Trampa un Putina 2025. gada 12. februāra vēsturisko telefona sarunu, kuru gaidīja jau sen, var aplūkot vairākās plāksnēs. No tīri praktiskā (militārā), politiskā un psiholoģiskā aspekta.
Par šīs sarunas praktisko aspektu runāt vēl pāragri, jo nekas taustāms (praktisks) vēl nav noticis, un, kā tas dažkārt mēdz būt, tālākais process var aiziet pavisam citā gultnē, nekā sākotnēji puses bija domājušas. Teiksim, Tramps kādā brīdī var apjaust, ka Kremļa čekists viņu nekaunīgi vazā aiz deguna, un zaudēt sākotnējo degsmi par katru cenu vienoties ar savu jauno “draugu”.
Politiski tā ir Putina pārliecinoša uzvara. Par to, ka tas tieši tā tiek arī uztverts, liecina Trampa apjūsmotāju apmulsums un neveiklie, tāpēc arī visai klusie centieni šo sava elka gājienu jēgpilni izskaidrot. Runa, protams, nav par MAGA aktīvistes, kongressievas Mārdžorijas Teilores Grīnas līmeņa fanātiķiem, kuri neslēpj pārlaimīgos smaidus par savu triumfu: beidzot nīstajai Ukrainai tiek ierādīta tās vieta un Tramps nostājies blakus tādiem mūsdienu politikas kolosiem kā Putins.
Atgādināsim, kas tad politiski ir noticis. 2022. gada 24. februārī Krievija Putina vadībā, pārkāpjot teju visas starptautisko tiesību normas, iebruka Ukrainā. Pasaule kopumā (ANO) nosodīja šo iebrukumu, bet Rietumi solīja Krieviju izolēt no “attīstītās pasaules”. Rietumu pasaules līderis - ASV prezidents (nav svarīgi, kāds ir viņa uzvārds) - ar kara izraisītāju Putinu pārtrauca jebkādus tiešos kontaktus. Dažādas sarunas pa diplomātiskajiem kanāliem, protams, notika, bet ne tieši, politiski kontakti. Putins bija kļuvis cilvēks, ar kuru skaitījās nepieņemami publiski sarokoties.
Tramps tagad ar šo vienu zvanu visu šo konstrukciju sagrauj. Viņš ne tikai zvana Putinam, bet izsakās par šo personu (pēc būtības kara noziedznieku) ar apbrīnojamu siltumu. Par abu telefona sarunu Tramps ar neslēptu lepnumu, gandrīz vai lieloties ziņo viņa paša dibinātajā sociālajā vietnē “Truth” (Patiesība). Te arī nonākam līdz šī zvana psiholoģiskajam aspektam, kurš, ļoti iespējams, bijis izšķirošais šajā, kā daudzi atzīst, 2025. gada 12. februāra politiskajā katastrofā.
Trampa ieraksts ir emocijām pārbagāts. Tiek piesaukta abu valstu varonīgā pagātne, kopīgi izcīnītā uzvara Otrajā pasaules karā, pieminēti šajā karā bojā gājušie miljoni un tiek izteikta cerība, ka arī nākotnes sadarbība būs tikpat auglīga. Tramps izsaka pateicību Putinam par laiku un pūlēm, kas atvēlēti šim zvanam (I want to thank President Putin for his time and effort with respect to this call). Viņš izsaka dziļu pateicību par Putina atbrīvoto skolotāju Marku Fogelu, kuru 2021. gadā Krievijas varas iestādes paņēma par ķīlnieku, apsūdzot narkotisko vielu ievešanā (pie viņa tika atklāta ārstnieciskā marihuāna, bet norādes, ka kanabisu viņam izrakstījis ārsts un viņš to legāli nopircis aptiekā, netika ņemtas vērā).
Tramps aicina Putinu apmeklēt Balto namu Vašingtonā un ar pateicību pieņem ielūgumu apmeklēt Kremli. Tādējādi pastāv iespēja, ka Tramps varētu piedalīties 9. maija parādē Sarkanajā laukumā, stāvot blakus pārējiem Putina draugiem - Kimam Čenunam, Sji Dzjiņpinam, Aleksandram Lukašenko, Irānas, Zimbabves un citu tamlīdzīgu valstu prezidentiem, teroristisko organizāciju “Hamās” un “Taliban” līderiem.
Nepārspīlēsim. Skaidrs, ka Tramps šīm odiozajām personām blakus nestāvēs, bet jau pati ideja apmeklēt kara noziedznieku viņa teritorijā liecina par daudz ko. Pieļauju, ka Tramps nezina, ka Krievijas propagandas šovos galvenā tēma ir par to, kurš kuru nolieks. Visticamāk, Tramps nezina, ka Krievijas sabiedrībā galvenais valstu un politiķu vērtēšanas kritērijs ir - spēja noliekt citus un pašam nenoliekties. Pēc šī kritērija ir pilnīgi skaidrs, kurš šajā situācijā ir noliecies un kurš kuru noliecis.
Ja nu tas kādam nav skaidrs, tad atliek paskatīties, kā šī abu valstu līderu saruna tiek atspoguļota Krievijas prezidenta administrācijas mājaslapā “kremlin.ru”. Zīmīga un acīs krītoša ir abu ierakstu atšķirīgā tonalitāte. Kamēr Tramps izplūst pateicībā un cieņas, lai neteiktu mīlas, apliecinājumos par “šai sarunai atvēlēto laiku un pūlēm”, Kremlis savā mājaslapā ievietojis sausu informāciju par tikšanos, skaidri norādot: turpmāka un ilgtspējīga abu pušu sadarbība kara izbeigšanā ir iespējama, vienīgi novēršot “konflikta pamatcēloni”.
