Latvijas politiskajā vidē pēdējās nedēļās notiek aktīva rosīšanās. “Valdību stādītāji” drudžaini spieto no vienas kafejnīcas, no viena biroja uz otru. Sarosījušies arī “īstie” valdību stādītāji, kuri publiskajā telpā seko Šarlam Morisam Taleirānam pierakstītajai atziņai – mēle ir dota, lai slēptu savus patiesos nodomus. Tāpēc viņu teiktajam var nepievērst tik lielu uzmanību. Daudz svarīgāka kļūst intonācija un akcenti.
Var jau teikt, ka Evikas Siliņas valdība karājas mata galā un tās dienas ir skaitītas. Taču ir dažas nianses, kuras runā par labu pašreizējai valdībai. Cits jautājums, vai šīs nianses būs pietiekamas, lai valdība kādu laiku vēl noturētos.
Par ko ir runa? Koalīciju veido trīs partijas, kurām Saeimā ir vairākums. Neliels, trausls, bet vairākums. Tas nozīmē, ka valdību var gāzt tikai kāds no iekšienes. ZZS, izvirzot, kā esot bijis sākotnēji runāts, līdz trešdienai savu labklājības ministra kandidātu - Reini Uzulnieku, dod skaidru, nepārprotamu signālu, ka viņi nebūs valdības gāzēji. Ja jūs tur paši kaut ko sagāzīsiet, tad tā ir jūsu darīšana. Ja valdības māja grūs, mēs to nestutēsim, bet arī nepalīdzēsim grāvējiem. Lai melno darbu veic citi.
“Progresīvie” savu pozīciju formulē diezgan līdzīgi, ar vienu nelielu atšķirību. Saeimas frakcijas vadītājs Andris Šuvajevs norāda, ka, pirms izvirzīt savu jauno satiksmes ministru, viņi gribētu tikties ar valdības vadītāju un atrunāt finansējuma jautājumus “Rail Baltica” projektam. Citiem vārdiem: mēs esam gatavi grūstošo māju pastutēt, bet par to gribam arī kaut ko pretī.
Tātad abi koalīcijas “jaunākie brāļi” nav noskaņoti valdību gāzt. Tas gan nenozīmē, ka viņi (īpaši ZZS) būtu apņēmības pilni to saglābt. Līdz ar to vienīgie, kas varētu valdību gāzt, ir paši “Vienotības” politiķi. Taču tur valda samērā neaizmiglota sapratne, ka nākamās valdības veidošana viņiem vairs netiks uzticēta, jo viņi savu iespēju rezervuāru jau izsmēluši. Tātad būs jāatdod stūre pagrozīt citiem.
“Vienotībai” vēl labā atmiņā 2016. gads, kad līdzīgā situācijā tika nogāzta Laimdotas Straujumas valdība un pie varas nāca Māra Kučinska valdība. Rezultātā 2018. gada Saeimas vēlēšanās tikai astoņi mandāti. Tāpēc tagad, saprotot, ka, gāžot pašiem savu valdību, nekas labāks viņiem “nespīd”, arī “Vienotība” nebūs valdības gāzēju pirmajās rindās.
Bet kā tad opozīcija? Kādas ir tās iespējas ietekmēt procesus vai vismaz kaut kā paskubināt valdības brucinātājus?
Latvijas politiskajā sistēmā ir divu veidu opozīcijas. Viena, kurai ir iespējas, koalīcijai mainoties, tikt pie lielā varas galda - “Apvienotais saraksts” (AS) un Nacionālā apvienība (NA) - un otra, kurai šādas iespējas nav - “Latvija pirmajā vietā” (LPV) un “Stabilitātei!”. Var rasties jautājums par LPV “nepieskaramību”. Vai tad tagad, kad pasaulē sākusies Trampa ēra ar “jauno kārtību”, vecie tabu netiek atmesti kā aizgājušo laiku paliekas?
Pirmkārt, Latvijā Trampa ēra ar “jauno kārtību” vēl nav iestājusies. Lato Lapsa vēl atrodas uz brīvām kājām, valdības sēde nesākas ar katra klātesošā apliecinājumu, cik ģeniāls ir galda galā sēdošais, bet politiķi televizoru ekrānos runā tā, kā jārunā, nevis to, ko domā, vai, sitot ar dūri pa galdu, cērt “tīru patiesību”.
Otrkārt, LPV “trampiskā” nostāja Ukrainas kara jautājumā nav Latvijas sabiedrības vairākumam pieņemama, tāpēc neviena “nopietnā” partija negribētu tai stāvēt blakus vienā kopējā bildē. Jā, kuluāros varam draudzīgi parunāt, bet nekādas publiskas brāļošanās.
Treškārt, kas faktiski ir iepriekšējā punkta turpinājums - partijas līderis Ainārs Šlesers nav politiskajai šķirai sociāli tuvs. Nav pietiekami “inteliģents”. Vai tad viņš atšķir operu no operetes? Nav viņš no mūsu “baltā kaula”. Prasts padomju laiku džinsu spekulants. Pēc mentalitātes viņam maz latviskā. Un vispār, reputācija - blēdis.
