Evikas Siliņas valdības “restarts” ieguvis jau gluži groteskas formas. Vispirms tika nosaukti trīs “sliktākie” vecās valdības ministri, kuri it kā “sliktā darba” dēļ bija jānomaina. Ja jānomaina, tad jānomaina, tikai izskanējušie uzvārdi nedod pārliecību, ka jaunie būs labāki. Tagad, kamēr rakstīju šīs rindas, pienāca kārtējā ziņa, kura vairs nepārsteidz. Viens no šiem nosauktajiem – Cēsu novada domas priekšsēdētājs Jānis Rozenbergs – savu kandidatūru uz izglītības un zinātnes ministra vietu jau atsaucis.
Riņķa dancis ap Siliņas valdības restartu sāk arvien vairāk atgādināt ziepju operas līmeņa seriālu. Atgādināšu, ka Siliņa, lai realizētu “darba uzrāvienu ar atjaunotu mandātu”, aicināja demisionēt trīs ministrus. Lai viss būtu “taisnīgi un godīgi” - no katras koalīcijas partijas pa vienam. Par upurējamiem grēkāžiem tika izvēlēti satiksmes ministrs Kaspars Briškens (“Progresīvie”), labklājības ministrs Uldis Augulis (ZZS) un Anda Čakša (“Vienotība”).
Uz viņu vietām premjere aicināja partijas izvirzīt citus savus kandidātus. Vienu brīdi pavīdēja doma, ka varētu notikt arī pārraudzības sfēru pārdale, ko īpaši uzsvēra “Progresīvie”, rosinot nodot Satiksmes ministriju tai pašai partijai, kurai ir Finanšu ministrija (tātad “Vienotībai”), bet šis ierosinājums neguva valdības vadītājas atbalstu.
Tāpat valdības “restarta” laikā izskanēja runas par iespēju paplašināt koalīciju, izveidojot īpašu “Rail Baltica” lietu ministriju, kuru varētu vadīt šā jautājuma parlamentārās izmeklēšanas komisijas vadītājs Andris Kulbergs no “Apvienotā saraksta”. Pēdējais gan šīs runas noraidīja, paziņojot, ka nekas konkrēts un vērā ņemams viņam neesot ticis piedāvāts.
Viss noticis tradicionālo politisko spēlīšu un taustīšanās līmenī, kad kaut kur koridorā nejauši satikts sarunu biedrs piedāvā kādu it kā izdevīgu vienošanos un skatās tavu reakciju.
Līdz ar to nekāda “Apvienotā saraksta” šķelšanās, uz kuru daži gaida jau trešo gadu, nav vērojama. Līdz ar to arī nekāda koalīcijas skaitliskā sastāva palielināšanās nenotiek. Cik trausls ir šis vairākums, tik arī paliek.
Ja reiz koalīciju paplašināt kaut ar dažiem deputātiem nevar, tad jāmēģina valdību “pastiprināt” no esošajiem māliem. Kādi tie mums ir, tādi ir. Siliņas valdības nepopularitāte šobrīd ir vispārzināms fakts, lai gan pašā politiskajā šķirā ir parādījusies jauna, demokrātijas attīstībai bīstama tendence - nesatricināma ticība tam, ka visi kritiskie vērtējumi ir kādu ļauno spēku inspirēti un apmaksāti. Tāpēc tie ir 1) apkarojami; 2) nav ņemami vērā, jo negatīvas atsauksmes tikai liecinot par to, ka visu darām pareizi.
Ļoti iespējams, ka Siliņas valdība citos apstākļos zem esošo problēmu gūzmas būtu jau sagāzusies, bet kā stabilizējošs faktors jāmin pašvaldību vēlēšanas šā gada 7. jūnijā. Visām trijām koalīcijas partijām šīs vēlēšanas būs vitāli svarīgas. “Vienotībai” tās rādīs, kāda tai šobrīd ir sociālā bāze reģionālā līmenī. ZZS ir izteikta reģionālā partija, un tai svarīgi ir būt varā gan reģionos, gan demonstrēt stipras pozīcijās nacionālā līmeņa varā, savukārt “Progresīvajiem” šīs būs galvenās vēlēšanas, jo Rīgā viņiem ir iespēja kļūt par vadošo spēku, kamēr nacionālajā līmenī šādu iespēju tuvākajos gados nav.
