Ja kāds vēl šaubījās, tad pazīstamā žurnālista Lato Lapsas aizturēšana nepārprotami apliecina, ka “jaunie laiki”, par kuriem nerunā vien slinkais, pienākuši arī Latvijā.
Pirms pieskaramies šai Lapsas pagaidām vien īslaicīgajai aizturēšanai, jānoskaidro, ko īsti saprotam ar jēdzienu “jaunie laiki”. Pazīstamais uzņēmējs un politiķis Uldis Pīlēns nupat izstādes “Ražots Liepājā” atklāšanā teica: “Gaisā jaušamas lielas pārmaiņas. Varbūt vēl lielākas nekā 1991. gadā. Šis pārmaiņu vilnis radīs pilnīgi citu lietu kārtību.”
Šo “jauno kārtību” mēs redzam visā pasaulē, un tās elementi parādās arī Latvijā. Plašākā izpratnē tie nozīmē to, ka tas, kas agrāk skaitījās nepieņemami, kas agrāk bija tabu, tagad pēkšņi izrādījies pieņemams un par to var skaļi runāt. Ne tikai runāt, bet arī darīt. Tagad beidzot drīkst.
Lai nerastos pārpratumi, jāprecizē, ka Donalda Trampa otrreizējā ievēlēšana par ASV prezidentu nevis iesāk šos “jaunos laikus”, bet tikai pabeidz pārejas posmu no “vecajiem laikiem” uz “jaunajiem”. Šis pārejas posms sākās ar agresora faktiski nesodītu Krimas aneksiju 2014. gadā; ar kovida laiku aizliegumiem un sekojošiem izteikumiem: “cik labi, ka tagad var mierīgi sēdēt kafejnīcā un apkārt nevazājas visādi idioti”; ar iebrukumu Ukrainā un likumsakarīgi noslēdzas ar to, ka tagad visa šī primitīvā “brīvība” (visatļautība runāt un darīt visu, kas agrāk “solīdā sabiedrībā” nebija pieņemams) ir uzvarējusi arī Rietumu pasaules vadošajā valstī.
Galvenā “jauno laiku” problēma ir dažu pārliecība, ka šī jaunā kārtība attieksies tikai uz citiem. Beidzot “šitiem” tiks ierādīta viņu īstā vieta un “mūsējie” diriģēs parādi. Taču tā nemēdz būt. Ja kārtība jauna, tad tā attiecināma uz visiem. “Jaunie laiki” nozīmē: kam spēks, tam vara. Ja “vecā kārtība” balstījās uz likuma spēku, tad “jaunā kārtība” ir “cīņa bez likumiem”.
Lato Lapsam apcietināšanas ieganstus varēja piemeklēt jau arī agrāk, bet vēl pirms dažām nedēļām skaitījās, ka ielikt izmeklēšanas izolatorā žurnālistu demokrātiskā valstī nav labais stils. Neatkarīgi no viņa reputācijas. Lai kā valdošajai varai Lapsas aktivitātes kristu uz nerviem, nerakstīti likumi liedza verbālu varas kritiķi likt aiz restēm. Tagad visi nerakstītie likumi pamazām zaudē spēku. Iespējams, ar laiku tas pats liktenis piemeklēs arī rakstītos likumus, kā tas jau ir lielākā daļā pasaules valstu, kur likumi tiek staipīti tā, kā vajag valdošajiem.
Tāda ir realitāte “jaunajos laikos”. Pat ja tas vēl nav kļuvis skaidrs visiem. Spēku var lietot, un nekas par to nebūs. To jau sen sapratuši tādi klasiskie diktatori kā Putins un Lukašenko. No viņu pieredzes mācās citi. Tramps jau atbrīvojis no ASV tiesībsargājošiem dienestiem visus, kuri bija saistīti ar viņa tiesisko vajāšanu pēdējo gadu laikā. Nebūs brīnums, ja jau tuvākajos mēnešos sāksies šo personu aresti.
Šīs jaunās vēsmas - tagad drīkst - nevar neskart arī Latviju. Apcietināja pazīstamu žurnālistu. Nu un? Vai samazinājās kādu tiesībsargājošo amatpersonu autoritāte? Vai kaut par procenta desmitdaļu nokritās kādas partijas vai politiķa reitings? Pat ja par pāris vietām nokritīsies Latvijas vieta nākamā gada preses brīvības indeksā un “Reportieri bez robežām” izlaidīs relīzi Lapsas atbalstam, tad kas no tā? Kura amatpersona no tā cietīs kaut par mata tiesu? Neviena, toties, ja viss ies kā smērēts (Lapsa “aizvērsies”, vai pat tiks notiesās ar reālu cietumsodu), tad politiskās šķiras ieguvumi būs acīmredzami. Kādi?
