Lai kāda katram būtu attieksme pret jauno ASV prezidentu Donaldu Trampu, gandrīz visi ir vienisprātis, ka pasauli gaida pamatīgas izmaiņas. Pat tie gudrīši, kuri parasti ar “filozofisku” mieru un neslēptu augstprātību norāda: nekas nemainās, šoreiz savu “viedumu” patur pie sevis. Jautājums: kā šīs pārmaiņas ietekmēs Latviju?
Par iespējamām ģeopolitiskajām izmaiņām jau rakstīts daudz, un tās ir visai satraucošas valstīm, kuras atrodas politikas tektonisko plākšņu lūzuma vietu tuvumā. Latvijai kā Krievijas kaimiņvalstij šie laiki nav viegli. Mūsu ģeogrāfiskā atrašanās vieta nopietni ietekmē arī ekonomiku, jo ģeopolitiskie apdraudējumi neuzlabo investīciju klimatu. Transports un loģistika, finanšu pakalpojumu nozare ir tās, kas cieš visvairāk, bet arī pārējā ekonomika spiesta darboties piesardzības režīmā.
Pirmie jaunā ASV prezidenta rīkojumi norāda uz vismaz divām lietām, kuras varētu atstāt būtisku ietekmi uz mūsu tautsaimniecību. Tās ir: izstāšanās no Parīzes klimata līguma un apņēmība ieviest importa tarifus (ievedmuitu). Šobrīd vēl neviens (ieskaitot pašu Trampu) nevar pateikt, kā šie un citi Trampa lēmumi izvērsīsies reālajā dzīvē un kādas būs to sekas. Tā būtu vistīrākā zīlēšana kafijas biezumos. Bet tendences ir iezīmējušas skaidras, un tās diez vai mainīsies.
Klimathistēriķu sekta un tā biznesa daļa, kas savas likmes lika uz “zaļā kursa” “longu” (cenas paaugstināšanos), ir cietusi zaudējumu. Cik smagu un cik ilglaicīgu, to, līdzīgi kā jebkuras citas biržas cenu svārstības, neviens nevar paredzēt. Iespējams, pilnīgu krahu, bet to 100% apgalvot pāragri, jo būtu naivi iedomāties, ka triljonu vērtā industrija tik viegli padosies un neatradīs veidus, kā atgriezties laukumā ar jaunām Grētām, jauniem “ūdeņražiem” un citiem klimataizstāvju krāsās iesaiņotiem “startapiem”.
Arī pie mums Latvijā ir izveidojusies plaša uz “zaļā kursa” naudas pārdales shēmām balstīta biznesa sadaļa. Tā ir dziļi integrēta Latvijas tautsaimniecībā, un dažādi plāni par “zaļās enerģijas” finansēšanu, ražošanu, apkalpošanu iestrādāti ilgtermiņa stratēģijās. Es šeit nerunāju par tām papīra “stratēģijām”, kuras, tērējot tūkstošiem cilvēkstundu, tiek sacerētas dažādu ministriju kabinetos un kuru vienīgā jēga ir to esamība, lai varētu Briselē parādīt, ka mums tāda ir, bet gan īstām stratēģijām, pēc kurām vadās cilvēki, pieņemot investīciju lēmumus. Runa ir par visiem šiem vēju parkiem, “ūdeņraža” rūpnīcām, apkalpes bāzēm un citām ar “zaļo kursu” saistītām lietām.
Tas, ka Klimata likuma tālāka izskatīšana Saeimā ir apturēta, liecina, ka zināms lūzums ir noticis politiskās šķiras apziņā. Tagad jau arī valdošajā koalīcijā sākuši runāt, ka “zaļais kurss” jārealizē Latvijas interesēs, nevis klimata (lasi: Ķīnas un citu pasaules industriālo lielvalstu) interesēs.
Ja reiz pieskaramies Klimata likumam, tad šis ir lielisks piemērs, kurš ilustrē esošās koalīcijas darba stilistiku. Par pieņemto lēmumu sekām tiek domāts pēdējā kārtā. Ja tajā 9. janvāra Saeimas balsojumā Klimata likums būtu pieņemts, tad tie paši koalīcijas politiķi, kuri tagad runā par “Latvijas interesēm”, kuru dēļ likums “jāpilnveido”, ar putām uz lūpām runātu par “klimatneitralitāti”, par “mūsu saistībām” un to, cik pieņemtais likums pareizs un vajadzīgs. Toreiz koalīcijai neizdevās nodrošināt vairākumu, kā rezultātā koalīcijai uz brīdi izdevās abstrahēties no politiskā sporta un ieslēgt saprāta balsi, apturot likuma tālāku virzību.
Diemžēl koalīcija gandrīz visos citos jautājumos demonstrē apbrīnojamu vienotību un gatavību atsisties pret jebkādiem pārmetumiem, vienalga kādos jautājumos. Var mēģināt atcerēties, kad vēl šajā gadsimtā valdošā koalīcija ir bijusi tik vienota (pēc vairāk nekā gadu kopā būšanas), bet tā vien šķiet, ka šādi precedenti nav bijuši.
Kāpēc iepriekšējo rindkopu sāku ar vārdu - diemžēl? Tāpēc, ka no politiskās prakses viedokļa šāda vienotība, kad, lai vai kas, bet mēs atsitamies no jebkādiem uzbrukumiem, neko labu valstij kopumā nesola, jo galvenais kritērijs kļūst: nevis kā labāk valstij un tautai, bet gan - kaut vai ūdensplūdi, bet mēs paliekam savās vietās, bet viņi (tas ir, visi pārējie) paliek savās.