Kamēr Tramps turpina spriedelēt par Ukrainas teritorijām, kuras būšot jāatdod Krievijai (ar to domājot esošo frontes līniju), un sapņo par mistiskajiem (jo nekādu konkrētu izrakumu vēl nemaz nav) retzemju metāliem 500 miljardu vērtībā, tikmēr Putins skaidri un nepārprotami atgādina par “konflikta pamatcēloni”. Proti, norāda uz 2021. gada 15. decembra ultimātu par NATO spēku atvilkšanu līdz 1997. gada robežām. Tas ir, uz atgriešanos situācijā, kāda bija pirms Austrumeiropas valstu uzņemšanas NATO. Respektīvi, nav runa par Ukrainu. Runa ir par NATO.
Lai ko savā prātā nedomātu Tramps, lai cik tālu viņš nebūtu aizlidojis paralēlā realitātē, viņš šo Krievijas nosacījumu - savāciet savas “pekeles” un vācieties atpakaļ aiz Oderas - nevar nezināt. Tas nozīmē, ka konceptuāli viņš šī ultimāta pieņemšanai (NATO kapitulācijai) ir gatavs. Kā viņš sev un savam fanu pulkam to pratīs uzdot par uzvaru, ir cits jautājums, bet Tramps, tāpat kā Putins, ir pārliecināts, ka savam ganāmpulkam viņš var iestāstīt pilnīgi jebko un viņi to apēdīs, apmierināti laizoties.
Tomēr, lai cik Tramps savā domāšanā būtu līdzīgs Putinam, viņš ir nesalīdzināmi naivāks. Viņam vienkārši ir gluži cita dzīves pieredze. Putina bērnība pagāja, liekot ledu pie pēckara Ļeņingradas pavāršu kautiņos iegūtajiem zilumiem; ciešot nabadzību, lielāko un stiprāko (gan vienaudžu, gan pieaugušo) pārestības, bet Tramps jau piedzima bagātnieku ģimenē. Viņš nekad nav dzirdējis vārdus - nevar, nedrīkst, tas nav iespējams. Katra Trampa iegriba jau no agras bērnības ir tikusi izpildīta, un viņš ir pārliecināts, ka tā tas būs arī ar Putinu. Kā nupat intervijā CNN izteicās Trampa bijušais nacionālās drošības padomnieks Džons Boltons: “Tramps ir visvieglāk apmuļķojamais cilvēks uz planētas. Viņš padevās Putinam vēl pirms sarunu sākuma.”
Putinam ir gluži cita dzīves pieredze. Būdams neliela auguma un fiziski vājš, viņš kaut ko uz ielas spēja sasniegt vienīgi ar viltu, aplinkus ceļā. Trampu viņš apstrādāja kā naivu puišeli. Savā slavenajā intervijā Pāvelam Zarubinam uz automašīnas aizmugurējā sēdekļa (kas, iespējams, bija speciāli izveidota dekorācija stacionārā studijā) Putins glaimoja Trampam kā rūdīts pavedējs.
Šajā intervijā Putins vispirms atzinīgi novērtēja Trampa spēcīgo raksturu, izlēmību, tad izteica līdzjūtību par nozagto uzvaru 2020. gada ASV prezidenta vēlēšanās, piekrita Trampa tēzei, ka nekāda kara nebūtu, ja Baltajā namā Baidena vietā sēdētu Tramps, un visbeidzot izspēlēja trumpja dūzi, sakot: “Ticiet man, viņi visi [Eiropas valstu vadītāji] ātri vien nostāsies pie saimnieka [Trampa] kājas un maigi luncinās astīti.”
Tramps uz šiem primitīvajiem glaimiem uzķērās un šo interviju ar tulkojumu angļu valodā pat pārpublicēja savā vietnē “Truth”. Kā ironizēja kāds asprātis: “Tramps ir padzīvojis cilvēks, kurš uzķēries uz telefona krāpnieku āķa.”
Tā kā šoreiz viņš par savu lētticību maksās nevis ar savu naudu, bet gan Ukrainas (iespējams, arī Eiropas, Taivānas) brīvību, tad, ņemot vērā Trampa psiholoģiskās īpatnības, viņš to, ka ir ticis aptīts ap pirkstu, nemūžam neatzīs un turpinās piebalsot Putinam, izliekoties, ka viss notiek tieši tā, kā bija plānots. Apmēram tāpat kā to dara Putins, kurš jau trīs gadus stāsta, ka “SVO” (speciālā militārā operācija) Ukrainā norit stingri pēc plāna.
Var jau katrā nelaimē atrast kaut ko pozitīvu. Šajā gadījumā tas ir ilūziju sabrukums. Ir kļuvis skaidrs, ka uz ASV nedrīkst paļauties. Tāpat kā uz izslavēto NATO 5. pantu. Steidzami jādomā par jaunu drošības sistēmu Eiropā, kamēr vēl laiks un Krievija ir pilnībā iestigusi Ukrainā. Vilcināties nedrīkst ne mirkli, un jāizstrādā reāli, nevis uz papīra un vecajiem pieņēmumiem balstīti drošības plāni. Jācer, ka Trampa zvana radītais šoks nāks Eiropas kopējai drošībai par labu. Cerēsim.