Ne tikai Lapsa un viņa portāls tiks likvidēts, bet arī jebkurš cits trīs reizes padomās, pirms kaut ko patiesi atmaskojošu rakstīs par tiem, kam spēks un vara. Gribi kādu izvest skaidros ūdeņos? Lūdzu. Vai tad netrūkst dažādu plakanzemiešu, čemtreilu sazvērnieku vai “Sputņika” skatītāju, kurus atmaskot “pētnieciskajai” žurnālistikai? Atklāj kaut ko Didrihsones biogrāfijā, tikai neķeries klāt tām zivīm, kuras var iekost. Pārfrāzējot kādu izteikumu no senas Rīgas kinostudijas filmas, katru reizi, rakstot ko asāku par politisko virsotni, pie sevis jāatceras: nedariet muļķības, atcerieties, kas notika ar Lapsu.
Atsevišķi jārunā par sabiedrības reakciju uz Lapsas arestu. Cilvēks ir iekārtots tā, ka allaž izgudro sev dažādas atrunas, lai notiekošajam rastu sev vēlamu izskaidrojumu. Tie, kurus Lapsas arests neuztrauc vai pat iepriecina, savu atbalstu “jaunajai kārtībai” pamato ar spriedelējumiem “bet kas tad Lapsa par žurnālistu”. Tas, ka šis arguments viens pret vienu atbilst Putina jaunajai kārtībai, šos cilvēkus nemulsina. Tāpat kā jautājums: kurš būs tas, kas noteiks, kurš ir “īsts” žurnālists, bet kurš “neīsts”? Vai arī: ja nav “īsts”, tad tādu drīkst vajāt? Šie jautājumi “jaunajos laikos” nav aktuāli, jo tagad katrs pats sev Gērings un pēc saviem ieskatiem nosaka: kurš ir ebrejs manā ministrijā.
Ne mazāk naivi un “jauno kārtību” neizprotoši ir Lapsas idejiskie atbalstītāji. Viņi šajā arestā saskata varas vājumu vai pat izmisumu. Reitingi “Vienotībai” krītot, tāpēc viņi izšķīrušies par šo izmisuma soli - Lapsas arestu. Trūka vēl tikai stāstu, cik ļoti vara nobijusies no Lapsas, tāpēc viņu arestējusi. Gluži kā savulaik Alekseja Navaļnija domubiedri izskaidroja viņa vajāšanu. Jā, jā, Putins pārbijies sēž bunkurā, gaidot kārtējos Navaļnija atmaskojumus.
Diemžēl, lai kā to negribētos atzīt, situācija ir diametrāli pretēja. “Jaunie laiki” noņem no varas rokām pēdējos ierobežojumus. Nekas vairs nav neiespējams. Drīkst visu. “Jaunajai kārtībai” nostiprinoties, drīkstēs arvien vairāk. Tāda ir attīstības dialektika. Vēl priekšā tikai tiešo politisko oponentu aresti. Savulaik jau bija Artusa Kaimiņa un Ata Zakatistova arests, taču, pārfrāzējot Klāva Elsberga dzeju: tas bija vēl tikai mēģinājums. Īstenā deja pēc gadiem būs, kad “jaunā kārtība” visur ieviesta būs.
Citi savukārt piesauc Satversmes 100. pantu, retoriski jautājot: vai tad tas jau atcelts? Atbildu: “jaunajos laikos” visādām konstitūcijām, memorandiem, pantiem un citiem “papīriem” ir tik vien kā papīra vērtība. Cik tev divīziju? Cik tūkstošu bruņotu vīru tu vari izvest laukumā pie parlamenta? Tikai reālam, fiziskam spēkam ir vērtība, nevis uz asfalta uzzīmētām māju kontūrām, kā Larsa fon Trīra leģendārajā filmā “Dogvila”. Tāda ir jaunā pasaule.
Kādam var likties, ka sabiezinu krāsas. Būtu tikai priecīgs, ja izrādītos, ka tā. Kad dzirdēju Pīlēnu sakām: pārmaiņas būs lielākas nekā 1991. gadā, tad pie sevis padomāju - drusku jau pārspīlē, bet tad atveru ziņu lapu un skatos: apcietināts Lapsa, ASV ievieš 25% muitas tarifus saviem sabiedrotajiem, draugiem un tuvākajiem kaimiņiem. Katra diena nes jaunus pārsteigumus. Patiesi, trakāk nekā Gorbačova “perestroikas” laikos. Tā ka laipni lūgti “jaunajos laikos”.