Atgriežoties pie “klimata”, jāsaprot, ka industrija, kura apgroza triljonus, nevar pēkšņi apstāties, bez kāda kodolkatastrofai līdzīga satricinājuma. Pat ja Tramps izstājas no Parīzes vienošanās, tad iespējama tikai lēna kā kuģim pagriešanās.
Šis un nākamie gadi būs šajā jautājumā izšķirošie. Atslēgas vārds būs “saprātīgums”. Ja biznesam būs iespēja kļūt pelnīt spējošam paša spēkiem (vai ar minimālu, saprātīgu atbalstu), tad tam ir perspektīvas, bet, ja tas var darboties, vienīgi balstoties uz finansiāli ietilpīgiem (daudzmiljardu) atbalsta mehānismiem, tad no šāda “biznesa” labāk laikus distancēties. Politiķu uzdevums būtu jau laikus dot attiecīgus signālus, nevis mānīt biznesa vidi ar solījumiem - neuztraucieties, viss turpināsies kā agrāk.
Cita nozīmīga Trampa politikas sadaļa ir viņa aizraušanās vai pat apsēstība ar ievedmuitas tarifiem. Nākamajā dienā pēc inaugurācijas, otrdien, 21. janvārī, viņš norādīja, ka 10% muitas nodeva Ķīnas preču importam varot tikt ieviesta jau no 1. februāra un drīzumā līdzīgi muitas tarifi varot tikt noteikti arī ES precēm.
Nesāksim filozofēt, kā šāds protekcionisms iet kopā ar Trampa komandas biznesa bloka pārstāvju (Īlons Masks, Viveks Ramasvamī un citi) libertariānisko (maksimāla tirgus brīvība bez jebkādiem ierobežojumiem) pasaules redzējumu, jo Trampam nav strikta ideoloģiskā redzējuma. Viņš balstās uz “veselo saprātu”, bet šis “veselais saprāts” katram ir savs. Trampam savs - politisks (America first), kamēr globālā mēroga biznesmeņiem savs - ekonomisks (jo plašāks tirgus, jo labāk).
Latviju šie iespējamie tarifi tieši varētu skart mazāk, jo tirdzniecības apgrozījums ar ASV mums ir salīdzinoši neliels. Atbilstoši Centrālās statistikas pārvaldes datiem, 2023. gadā Latvijas kopējais preču un pakalpojumu tirdzniecības apgrozījums ar ASV bija 1,44 miljardi eiro, kas ierindoja ASV 11. vietā mūsu ārējās tirdzniecības partneru vidū. Katru atsevišķu uzņēmēju, kurš strādā šajā tirgū, tas, protams, varētu skart krietni sāpīgāk.
Šiem ievedmuitas tarifiem uz Latvijas ekonomiku kopumā lielāka varētu būt netiešā ietekme, jo ES ekonomika ir cieši saistīta ar ASV ekonomiku un jebkādi tirdzniecības kari starp Ameriku un Eiropu ir zaudējumus nesoši, kā jebkuri citi kari. Cita lieta, ka kari parasti sākas tad, kad pretrunas ir samilzušas tiktāl, ka citādi tās atrisināt nevar. Vai starp ASV un ES patiesi ir tik dziļas pretrunas, vai tās ir tikai Trampa galvā, tas jau ir cits jautājums.
Bijusī Vācijas kanclere Angela Merkele nesenajā intervijā Itālijas izdevumam “Corriera della Sera” izteicās, ka Trampu kaitina, ka pārāk daudz vācu automašīnas braucot pa Ņujorkas ielām. Viņš esot teicis, ka, “ja kļūs par prezidentu, noteiks tik augstus tarifus, ka tās [vācu automašīnas] pazudīs no Manhetenas ielām”. Šie Merkeles izteikumi tagad plaši klejo pa Eiropas laikrakstu slejām, ilustrējot Trampa attieksmi pret ES.
Nav pamata domāt, ka šos izteikumus Merkele būtu izzīdusi no pirksta. Tie pilnībā atbilst Trampa pasaules redzējumam no sava modernā, zaļajā stilistikā (ar kokiem uz balkoniem) būvētā ofisa loga uz Piektās avēnijas un 56. ielas stūra Ņujorkā.
Latvijai šajā jautājumā teikšana nav liela, jo visu noteiks ES un ASV sarunas. Pat ne visu, jo daudz ko noteiks tas, ar kuru kāju būs Tramps izkāpis no gultas lēmuma pieņemšanas dienā. Pareizāk sakot, kuru lobistu grupu argumenti viņam šķitīs pārliecinošākie, jo nav šaubu, ka šie lobisti jau tagad stāv garā rindā pie Baltā nama caurlaides ēkas durvīm. Ne tikai metaforiskā, bet, iespējams, arī reālā rindā.
Jebkurā gadījumā varam gaidīt dažādus satricinājumus un negaidītus brīnumus visdažādākajās sfērās. Neatkarīgi no attieksmes pret pašu Trampu, jāatzīst, ka aizauguša pīļu dīķa sastingums bija skāris ļoti daudzas jomas pasaulē, tāpēc ir pamats cerēt, ka Trampa antisistēmiskajai revolūcijai būs savs, pozitīvs pienesums cilvēces attīstībā. Arī Latvija no šīs “revolūcijas” var gūt savu labumu. Ja vien mūsu politiskā šķira netūļāsies, nevilksies astē un kā pēdējie nereaģēs uz vētrainajiem pārmaiņu vējiem.
