Aizvadītā nedēļa pagāja vārgu miera cerību zīmē. Otrdien Saūda Arābijā, Džidā, panāktā ASV un Ukrainas vienošanās par gatavību 30 dienu pamieram un sekojošā ASV palīdzības atjaunošana Ukrainai ļāva nedaudz atslābt tai kara draudu sajūtai, kura bija pārņēmusi Eiropas un Latvijas sabiedrību pēc skandalozās 28. februāra preses konferences Baltā nama Ovālajā kabinetā un visu veidu ASV atbalsta pārtraukšanas Ukrainai.
Šis ASV palīdzības sniegšanas pārtraukums Ukrainas pusei izrādījās smagāks, nekā varēja likties pēc tam, kad dažas Eiropas lielvalstis, pirmām kārtām Francija, solīja izveidojušos “caurumu” aizlāpīt. Tika pārtrauktas ne tikai ieroču, bruņutehnikas un munīcijas piegādes, bet arī atslēgtas moderno ieroču pārvaldības funkcijas un apmaiņa ar izlūkošanas datiem.
Ukrainas bruņotajiem spēkiem tika atslēgta raķešu sistēmu HIMARS vadība un apturēta pieeja izlūkošanas informācijai, tostarp augstas kvalitātes satelītu attēliem no kompānijas “Maxar”. Ierindā palika tikai datu pārraides sistēmas “Starlink”, izņemot Kurskas apgabalu, kurā tās tika atslēgtas. Šādā situācijā Ukrainas puse faktiski kļuva neaizsargāta no pretinieku bezpilota lidaparātiem. Līdz ar to var teikt, ka Ukrainas karaspēka atkāpšanos no Sudžas placdarma Kurskas apgabalā daļēji izraisīja šī ASV palīdzības blokāde.
Diemžēl šī nav pirmā reize, kad Trampa rīcība izraisa apgrūtinājumus Ukrainas bruņotajiem spēkiem un dod papildu iespējas agresoram. Atcerēsimies, ka 2023. gada rudenī ASV Kongresā republikāņu vairākums pēc tiešas Trampa norādes ilgstoši (vairāk nekā pusgadu) bloķēja jebkādas palīdzības piešķiršanu Ukrainai. Tieši šajā laikā sākās tā Krievijas armijas dominance visā frontes līnijā, par kuru ceturtdien Maskavā, kopīgās preses konferences laikā ar Baltkrievijas vadoni Aleksandru Lukašenko, runāja Vladimirs Putins: “Tur, kā jūs zināt, mūsu karaspēks sekmīgi virzās uz priekšu visā saskarsmes līnijā 2000 kilometru garumā.”
Jāatzīmē, ka par spīti problēmām, ar kurām saskaras Ukrainas bruņotie spēki, arī Krievijas pusei viss neizskatās tik rožaini, kā to cenšas pasniegt Putins, lietojot iestarpinājumu - “kā jūs zināt”. Mēs zinām pilnīgi pretējo. Kā liecina dažādu avotu apkopotā informācija no frontes līnijas, ar ko nodarbojas dažādas OSINT organizācijas (“Conflict Intelligence Team”, “Institute for the Study of War”), Krievijas uzbrukums gandrīz visos frontes iecirkņos (izņemot Kurskas apgabalu) ir apstājies.
Kaut arī turpinās atsevišķi uzbrukumi un Krievijas spēkiem joprojām izdodas ieņemt kādu pilnībā sagrautu ciematu, tas maksā ne tikai simtiem kritušo, bet arī ar jau tā trūcīgās tehnikas zaudēšanu. Ievērojami pieaudzis to Krievijas karavīru skaits, kuri cenšas pēc iespējas ātrāk padoties un nonākt karagūstekņu, nevis kritušo kategorijā.
Lai arī novērotāju vidū valda liela skepse par Putina gatavību jelkādam “pamieram”, ja vien tas netiek slēgts pēc Putina nosacījumiem, ir vērojamas netiešas pazīmes, ka arī Krievija ir nobriedusi aktīvas kara darbības pārtraukšanai. Runa ir par informāciju, ka Krievijā pārtraukta “speciālā kontingenta” (cietumnieku) nosūtīšana uz fronti. Ieskaitot tos, kuri jau izgājuši medicīniskās pārbaudes.
