Latvijas valstij ir parādījusies unikāla iespēja atgūt savus kādreiz zviedriem vieglprātīgi pārdotos īpašumus – vairāk par simt tūkstošiem hektāru meža. Zviedrijas lielākā mežu īpašnieku asociācija un mežrūpniecības grupa “Sodra” plāno atbrīvoties no aktīviem Baltijas valstīs un izbeigt šeit uzņēmējdarbību.
Atturēsimies minēt, kādi motīvi pamudināja zviedrus lemt par aiziešanu no Baltijas tirgus, jo tas šajā gadījumā nav tik svarīgi. Tāpat arī nav lielas jēgas spriedelēt, kā un kāpēc šie meži savulaik nonāca zviedru investoru rokās. Kas bijis, bijis. Galvenais, ka mums ir pavērusies iespēja šo kļūdu labot, un to nevajadzētu laist garām.
Par šo mežu īpašumu atpirkšanu iestājas gan nozares vadītāji - Latvijas Kokrūpniecības federācijas (LKF) viceprezidents Kristaps Klauss, gan valsts politiskā vadība - zemkopības ministrs Armands Krauze un premjerministre Evika Siliņa. Līdz ar to var teikt, ka gandrīz visi ir par. Diskusijas par to, vai vajag, vai tas nebūšot izslavētais “sociālisms”, ar kuru pēdējā laikā cenšas noslāpēt ikvienu valstisko iniciatīvu, nav. Kopumā valda reti sastopama vienprātība - vajag.
Taču ar to, ka ir panākta vienprātība par to, ka vajag, vēl ir daudz par maz. Vismaz Latvijas realitātē. Šo “vajag” nepieciešams realizēt dzīvē, bet ar to mums ir lielas problēmas. Uzskatāmākais piemērs: jaunu pasažieru vilcienu iepirkums. Politiskā vienošanās, ka jaunus vilcienus vajag, tika panākta jau gadsimta sākumā, bet pirmie modernie elektrovilcieni sāka kursēt pa mūsu dzelzceļa sliedēm tikai pērn. Pēdējiem Eiropā.
Pat nepiesauksim visas ķibeles, kas atgadījušās ar šiem jau nopirktajiem vilcieniem. Ar jauniem vilcieniem neelektrificētajos maršrutos ir vēl trakāk. Tos tā arī nav izdevies ne tikai nopirkt, bet arī pat ne pasūtīt. Visi termiņi, kad tos vēl varēja iegādāties ar ES fondu atbalstu, tika nokavēti. Bateriju vilcienu iepirkums gadu no gada tiek atcelts, un nav nekādas skaidrības, kad beidzot varētu tikt nomainīti vecie dīzeļi maršrutos Rīga-Liepāja; Rīga-Rēzekne; Rīga-Daugavpils un tepat uz Siguldu.
Šīs nedienas ar vilcienu iepirkumu pieminu, lai ilustrētu to praksi, kāda vērojama, tiklīdz Latvijas politiskajā tirgus placī parādās kāds vērtīgāks kumoss. Problēma ir tā, ka lai gan visi vārdos ir par tautu, par valsti, par labākajiem nosacījumiem, realitātē visi cīnās par sevi un beneficiāriem, kuri aiz šiem politiķiem stāv.
Nav nekāda pamata domāt, ka ar Latvijas mežu atpirkšanu varētu būt citādi. Premjeres Siliņas piesardzīga jautājuma formā izteiktais priekšlikums veidot kopīgu fondu, kurā “arī Latvijas iedzīvotāji varbūt (?!) varētu ieguldīt savus līdzekļus”, rada zināmas bažas. No vienas puses, sākas patētiskās runas: “Tas būtu tāds mūsu visu kopīgs nākotnes kapitāls,” bet no otras, ierastā valoda, aiz kuras slēpjas šo beneficiāru intereses: “Jādomā par finanšu instrumentiem, kas tie varētu būt, lai mēs šādus mežus varētu iegādāties.”
Nevēlos, lai mani pārprot. Siliņa visu pateica pareizi, un arī vārdi bija piemeklēti pareizi, tikai Latvijas politiskā prakse liecina, ka vienmēr, kad publiskajā telpā izskan gluži bezpersoniskie vārdi “finanšu instrumenti”, tā jau iepriekš var paredzēt milzu stīvēšanos un grūstīšanos ap šiem “instrumentiem”. Patiesības labad jāatzīst, ka tas ir tikai likumsakarīgi, jo tur, kur nauda, tur allaž ir cīņa. Tas nav nekāds Latvijas izņēmums. Latvijas izņēmums ir cits. Ārkārtīgi ilga šī stīvēšanās un pabēdīgs rezultāts.
Ne velti daži asprāši šajā mežu atpirkšanas lietā jau iesmej: briest kārtējais “Baltic Forest”, ironizējot par vārda “Baltic” lāstu saistībā ar “Rail Baltica” un “airBaltic” likstām.
Droši vien var tikai piekrist premjerei, kura apgalvo, ka budžeta nauda šim nolūkam nav paredzēta un jāmeklē citi “finanšu instrumenti”. Neapstrīdot šī izteikuma pamatotību, tomēr rodas zināma neizpratne par nekonsekvenci. Jau minētajiem “Rail Baltica” un “airBaltic” nauda budžetā tiek meklēta un laiku pa laikam arī atrasta, bet reālam, taustāmam, Latvijas teritorijā esošam mežam budžeta naudu tērēt nedrīkst.
Vēlreiz atkārtoju. Siliņa visu pateica pareizi, tikai nez kāpēc šie it kā pareizie vārdi neskan pārliecinoši un, galvenais, nomierinoši. Tie nerada sajūtu: viss būs kārtībā, neuztraucieties. Iespēju ieguldīt naudu reālā, ilgtspējīgā aktīvā izmantosim, kā Civillikumā teikts, “kā krietns un rūpīgs saimnieks”. Pārliecības, ka mūsu lēmējvara tiešām rīkosies kā “krietns un rūpīgs saimnieks”, diemžēl nav. Tas, ka cilvēkiem zūd ticība politiķu godaprātam un labajai gribai, ir tas, par ko mums visiem būtu jādomā, jo nav nekā sliktāka kā sabiedrības neticība savai valstij un līdz ar to arī savai tautai.
Vai tiešām Latvijas politiskā vara kaut reizi nevarētu nodemonstrēt pārliecinošu, efektīvu darbu, ko sabiedrība atzinīgi novērtētu? Tādā tik latviskā un sabiedrībai atbalstošā jautājumā ka kontroles atgūšana pār lielām mežu platībām Latvijā. Tā būtu vienreizēja izdevība valdošajai varai kaut daļēji reabilitēties par visiem “Daugavas pāļiem”, kuru “būvēšana” (lasi: finanšu resursu apgūšana) ir kļuvusi par mūsu politiskās šķiras galveno esības uzdevumu.
Latvijas mežu atpirkšana būs tests mūsu politiskās šķiras profesionālajai varēšanai. Vai tā tiešām spēj kaut ko labu izdarīt.