LPV pie varas varētu tikt vienīgi galējā situācijā, kad bez viņiem nu nekādi neiztikt. Šajā Saeimas sasaukumā šāda situācija nav, tāpēc viņus ierindosim tajā opozīcijas blokā, kuriem “nekas nespīd”. Bet kā tad AS un NA? Kādas ir šo partiju iespējas?
NA kā pieredzējusi partija ar ilgu parlamentārā darba pieredzi saprot, ka atklāti centieni graut koalīcijas vienotību no ārpuses faktiski to tikai nostiprina, tāpēc ieņem līdzīgu pozīciju, ko ZZS - mierīgi sēžam upes krastā un gaidām.
Savukārt AS nevar noslēpt savu nepacietību pēc iespējas drīzāk tikt pie teikšanas. Atrašanās opozīcijā, kas Latvijas politiskajā kultūrā nozīmē tikpat kā absolūtu nerēķināšanos, AS ir acīmredzot nogurdinājusi. Viņi savu vēlmi tikt atpakaļ klaji izrāda, skaļi trokšņojot par valdības galu un tās pilnīgu impotenci, kas Latvijas politiskajā kultūrā neskaitās labais tonis. Latviešiem kopumā nepatīk bļaustīgi politiķi. Gobzema un Kaimiņa panākumi to tikai apliecina - padsmit procenti ir šāda tipa politiķu griesti.
Lai nebūtu pārpratumu - Māris Kučinskis vai Raimonds Bergmanis nekādi nav pielīdzināms Gobzema tipa politiķiem, taču AS neslēptie centieni saļodzīt esošās koalīcijas konstrukciju uz to pusi nedaudz velk. Tā gan vēl būtu politiskajai cīņai pieņemama retorika, kas varbūt nav diez cik gaumīga, bet tomēr iekļaujas pieļaujamības rāmjos.
Aicinājumi valsts prezidentam iejaukties un gāzt mūsu vietā valdību jau izskatās balansējam uz šīs pieļaujamības robežas. Šie izmisīgie aicinājumi jau pārāk stipri izskatās pēc skolēnu sūdzēšanās skolotājam ar lūgumu nomainīt klases vecāko, jo mēs paši demokrātisko procedūru ietvaros to nespējam. Tā ir zināma atzīšanās savā otršķirīgumā, kad notiek apelēšana pie lielākā, stiprākā, pieaugušākā. Mēs te netiekam galā, nāciet palīgā un lietu nokārtojiet.
Šī AS nespēja iegrožot savu “raušanos pēc varas” strādā tikai valdības saglabāšanas labā. Vai tas nozīmē, ka pašreizējā valdība nekritīs un to nekas neapdraud? Ne uz to pusi. Jo mēs vēl neesam pieskārušies personai, no kuras ļoti daudz kas atkarīgs. Proti, pašai premjerministrei - Evikai Siliņai.
Ko tur daudz spriest, viņa taču savas varas krēslā iekrampējusies trakāk nekā Lukašenko, var teikt Siliņas nelabvēļi. Tas tomēr ir acīmredzams pārspīlējums. Jā, viņa pati demisionēt negrib, taču nekur viņa nav iekrampējusies un savu varu kā Lukašenko ar automātu rokās (lai arī bez patronu radziņa) neies aizstāvēt. Vēl vairāk, Siliņas kā valdības vadītājas darba stils liecina, ka starp diviem viņas tēliem - “sievišķīgo koķeti” un “dzelzs lēdiju” - prevalē pirmais.
Pusotra gada laikā ir izrādījies, ka Siliņa savā dziļākajā būtībā nav nekāda “dzelzs lēdija”. Uzsvars šeit jāliek uz vārdu - izrādījies, jo sākotnēji daudzi pieļāva, ka viņai tomēr ir lielāks “dzelzīša” īpatsvars kaulos. Tieši tāpēc viņa arī uzvarēja “Vienotības” iekšējā cīņā par premjerministra amatu. Viņas “mīkstums” atklājās tikai vēlāk.
Kā šis viņas sievišķīgums varētu ietekmēt valdības likteni? Tādējādi, ka viņa noteikti nevēlētos kļūt par vispārēja naida un apsmiekla objektu, līdzīgi kā tas gadījās ar premjeru Aigaru Kalvīti 2007. gadā. Nevienam nepatīk, ka viņu nemīl, bet sievietes to pārdzīvo smagāk. Tramps, Šlesers, Lembergs, Orbāns ir daudzu nemīlēti politiķi, bet viņi iet kā tanki, apkārt dzirdamajām lamām nepievēršot lielu uzmanību. Pasaules politiskajā vēsturē ir maz sieviešu ar šādām īpašībām. Varbūt Žanna d’Arka, Alise Veidela, bet Siliņa noteikti nav no šīs sugas.
Līdz ar to varam secināt, ka Siliņas valdībai būs tik ilgs mūžs, cik Siliņa spēs izturēt apkārtējo aizvien pieaugošo spiedienu. Līdz kāds viņai mājās pārliecinoši pateiks: bet varbūt, mamm, tev labāk atgriezties mierīgākā dzīvē? Kopā ar mums. Neizslēdzu, ka to viņai jau ir teikuši.
