Maz ir to, kuri noliedz: kopš Donalds Tramps atkal kļuvis ASV prezidents, pasaulē sākušies “jauni laiki”. Pilnībā mainījies politiski ideoloģiskais klimats vārda plašākajā izpratnē. Cits jautājums: ko šie “jaunie laiki” nozīmē? Kas mainīsies? Kā šīs pārmaiņas izpaudīsies, un ko no tām varam gaidīt?
Kad izstādes “Ražots Liepājā” atklāšanā uzņēmējs, politiskā spēka “Apvienotais saraksts” iniciators Uldis Pīlēns izteica pieņēmumu, ka pašreizējās pārmaiņas pasaulē būšot vēl lielākas nekā 1991. gadā, man tas tajā brīdī šķita pārspīlējums. Galu galā Gorbačova iniciētā “perestroika” atnesa patiesi grandiozas pārmaiņas. Sabruka PSRS, tika sagrauts sociālistiskais bloks, un, kā toreiz likās, uz mūžīgiem laikiem apglabāta komunistiskā ideja. Šo pārmaiņu rezultātā Latvija un daudzas citas valstis atguva neatkarību, brīvību un nākotni. Kādas vēl var būt “lielākas” pārmaiņas?
Tagad, skatoties uz Trampa, Maska & Co valdīšanas pirmajām, vētrainajām nedēļām, rodas arvien lielāka pārliecība, ka Pīlēns neko nav pārspīlējis. Šādā garā turpinot, globālas, fundamentālas pārmaiņas skars pilnīgi visas mūsu dzīves sfēras. Ieskaitot tās, kuras ir visai tālu no politikas. Jautājums: ja turpināsies?
Nupat šo tēmu pie kafijas tases pārspriedām ar pirmās Šķēles valdības komandas biedru Mārci Bendiku. Viņš atcerējās, kā, nonākot pie varas 1996. gada decembrī, Šķēle ar stingru, nesaudzīgu roku pārveidojis valsts aparātu pēc saviem ieskatiem, bieži vien balansējot uz tiesiskās paļāvības robežas. Taču, apzinoties šādas rīcības riskanto raksturu, komanda vienā brīdī sapulcējusies un nolēmusi: viss, pietiek, tālāk darbojamies “mierīgā garā” bez ekscesiem, ierasto normu ietvaros.
Bendiks pieļauj, ka arī Trampa komanda kādā brīdī, apzinoties, ka radījuši pietiekami lielas jukas, varētu “nomest gāzi” un ievadīt valsts vadību “ierastajā” gultnē. Šāda lietu kārtība arī pilnībā atbilstu Trampa lietu kārtošanas metodei: vispirms smags “uzbrauciens” un tad pakāpšanās atpakaļ, ko otra puse jau uztver kā atvieglojumu un tāpēc viegli piekrīt. Te gan rodas cits jautājums: vai Trampa iniciētās pārmaiņas viņš pats vairs var apturēt?
Atgriezīsimies pie pamatjautājuma: kas tad notiek, jo formāli jau nekādas konstitucionālas reformas nenotiek. Ne ASV, ne kur citur. Tāpēc var domāt, ka Tramps drusku paplosīsies, parakstīdams katru dienu paprāvu kaudzīti ar rīkojumiem, bet izslavētā svaru un atsvaru sistēma (checks and balances) nostrādās, tiesu vara visas pārmērības novērsīs un pēc četriem gadiem ASV jau būs cits, “normālāks” prezidents. Ar nelielām korekcijām pasaule atgriezīsies ierastajā attīstības gultnē. Tā daudzi domā. Vismaz plānojot savu dzīvi.
Pīlēna piesauktās pārmaiņas, kuras būšot lielākas nekā Gorbačova iesāktās, šādu scenāriju neparedz. Ja reiz pārmaiņas būs lielākas, tad tas nozīmē: dambis ir pārrauts, un straume “vecajā” gultnē vairs neatgriezīsies. Vismaz tuvākajos pārdesmit gados.
Pasaules praksē tas jau ne reizi vien ir noticis. Tas pats Gorbačovs, uzsākot “perestoiku”, galīgi neplānoja to, kas beigās izvērtās. Hitlers un Staļins 1939. gada 23. augustā, noslēdzot vienošanos, nevarēja paredzēt, kā attīstīsies notikumi nākamajos gados. Kad Japānas vadība pieņēma lēmumu 1941. gada 7. decembrī bombardēt Pērlhārboras kara bāzi Havaju salās, viņi nedomāja, ka nāksies piedzīvot atbildes triecienu pa Hirosimu un Nagasaki. Arī Putins 2022. gada 24. februārī, uzsākot “speciālo militāro operāciju” (Kijiva trijās dienās), neplānoja iestigt ilgstošā, nogurdinošā karā. Pie kā tuvākajos gados novedīs šodienas Trampa, Maska & Co gājieni, neviens nevar puslīdz droši pareģot.
