kad atklājās milzu problēmas ar “Rail Baltica” projektu. Izrādījās, ka projektu uzbūvēt tādā apjomā, izskatā un termiņos, kā ilgus gadus tika solīts un attēlots reklāmas animācijās, nevarēs. Nauda ir nelietderīgi salieta betonā - dārgu staciju un nevajadzīgu pāļu būvniecībā. Pati trase pat vēl nav sākta būvēt, un labākajā gadījumā trasi ar vienu sliežu ceļu varēs atklāt 2036. gadā. Par vilcienu iepirkumu nav pat sākts domāt. Tāpat kā par to, par kādu naudu tie tiks pirkti un kas šo infrastruktūru uzturēs pēc tam, kad līnija sāks darboties.
Lai arī ne uz vienu no šiem jautājumiem nav saņemtas jēgpilnas, pārliecinošas atbildes, “Rail Baltica” tēma pēdējo mēnešu laikā ir nozudusi no ziņu virsrakstiem. Vai ir noticis kāds kardināls pavērsiens projekta vadībā vai tā finansējuma modelī?
Jā, ir nomainīts atbildīgais ministrs. Satiksmes ministriju Kaspara Briškena vietā tagad vada Atis Švinka, kurš, stājoties amatā, izteicās, ka neko radikāli citādi nedarīs. Tas nozīmē, ka nekas nemainīsies pēc būtības. Varbūt Švinka mazāk runās, mazāk žestikulēs un neizpelnīsies tautā tādu “tukšmuldētāja” slavu. Izskatās, ka taisnība būs tiem, kuri par labāko problēmu risināšanas metodi uzskata - neko īpašu nedarīt. Gan jau problēma pati “uzsūksies”. Nāks jaunas nepatikšanas, vecās aizmirsīsies.
Tā arī ir noticis. Sabiedrības atskārsme, ka jaunā dzelzceļa līnija Rīgā nemaz neienāks (vismaz trases pirmajā posmā) un pālis Daugavā tiek būvēts tikai tāpēc, ka līgumi ir noslēgti un nauda jāapgūst, bet nekāds tilts būvēts netiks, pērn radīja sabiedrībā pamatīgu šoku. Tagad, lai arī itin nekas nav mainījies un visi strīdīgie, neskaidrie jautājumi joprojām palikuši bez atbildēm, pati “Rail Baltica” tēma zaudējusi aktualitāti. Starp Siliņas valdības restarta 4x4 plāna 16 punktiem “Rail Baltica” jautājums nav pat pieminēts.
Kā tā gadījās, ka tik finansiāli ietilpīgs, cilvēku vispārējo labklājību ietekmējošs projekts pēkšņi kļuvis maznozīmīgs? Viens izskaidrojums ir starptautiskas stāvoklis, kurš pēc ASV prezidenta Donalda Trampa stāšanās amatā pilnībā pārbīdījis sabiedrības uzmanības fokusu no ikdienišķi sadzīviskiem jautājumiem uz eksistenciāliem kara/miera jautājumiem.
Šajā laikā būtiski izmainījies arī šī projekta statuss Latvijas sabiedriskajā apziņā. Ja agrāk tas tika uzskatīts par pēdējo gadu vai pat desmitgažu lielāko, nozīmīgāko infrastruktūras projektu, kura pabeigšanu visi ar nepacietību gaida, tad pēdējā pusgada laikā tas pārvērties par būvobjektu, kuru vairs negaida.
Tas ir kļuvis par būvobjektu, kurš jāuzbūvē gandrīz vai piespiedu kārtā. Ja reiz iesākts, tad jāpabeidz. Ja tas ir starptautisks projekts ar saistībām pret citām valstīm un ES ir galvenais finansētājs, tad lēnā garā, nesteidzoties un pārāk neiespringstot, gan jau to kaut kad uzbūvēsim. Projekta būvēšanas process sācis līdzināties tam, kā daži būvē vasarnīcas. Gadiem, pa brīvdienām, pārāk neiespringstot un pārāk nesteidzoties.
Parlamentārās izmeklēšanas komisijas priekšsēdētājs Andris Kulbergs cenšas uzturēt sabiedrības interesi par šī projekta problēmām, publiski uzdodot jautājumus premjerministrei un finanšu ministram. Pirms pusgada tie šķistu ārkārtīgi svarīgi. Piemēram: ko tiek plānots uzbūvēt projekta pirmajā kārtā?
Ja Siliņai un Ašeradenam pirms atbildēšanas uz šo jautājumu iedotu patiesības serumu, tad viņi vaļsirdīgi atzītos: kāda gan starpība, kas tiks uzbūvēts pirmajā kārtā? Mūsu galvenais uzdevums vairs nav kaut ko konkrētu uzbūvēt, bet nomenedžēt projektu ar minimāliem politiskiem un finansiāliem zaudējumiem. Primārais ir pats process un iespaids, kādu tas atstāj uz politisko vidi, nevis taustāmais galarezultāts.
Līdzīgi viņi atbildētu arī uz citiem jautājumiem: kādas ir aprēķinātās izmaksas, un kā ir plānots tās finansēt? Kā sanāks, tā arī rīkosimies. Risināsim problēmas to rašanās secībā. Kad pienāks brīdis par to domāt, tad arī domāsim.
Kāds ir būvniecības termiņš? Arī tas vairs nav tik ļoti svarīgs, jo projekts vairs nav tas, kuru ar milzu nepacietību gaida. Atcerēsimies, ka sākotnēji jau 2024. gadā bija jāsāk kursēt pirmajiem ātrvilcieniem maršrutā Tallina-Rīga-Kauņa-Varšava-Berlīne. Tagad šīs gaidas, kad varēs iekāpt vilcienā un salīdzinoši īsā laikā aizbraukt līdz kaimiņvalstu galvaspilsētām, ir krietni noplakušas. Pieļauju, ka liela daļa Latvijas iedzīvotāju, ja viņiem būtu dota iespēja izvēlēties: kur labāk ieguldīt tos divpadsmit vai cik tur miljardus eiro, dotu priekšroku citiem projektiem.
Tas, ka “Rail Baltica” vairs nav uzmanības centrā, ļauj šo projektu uztvert bez pārspīlēta emocionālā sakāpinājuma. Bet ja tā, tad varbūt būtu jāuzdod citi jautājumi: ko mums šī trase beigu beigās dos? Vai mums to vispār vajag, ņemot vērā milzīgās izmaksas? Vai “Rail Baltica” arī pēc uzbūvēšanas nebūs smags akmens pie kājas, kas bremzēs mūsu labklājības izaugsmi?
Man nav atbilžu uz šiem jautājumiem, bet varbūt ir vērts tos tā mierīgi, nesteidzīgi sākt izvērtēt. Bez pārspīlēta emocionāla sakāpinājuma un iepriekšpieņemtām vēlamajām atbildēm.
