Aizvadīto nedēļu daudzi apskatnieki jau nodēvējuši par vēsturisku. Šis ir tas retais gadījums, kad, manuprāt, nekas nav pārspīlēts. To, ka pasaulē ir sākusies jauna politiskā kārtība, noliegs retais – neatkarīgi no paša pozīcijas. Vieni šo jauno kārtību uztver ar sajūsmu – beidzot sāksies ilgi gaidītās pārmaiņas, kamēr citi ar bažām. Neesam tik stipri, lai bez būtiskiem zaudējumiem pārciestu vētru.
Latvijas prezidents Edgars Rinkēvičs publicējis plašu paziņojumu, kurā nomierinošā tonalitātē cenšas pateikt: panikai nav vietas. NATO nevaid miris. Mēs katrs paliekam savā vietā. Tiesa, tradicionālās piebildes par transatlantisko solidaritāti un vēl ciešāku saliedēšanos ap NATO 5. pantu šoreiz izpaliek. Toties netrūkst mierinājuma hipnozes no sērijas: mēs esam stipri, mēs esam vareni. Ar “mēs” tiek domāta Rietumu civilizācija plašākā izpratnē, pie kuras latvieši pieskaita arī sevi.
Divos vārdos, kas tad ir noticis, jo ne visi pamana lietas, par kuram vēlāk raksta vēstures grāmatās. Vai arī šos notikumus sākotnēji interpretē pavisam citādi, nekā tie attīstās tālāk. Atcerēsimies slaveno Francijas karaļa Luija XVI lakonisko ierakstu savā dienasgrāmatā 1789. gada 14. jūlijā - dienā, kad ar Bastīlijas ieņemšanu sākās Lielā franču revolūcija: “Rien” (nekas).
Vai, piemēram, 1939. gada 23. augusta Vācijas - PSRS neuzbrukšanas līgumu un pēc tam notiekošo baltvāciešu masveida repatriāciju uz “fāterlandi”, kas Latvijā tika uztverta ar milzu sajūsmu, kā latviešu tautas gadsimtiem lolotā sapņa piepildījums - atbrīvošanās no nīstās vācu klātbūtnes. Šim naidam 1939. gadā jau vairs nebija tikpat kā nekāda racionāla pamata, bet vēsturiskā aizvainojuma sajūta un vāciešu neslēptā arogance (ko jūs tur, bauri) darīja savu.
Jaunais ASV prezidents Donalds Tramps ar savu pusotras stundas ilgo, draudzīgo zvanu Krievijas diktatoram Putinam un viceprezidenta Dž. D. Vensa runa Minhenes drošības konferencē izbeidza neskaidrības periodu, kurā pastāvēja varbūtība, ka ASV Trampa vadībā par spīti retorikai tomēr paliks Rietumu pasaules līderis.
Precizēsim, tās Rietumu pasaules, kurā augstā vērtē tiek turētas liberāli demokrātiskās vērtības. Īpaši jānorāda, ka runa ir nevis par kaut kādām ideoloģiski šauri kreisām vērtībām, bet gan plaša spektra vērtībām, ieskaitot tās, kuras par savām uzskata tādas labēji orientētas partijas kā Vācu kristīgie demokrāti un Anglijas konservatīvie.
Tramps un viņa komanda maskas nometa un atklāti nostājās autoritāro (kā uzsver psihoterapeits Viesturs Rudzītis - testosterona pārpilno) politiķu nometnē. Diez vai Tramps kādreiz (ja vien atļaus veselība) atdos varu demokrātiskā ceļā. Katrs, kurš seko Trampa politiskajām gaitām, nevar neievērot, ka viņš daudz labprātāk komunicē ar citiem autoritāriem (mačo tipa) līderiem, nevis “mīkstajiem liberastiem” no “sapuvušās Eiropas”.
Tas, ka Tramps nostājies pozā pret iedomīgo, uzpūtīgo politisko eliti, daudziem ir kā saldais ēdiens. Vēl vairāk, daudzi agrāk atstumtie šo cilvēku iecēluši bezmaz reliģiskas kulta figūras statusā. Viss, ko Tramps saka un dara, ir pareizi. Katrs viņa solis tiek iztulkots kā kaut kas labs, pat ja tas tāds galīgi neizskatās. Katram solim ir dziļš, tālejošs mērķis, tāpēc tas ar neviltotu sajūsmu atbalstāms, neatkarīgi no tā, kā tas saskan ar katra cilvēka paša interesēm.