Taču ko var pareģot? Galvenā “jaunā laika” iezīme ir: šodien drīkst to, kas vēl vakar bija nepieņemami. Grūti iedomāties, ka pirms 2025. gada 20. janvāra (Trampa inaugurācijas) Latvijas valdības vadītāja varētu smiedamās kādā “YouTube” blogera intervijā aicināt gadījuma cilvēku vadīt valsts aparāta apcirpšanas dienestu. “Vecajos laikos” tas būtu skandāls, lai gan pareizāk būtu teikt - nevienam pat prātā nevarētu ienākt doma, ka “var arī tā” - iecelt kādu nosacīto Broku, kurš pēc saviem ieskatiem, paskatoties griestos, pasaka: “Jūs uz darbu varat vairs nenākt. Viss, jūsu kantoris tiek likvidēts.” Un tauta sajūsmā aplaudē. Sen bija laiks.
Tas nozīmē, ka dažādas neordināras darbības kļūs arvien biežākas un tiks uztvertas kā norma. Kā raidījumā “Kas notiek Latvijā?” teica Latvijas
Bankas prezidents Mārtiņš Kazāks: pasaule, kurā nav likuma varas, nav Latvijai labvēlīga. Trampa “jaunajā” pasaulē valda citi likumi: cīņas bez noteikumiem. Pēkšņi izrādījies (lai gan tas bija labi zināms arī agrāk), ka noteikumi darbojas vienīgi tad, ja visi apņemas tos ievērot un pastāv mehānismi, kas soda noteikumu pārkāpējus. Pēdējo gadu notikumi gan Ukrainā, gan citur parāda, ka nav vairs nekādas vispārējas apņemšanās noteikumus ievērot un nav arī mehānisma, kā sodīt pārkāpējus. Visu vai gandrīz visu izšķir fiziskais spēks. Kam spēks, tam vara.
Jau tuvākajos mēnešos redzēsim, kā ASV nostrādās jau pieminētā svaru un atsvaru sistēma. Vai ASV izslavēti spēcīgajai tiesu sistēmai izdosies piebremzēt Trampa un it īpaši Maska vulkānisko darbošanos? Vai trampistiem izdosies sagraut “dziļo valsti” ar visām tās struktūrām? Ja tas viņiem izdosies, tad tas spēcīgi atsauksies visā pasaulē, jo līdz šim tieši ASV ir galvenā ideju, jēdzienu, paraugu ražotāja un eksportētāja.
Var daudz spriedelēt par Ķīnas ietekmi pasaulē, bet nav nevienas pat sīkākās idejas, jēdziena, parauga, kuru būtu radījusi Ķīna un kuru pasaule būtu pārņēmusi kā atdarināšanas vērtu. Kad satiekas ASV un Ķīnas prezidenti, viņi ir tērpušies Rietumu piegriezuma uzvalkos, nevis ķīniešu tradicionālajos halātos. Visa pasaule vēro Eirolīgas sacensības futbolā, nevis Ķīnas čempionātu. Tā varētu turpināt pa visu perimetru. Un nevajag šeit pieminēt papīru, šaujampulveri un citus ķīniešu tehnoloģiskos sasniegumus. Mēs runājam par jēdzieniem un paraugiem.
Amerika nosaka pasaules modi gandrīz visās sfērās. Patīk tas kādam vai nepatīk. Ja Trampam izdosies izjaukt līdzšinējo politisko kārtību, tad šīs darbības atbalss lavīnveidīgi pārvelsies pār visu pasauli. Visus, protams, interesē: kā? Kā tas izpaudīsies? Visi cer, ka viņi būs tie ieguvēji.
Tie politiskie spēki, kuri vecajā sistēmā nekādi nevarēja tikt pie varas; tie, kuri skaitījās neglābjami margināļi, svēti tic, ka beidzot ir pienācis viņu laiks. Latvijā tie ir - Šlesers, Rosļikovs, dažādi Vītoli, Stepaņenko un citi kiršteini - kuri patiesi cer, ka Tramps un trampisms viņus uznesīs varas augstumos.
Šogad paredzētajās pašvaldību vēlēšanās kādam no šiem spēkiem var parādīties iespēja kaut kur nokļūt varā. To nevar izslēgt. Vai viņiem ir izredzes 2026. gada Saeimas vēlēšanās? Te arī nonākam pie paša satraucošākā. Atkal pie tās pašas Pīlēna tēzes - pārmaiņas būs lielākas nekā 1991. gadā.
Ja jau pārmaiņas būšot lielākas nekā “perestroikas” laikos, tad arī galvenie jautājumi būs tie paši vai vēl trakāki. Bet ja tā, tad šodien jautājums par 2026. gada Saeimas vēlēšanām skanētu apmēram kā laikraksta “Rīgas Balss” 1990. gada 19. janvāra ievadraksts ar virsrakstu: “Vai būs kam rīkot PSKP XXVIII kongresu?”.