Maskavā (un dažās citās pilsētās), kā ziņo Krievijas blogeri, pagājušajā nedēļā pilnībā pazuduši reklāmu stendi ar aicinājumiem slēgt daudzmiljonu vērtos (rubļu izteiksmē) militārā dienesta līgumus. Tāpat it kā esot pazuduši agrāk visur esošie Z simboli. Pirmo reizi kopš kara sākuma ir atsākušies Krievijas un ASV sakari izlūkdienestu vadības līmenī. CIP vadītājam Džonam Retklifam bijusi telefonsaruna ar Krievijas Ārējās izlūkošanas dienesta vadītāju Sergeju Nariškinu.
Šeit gan uzreiz jānorāda, ka šie atsevišķie momenti vēl neliecina par kādu nopietnu Krievijas vēlmi apturēt karadarbību. Tie tikpat labi var liecināt par to, ka Putins šādā veidā grib radīt ASV pusei ilūziju, ka atrodas ar Trampu “uz viena viļņa” viņa vēlmē “apturēt asinsizliešanu”.
Tā kā Krievijā tikai pats Putins pieņem lēmumus, tad ļoti nozīmīgs bija viņa septiņas minūtes garais monologs jau minētajā preses konferencē ar Lukašenko. Putins iesāka ar pateicības vārdiem ASV prezidentam Trampa kungam par to, ka “viņš tik daudz uzmanības atvēlējis Ukrainas jautājuma noregulējumam”, (lai arī mums visiem netrūkstot darbu arī pašu mājās), tad pateicība Ķīnas, Indijas, Brazīlijas, Dienvidāfrikas vadītājiem bez viņu uzvārdu pieminēšanas. Vairākkārt tika atkārtoti vārdi - mēs esam par; mēs piekrītam, bet... un tad seko atrunas, ka esot nianses. Kas būs ar to un kas ar šito.
Putinu pasaule pazīst jau ceturtdaļgadsimtu, un viņa uzvedība ir labi paredzama. Arī šoreiz jebkādi pārsteigumi izpalika. Viss bija tieši tā, kā prognozēja vairums ekspertu. Tiem, kuri Putina stilu pazīst jau gadu desmitiem, viss skaidrs: Putins, sakot jā, patiesībā saka - nē. Tie, kuri Putina vārdus uztver burtiski un tālāk par galveno frāzi - mēs esam par - neklausās, var šajos viņa vārdos saskatīt kaut kādu pozitīva rezultāta iespēju.
Galvenais jautājums - kā šo Putina atbildi novērtēs Tramps. Ņemot vērā Trampa pozitīvo attieksmi pret Putinu, varētu gaidīt, ka Tramps šādu divdomīgu atbildi uztvers tā, kā pašam izdevīgāk. Proti: nu, redziet, Putins piekritis manam miera plānam. Esmu atkal uzvarējis. Viss notiek, kā biju solījis.
Tramps preses konferencē pēc tikšanās ar NATO ģenerālsekretāru Marku Riti Putina atbildi tieši nekomentēja, aprobežojoties ar vispārīgām runām par Ukrainas teritoriju, tajā skaitā Zaporižjas atomelektrostacijas, iespējamu pāriešanu Krievijas pārraudzībā un vārdiem: “Daudzas vienošanās detaļas šobrīd atrodas diskusiju procesā, bet, ja Krievija tam nepiekritīs, tad tā būs liela vilšanās visai pasaulei.” Citiem vārdiem, Tramps atstāj jautājumu atvērtu.
Tikmēr Maskavā uz sarunām bija ieradies Trampa draugs un uzticības persona, nekustamo īpašumu magnāts Stīvs Vitkofs. Par viņa misijas rezultātiem ir ļoti skopa informācija. Nekādu oficiālu paziņojumu nav, un nav pat īsti skaidrs, ar ko viņš ir ticies. Sākotnēji tika uzskatīts, ka viņa misijas mērķis ir iepazīstināt Putinu ar iespējamā pamiera nosacījumiem un sagatavot augsni Putina un Trampa tiešajām sarunām augstākajā līmenī. Tagad nav pat īsti zināms, vai Putins ir atvēlējis laiku, lai tiktos ar Trampa sūtni.