Šo faktoru dēļ neviena no koalīcijas partijām nevēlas gāzt valdību, jo skaitās, ka valdības gāzēju slava negatīvi ietekmē elektorālās iespējas. Nupat notikušās Vācijas Bundestāga vēlēšanas šo teoriju kārtējo reizi apstiprināja, jo Brīvie demokrāti, kuri faktiski iniciēja pirmstermiņa vēlēšanas Vācijā, nepārvarēja 5% barjeru un no lielās politikas ir laukā.
No otras puses, valdības nepopularitāte, tās neizteiksmīgā, neveiklā, lai neteiktu tizlā, darbība velk uz leju visas trīs koalīcijas partijas, un, lai ko teiktu paši politiķi, reitingu kritums liek viņiem stipri nervozēt. Tajā pašā laikā nav noslēpjams, ka pati Siliņa atdot varu neparko nevēlas, tāpēc šī valdība, visticamāk, turpinās vilkt savu eksistenci. Kad saku - visticamāk, jāpatur prātā, ka Siliņas valdības raksturīgākā iezīme ir pat ne izslavētā muļļāšanās, bet gan nekonsekvence. Proti, tas, par ko panākta vienošanās vakar, šodien var izrādīties tukša skaņa.
Vakar par jauno izglītības ministru tiek izvirzīts Rozenbergs, šodien viņš jau savu nomināciju atsauc. Ieņemt brīvos ministru krēslus neviens īpaši netīko. Pat Harijs Rokpelnis, kurš ZZS rindās izpelnījies “darba zirga” reputāciju, proti, gatavību iet un darīt to, ko citi neraujas darīt, no iespējas iet vadīt Labklājības ministriju Auguļa vietā kratījās vaļā, cik vien spēja.
Vakar ZZS Saeimas frakcija un valde izvirzīja savu oficiālo kandidātu - senu Auguļa “protežē” vēl kopš viņa satiksmes ministra laikiem 2016. gadā, tagadējo Labklājības ministrijas parlamentāro sekretāru Reini Uzulnieku (1986. g.). ZZS uzsver, ka tādējādi esot visapzinīgākā koalīcijas partija, jo esot pirmā izpildījusi agrāko vienošanos - izvirzīt savu kandidātu līdz trešdienai, lai jau ceturtdienas Saeimas sēdē varētu jaunos valdības ministrus likt uz balsošanu.
No “Progresīvo” puses līdz šim ir izskanējušie divi uzvārdi - Aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs Atis Švinka un Elīna Pinto. Kamēr kāds no viņiem vēl nav nosaukts par oficiālo kandidātu, tikmēr ironija par abu universālajām spējām būt visām pudelēm par aizbāzni ir nedaudz pāragra, lai gan Švinkas piedalīšanās politiski pretrunīgi vērtētā mītiņā tieši “Hamās” šausminošā terora akta gadadienā 2024. gada 7. oktobrī liek divreiz padomāt, pirms šo personu nominēt par ministra kandidātu un likt uz balsošanu.
Rozenberga samērā negaidītā, runājot politiskajā žargonā, “nolēkšana”, kā arī pašas Siliņas klātneesamība procesā (viņa esot apslimusi) valdības “restartu” ir piebremzējusi. Tā kā “restarta” procedūru neizdevās novadīt triecientempā un tas draud ievilkties, tad palielinās varbūtība, ka viss varētu beigties ar vēl vienu vienošanos “par vienotu Latvijas Bankas prezidenta kandidātu”. Proti, ilgstošu nespēju izveidot pilnvērtīgu valdību pilnā sastāvā.
Jau rakstīju, ka Siliņas valdības “kapacitātes” resurss ir izsmelts. To neatzīst varbūt tikai vienīgi pati Siliņa un tas “Vienotības” grupējums, kurš politiskās karjeras likmi uzlicis uz viņu. Ja likme politiskajā totalizatorā būtu jāliek man, tad es liktu uz to, ka Siliņas valdība līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām neizvilks, bet, ja tā, tad jo drīzāk tā kritīs, jo labāk gan valstij, gan politiskajam procesam un demokrātijai kā tādai. Jo, vēlreiz atkārtoju, šī slimīgā tendence visur saskatīt konspirācijas, nomelnošanas kampaņas, uzpirktus kritizētājus nav veselīgu demokrātisko procesu veicinoša parādība. Tai var būt pavisam nelāgas sekas.
