Ziņa, ka uz “Oskara” balvu pasniegšanas ceremoniju “Dolby Theater” zālē Losandželosā dosies arī Latvijas kultūras ministre Agnese Lāce, sabiedrībā raisīja visai pretrunīgas jūtas. Protams, ir milzīgs lepnums, ka šogad mūsu pašmāju animācijas filma “Straume” ir tikusi nominēta divās šīs prestižās balvas kategorijās un tai ir visas iespējas to arī iegūt. Vienlaikus rodas pamatots jautājums: kāda “Straumes” panākumiem saistība ar Lāci? Kāds ir viņas nopelns šajā patiešām grandiozajā sasniegumā?
Taču stāsts šoreiz ne tik daudz par Lāces braucienu uz Losandželosu, cik par to, kā valsts pārvalde uztver apkārtējo realitāti. Šajās dienās ir publicēts Evikas Siliņas valdības “jaunā uzrāviena” plāns ar kodēto nosaukumu “4x4”. Tajā viena no četrām lielajām sadaļām nosaukta: “Birokrātijas mazināšana par 25%”. Kamēr “zinātnieki” vēl strīdas, ko nozīmē šie 25%, citā šī plāna sadaļā, kas izvirzīta kā pirmā, tātad galvenā - “Drošība”, pirmajā punktā teikts: “Nākamajā gadā aizsardzības spēju stiprināšanai novirzīt 4% no IKP, tuvojoties 5%.”
Ņemot vērā šī dokumenta kompakto struktūru un principiālo būtību, secinājums ir pašsaprotams: birokrātiju samazināsim par 25% un ietaupītos resursus novirzīsim aizsardzības spēju stiprināšanai. Līdz ar to jautājums par Lāces komandējumu pārbīdās jau citā plāksnē - kādus ieročus, aizsargķiveres, bruņuvestes, dronu vadības apmācību nodarbības varētu finansēt par šo naudu.
Nevēlos, lai mani pārprot. Kultūra ir kultūra, aizsardzība ir aizsardzība, un abas tās nevajag jaukt. Ne mirkli netaisos teikt, ka nosacītā pašdarbnieku teātra finansēšana būtu jāvērtē kā nenopirkta munīcija. Runa ir par to naudu, kuru Valsts kontrole savos revīzijas ziņojumos definē kā “nelietderīgos izdevumus”. Respektīvi, kāds latviešu kultūrai pienesums no tā, ka Latvijas kultūras ministre sēdēs vienā telpā ar “Straumes” autoriem?
Šajā stāstā galvenais pat nav tie daži tūkstoši, ko no Kultūras ministrijas budžeta paņems šis komandējums, bet gan signāls sabiedrībai. Tajā skaitā citām valsts pārvaldes struktūrām. Ikviens, kurš strādājis kādā šādā struktūrā (ne tikai valsts pārvaldē), lieliski zina, cik daudz un bieži nauda tiek šķērdēta “pa tukšo”. Turklāt tas tiek darīts, acis nemirkšķinot, jo ne jau savu naudu tērējam. It kā tā tam būtu jābūt un dažādi komandējumi ar sagudrotiem, tīri formāliem ieganstiem būtu pašsaprotams bonuss pie pamatalgas, kas pati par sevi jau nav nekāda mazā.
Lāces komandējums ir skaidrs signāls pārējai ierēdniecībai - nepakļausimies “taupības kampaņas” spiedienam un nesāksim sevi lieki ierobežot. Nesaku, ka Lāce apzināti dod pārējiem šādu signālu. Vienkārši ar šādu rīcību, pat neko īpaši sliktu nedomājot, apkārtējai sabiedrībai tieši šāds vēstījums tiek nodots.
Siliņas piāristi var rakstīt, ko grib: samazināsim birokrātiju par 25%, 10% vai kaut 50%, tas uz mums neattiecas. Kā esam pieraduši valsts (nodokļu maksātāju) naudu tērēt pēc slavenā Kariņa principa - naudas ir vairāk nekā jebkad agrāk - tā arī turpināsim. Pat ja kāds tomēr sadūšosies griezt nost budžeta izdevumus, tas mūsu komforta līmeni nekādi nemazinās. Gan jau atradīsim kaut kādus tur lauku kultūras nama “taures” pūtējus, kuriem finansējumu apšķērēt.