Šeit man jācitē paša intervija ar politikas zinātāju Andreju Panteļejevu: bez starptautiskām drošības garantijām neatkarīga Latvija blakus Krievijai nevar pastāvēt un nekad nevarēs pastāvēt. Vienīgās drošības garantijas Latvijai ir stabila starptautisko tiesību sistēma, kura balstās uz noteikumiem un vērtībām, nevis pliku spēku.
Trampa jaunā kārtība ir tieši pretēja. Tā balstās uz atklāta spēka dominanci. Kam spēks, tam teikšana. Mazākie lai stāv pie ratiem, kad runā “lielie”. Viss kā pēc Rudzīša. Lieta tikai tā, ka latviešu tauta šajā plēsēju pulkā nav ne lauva un pat ne sīks šakālītis, bet gan drīzāk neaizsargāta stirna. Ja Dž. D. Venss saka, ka viņam Ukrainas liktenis “don’t care” (nerūp), tad Latvijas liktenis viņu uztrauc vēl mazāk.
Ja reiz piesaucu interviju ar Panteļejevu, tad viņš norāda uz politiska paziņojuma nepieciešamību, kad kāds Eiropas līderis publiski pateiktu: “NATO stāsts iet uz galu, tas ir acīmredzams. Beidzam tēlot, ka tur viss kārtībā, tāpēc jātaisa kaut kas jauns.”
Diemžēl šādu paziņojumu mēs diez vai sagaidīsim. Viena iemesla dēļ. Visi, kas darbojas NATO un ar to cieši saistītajās struktūrās, turēsies pie NATO līdz pēdējam. Tieši tāpat kā turas pie ANO, UNESCO un visām citām birokrātiskajām struktūrām ar nulles atbildību, bet milzīgām algām.
Bet vai tad tas nav tieši tas, ko teica Venss savā runā? Nē, Venss saka: Eiropas ienaidnieks nav Krievija un Ķīna, bet gan tas nāk no iekšienes (danger from within). No jūsu veģetārisma un nevēlēšanās līdzināties tādiem kā Putins, Orbāns, Tramps, Sji un citiem “spēcīgiem” līderiem - autokrātiem. Nav brīnums, ka Krievijas Z patriotu sabiedrība burtiski līksmo par šo Vensa runu. Krievijas prese iznāk kliedzošiem virsrakstiem: “Minhenes lūzums”, “Eiropas diagnoze - demokrātijas distrofija”, “Vecajai pasaulei ierādīja vietu”, “Eiropa dabūja ar celi zem jostas vietas”, “Putina un Trampa telefona zvans izraisa politisko zemestrīci Eiropā” un tamlīdzīgi.
Atgriezīsimies pie Rinkēviča paziņojuma. Vai viņš vispār jauno situāciju varēja atainot citādi? Manuprāt, nē. Ne velti, piesakot interviju ar Panteļejevu, pierakstīju, ka viņš nav ierobežots ar kādu amatpersonas vai diplomāta statusu. Citiem vārdiem, viņš var runāt to, ko grib, un to, ko domā. Prezidentam ir pavisam cits atbildības līmenis.
To vajadzētu atcerēties arī tiem, kuri pārmet Ukrainas prezidentam Volodimiram Zelenskim, ka viņš 2022. gada sākumā pirms Krievijas iebrukuma, par spīti ASV izlūkdienesta drošajām ziņām par gaidāmo iebrukumu, publiski šīs ziņas noliedza līdz pat pēdējam. Bet kas viņam bija jādara? Jākliedz pa visiem kanāliem: tūlīt būs karš, glābjas, kas var? Ja viņš tā būtu darījis un izraisījis iepriekšēju paniku, tad kara pirmo dienu iznākums varētu būt arī cits. Tas, ka Putina operācija “Kijiva trijās dienās” izgāzās, iespējams, ir arī šīs nomierinošās (lai arī nepatiesās) retorikas sekas.
Tāpēc es lieliski saprotu un atbalstu Rinkēviča nomierinošo toni, taču dažu latviešu nacionāli noskaņoto aktīvistu neviltotā sadziedāšanās vienotā korī ar primitīvākajiem “vateņiem”, atklātiem putinistiem/duginistiem gan neko labu latviešu nacionālajai idejai, manuprāt, nedod. Ļoti gribētu kļūdīties, bet baidos, ka mūs gaida grūti laiki.