Zināms vienīgi, ka lidmašīna “Gulfstream G650”, ar kuru Maskavā ieradies Vitkofs, Vnukovas lidostā nolaidusies 13. martā ap pusdienas laiku. Tur tā atradusies nedaudz vairāk kā 13 stundas. No Maskavas tā izlidoja plkst. 1.54 un pēc divarpus stundām, plkst. 4.30, nolaidās Baku starptautiskajā lidostā, ziņo “RIA Novosti”, atsaucoties uz dienesta “Flightradar24” datiem.
Kremlī strādājošo žurnālistu “Telegram” kanālā “Вы слушали Маяк” atzīmēts, ka Putina darba diena Kremlī beigusies pulksten 1.30. Nav precizēts, vai Vitkofam izdevies tikties ar Putinu.
Jau pēc raksta nodošanas redakcijā Putina preses sekretārs Dmitrijs Peskovs apstiprināja, ka Putins tomēr esot saticies ar Vitkovu. Tikšanās laikā “Krievijas pusei tika sniegta papildu informācija”, savukārt ar Vitkova starpniecību Putins nodevis informāciju un “papildu signālus” Trampam. Tieši kādus signālus, Peskovs neprecizēja.
Kas varētu sekot? Putins ir pazīstams ar savu neizmērojamo pacietību. Viņa rīcības devīze, kā atceras bijušais Krievijas valdības vadītājs (2000.-2004.) Mihails Kasjanovs, ir: “Mēs viņus visus beigu beigās nospiedīsim. Mums laika pietiek, mēs nekur nesteidzamies.”
Tramps šajā ziņā ir Putina pretstats. Viņš visu grib ātri - 24 stundu laikā. Kā ironizēja speciālais sūtnis Ukrainas jautājumos Kīts Kellogs, kurš gan tagad no sarunām atbīdīts: “Tramps teica, ka noslēgs mieru 24 stundu laikā, bet viņš jau neprecizēja, tieši kurā datumā.”
Jautājums, kas šobrīd nodarbina gan novērotāju prātus visā pasaulē, gan Ukrainas iedzīvotājus un Ukrainas bruņoto spēku karavīrus, kuri pēc miera ilgojas visvairāk, ir: ko darīs Tramps? Vai viņš sapratīs, ka Putins viņu vazā aiz deguna un velk laiku, un, ja sapratīs, tad kā reaģēs?
Trampa rīcību patiešām ir grūti prognozēt, bet gribu atgādināt tiem, kas uztur stāstu: Putina atteikuma gadījumā Tramps apbērs Ukrainu ar tādu ieroču daudzumu, par kādu Baidena laikā ukraiņi pat nevarēja sapņot, ka joprojām Ukraina saņemt tikai to militāro palīdzību, kuru piešķīra iepriekšējais Kongress Baidena laikā.
Kopš Tramps sēž Baltajā namā un Kapitolijā ir sanācis jaunais ASV Kongresa sastāvs, nekādi jautājumi par militāro palīdzību Ukrainai nav bijuši pat darba kārtībā. Joprojām nav pat pieņemts galīgais ASV budžets 2025. gadam, kurā šāda palīdzība būtu jāiekļauj.
Ņemot vērā MAGA dominanci šā brīža Republikāņu partijā un tur dominējošo uzstādījumu: ne centa Ukrainai, Putins var justies samērā droši. Finanšu ministra Skota Besenta draudus par “graujošajām sankcijām”, kādas tikšot Krievijai noteiktas, ja tā nedemonstrēs gatavību mieram, Putins, visticamāk, neņems vērā, jo viņam jau ir daudzu gadu pieredze ar “dārgo cenu, kas Putinam būšot jāmaksā”.
Šī cena Putina acīs ir bijusi kapeikas, kuras pilnīgi noteikti var neņemt vērā. Diez vai Putins šoreiz domās ko citu, vēl jo vairāk, ņemot vērā niecīgos abu valstu tirdzniecības apjomus. Līdz ar to, visticamāk, visu izšķirs Ukrainas bruņoto spēku gatavība pretoties agresoram, nevis Trampa - Putina politiskā kāršu spēle.