Tieši tā tas notiek visās ministrijās. Ja tiešām kaut ko vajadzēs apcirpt, tad vispirms tiks “cirpti” tie, kuri vismazāk spēj pretoties. Tie, kuriem naudu atņemt visvieglāk; tie, kuri ir visneaizsargātākie. Tas gan nav nekas jauns vai tieši ar pašreizējo valdību saistīts. Tā tas ir bijis vienmēr un, visticamāk, būs vienmēr, tāpēc vienīgais, ko šajā situācijā varam darīt, ir maksimāli vērst uzmanību uz līdzīgiem gadījumiem. Kad nauda koriem dalībai Dziesmu svētkos tiek taupīta, bet dārgiem un mazpamatotiem augstu amatpersonu komandējumiem piešķirta.
Taču atgriezīsimies pie birokrātijas apkarošanas 25%. Tā kā tas, ko nozīmē šie mistiskie 25%, nekur pat mājienu formā nav atšifrēts, tad skaidrs, ka tas ir viens no kārtējās tukšvārdības piemēriem. Var iebilst, ka šīs sadaļas pirmajā punktā teikts: “Drošībai un atbalstam ģimenēm pārvirzīt 5% no budžeta finansējuma, samazinot un efektivizējot valsts pārvaldes funkcijas.”
Vispirms jāatzīmē, ka pats formulējums uzrakstīts tik tizlā birokrātiskās un latviešu valodas mikslī, ka īsti nevar saprast, par kādiem 5% ir runa un kur tie radīsies. Ja pieņemam, ka tie ir domāti 5% no visiem valsts budžeta izdevumiem (2025. gada budžetā 17,1 miljards eiro), tad tie būtu ap 850 miljoniem eiro, kurus pārvirzīs “drošībai un atbalstam ģimenēm”, “samazinot un efektivizējot valsts pārvaldes funkcijas”.
Kādā veidā tiks iegūti 850 miljoni eiro, nekādi netiek paskaidrots, jo, “samazinot un efektivizējot funkcijas”, nauda pati par sevi neparādās. Tā parādās, samazinot un efektivizējot izdevumus, bet par izdevumiem, par darbinieku skaita un kopējā atalgojuma fonda samazināšanu nekas netiek teikts.
Tā vien izskatās, ka “valsts pārvaldes funkciju samazināšana un efektivizācija” kļūst par jauno “ēnu ekonomikas apkarošanu”. Proti, burvju frāzi, ar ko partijām atbildēt uz jautājumu - kur ņemt naudu jūsu solījumiem? Agrāk uz to vienmēr varēja gudri spriedelēt: samazinot ēnu ekonomiku tikai par 1% no IKP varam iegūt 350 miljonus. Pēdējos gados šis arguments, tukšvārdības čempions jau tiktāl nozelēts, ka nepieciešams kas jauns. Tagad var stāstīt par funkciju samazināšanu un efektivizāciju.
Vai dārgo komandējumu ierobežošana ietilpst šajā “efektivizācijā”? Teorētiski jā, bet praktiski nē, jo valdošā politiskā šķira nekādos apstākļos nesāks “jostu savilkšanu” ar sevi. Sevi tā sāks ierobežot pēdējā kārtā. Tikai tad, kad visi citi būs apcirpti, cik vien iespējams.
Pietiek paklausīties nosacītā Ašeradena filozofēšanu par birokrātijas samazināšanas veidiem, lai kļūtu 100% skaidrs - uzticēt birokrātijas apkarošanu pašiem lielākajiem birokrātiem nozīmē uzticēt dārzeņu lauka kopšanu ēdelīgākajam āzim. To lekni sazēlušo birokrātijas “dārzu” ar ierasto runāšanu neizravēt. Tur bez “dusta” diemžēl neiztikt.
