Saeima ceturtdienas sēdē nenobalsoja pirmajā lasījumā par jauno Klimata likumu. Koalīcija nespēja nodrošināt kvorumu šī pretrunīgi vērtētā likumprojekta virzīšanai. Līdz ar to opozīcijai izdevās gūt nelielu, bet simbolisku uzvaru.
Lai arī, visticamāk, nākamajās sēdēs, tiklīdz koalīcijai būs izdevies nodrošināt vairākumu sēžu zālē, par likumu tiks nobalsots, ar šo demaršu opozīcijai ir izdevies pievērst uzmanību uzreiz vairākām lietām: koalīcijas vairākuma trauslumam; līdzšinējās prakses - opozīcijas ignorēšanas - tuvredzībai, kā arī paša klimata jautājuma pretrunīgajai būtībai.
Likumprojekta anotācijā teikts, ka tā mērķis ir nodrošināt virzību uz klimata pārmaiņu ierobežošanu. Vēl no skolas laikiem atceros bioloģijas mācību grāmatu, kurā bija bilde no mezozoja laikiem, kur pa fantastiskiem, reliktiem mežiem klīst dinozauri. Klimats toreiz uz zemeslodes esot bijis daudz siltāks, mitrāks un maigāks, jo atmosfērā esot bijis daudz lielāks CO2 saturs.
Tas, ka klimats uz zemeslodes mainās, turklāt ne tikai miljonu gadu laikā, bet arī daudz īsākos laika periodos, bija zināms jau sen. Arī pēdējā gadu tūkstoša laikā bijuši gan mazie ledus laikmeti (regulāri aizsalstošie Holandes kanāli), gan siltuma periodi (lopu bari Grenlandes zaļajās pļavās), bet pēdējo divsimt gadu laikā nevienam laikmetīgi domājošam, izglītotam cilvēkam nebija ienācis prātā teikt, ka klimatu uz Zemes nosaka cilvēks. Līdz gadu tūkstošu mijā modē nāca šī savdabīgā ideja.
Šī ideja visai strauji un negaidīti kļuva modīga. Tā kā arī līdz tam ar “zaļajām” idejām varēja labi pelnīt, tad ātri ap šo klimata kustību aplipa dažādi “fondu apguvēji”. Līdzīgi kā Kalifornijas vai Klondaikas zelta drudža laikos ap šo “klimata āderi” nekavējoties sāka spietot simtiem tūkstošu “zelta sijātāju”, cerot ielēkt vilcienā, kas ved uz sapņu Eldorado.
Arī Latvijā netrūkst apsviedīgu ļaužu, kuri vēl pagājušajā gadsimta deviņdesmitajos gados saprata, cik ienesīgi ekspluatēt zaļo (vides) tēmu. Atcerēsimies, kā viss sākās pie mums. Ar rūpēm par sakārtotu vides ainavu tika pamatota mazo HES atjaunošanas nepieciešamība. Nosakot dubultos elektroenerģijas iepirkuma tarifus, tika pavērtas slūžas šim izcilajam biznesam.
Uzbūvē tikai dambīti (vai saved kārtībā esošo), uzliec ģeneratoru, un naudas pumpītis gatavs. Ģenerators griežas, naudiņa šķind kontā. Ja pietrūkt ūdens, bet nekaunības netrūkst, tad uzliec mazu elektromotoru, kas griež ģeneratoru. Iepērc šo elektroenerģiju par bāzes cenu, bet pārdod “Latvenergo” par dubulto tarifu. Tā, protams, būtu šī procesa galēji absurdā fāze, un nav pierādījumu, ka kāds tā būtu darījis, bet teorētiski tāda iespēja bija.
Kopš tiem laikiem daudz ūdens aiztecējis, un mazo HES būvētāji šodien izskatās kā tādi sīki kapeiku skaitītāji. Tomēr arī par šīm “kapeikām” šī “zaļā” biznesa celmlauži sev mājas sacēluši ne mazās. Taču jaunie laiki sola jaunas iespējas. Tādas, par kurām iedomājoties aizraujas elpa. Vienīgais, par ko negribas domāt: kas par to maksās? Tāpat kā par to, kas maksās tos 300 miljardus eiro gadā, ko Rietumi apsolījuši Dienvidiem visa šī šamaniskā “klimata regulēšanas” kursa ietvaros?
Ja mēs šo Klimata likumu skatītu valstiski atbildīgi, tad vispirms liktu galdā aprēķinus, kurš par ko maksās un kur šī nauda beigu beigās nonāks.
Beidzot jāsaprot: kas ir visu šo likumu pamatā - runas par klimatu vai reāla nauda, ko kāds maksās, bet kāds saņems. Ja ir sapratne, ka jautājums ir par naudu, tad tā arī runājam. No kura ņemsim, kuram dosim. Un kāpēc. Ja turpinās pļāpāšana par visām tām teorijām, kuras biezā slānī sacerētas, lai pamatotu šo naudas izņemšanu no mūsu maciņiem, tad jāsaka skaidri - pietiek te karināt cilvēkiem šos makaronus uz ausīm.
Ja klimats mainās, tad izskatām jautājumus par pielāgošanos šīm izmaiņām. Cilvēce vienmēr tā ir darījusi, un nav vajadzības tagad darīt citādi. Vēl jo vairāk tāpēc, ka pagaidām neviena teritorija uz zemeslodes nav atzīta kā cietusī no klimata pārmaiņām. Latvijai šīs pārmaiņas nekādu sliktumu nav nesušas un arī nākotnē diez vai nesīs.
Pat teorētiski grūti iedomāties, kādas problēmas mūsu platuma grādos globālā sasilšana varētu radīt. Ja arī tādas radīsies, cilvēce ir pierādījusi savas pielāgošanās spējas pie daudz vājākas tehnoloģiskās attīstības. Ar mūsdienu iespējām ne tikai pasaules čempionātu futbolā var Katarā sarīkot, bet arī slēpošanas sacensības uz ekvatora.
Šobrīd visa šī klimata dienas kārtība izskatās pēc grandioza mēroga krāpšanas. Jo ātrāk Latvijas valsts izstāsies no šīs afēras, jo mazāk cietīs Latvijas iedzīvotāji. Laiks politiskajām partijām skaidri pozicionēties šajā jautājumā. Tas jādara krietni aktīvāk un pārliecinošāk, lai vēlāk nebūtu pārpratumu.
Būtu tikai loģiski, ja partijas skaidri definētu savu pozīciju: kas būs tie, kas pelnīs, kas tie, kas maksās? Vai visa šī klimata lieta ir kādā labdarība, kur cilvēce sametas planētas glābšanai, vai tomēr biznesa projekts?
Pieļauju, ka daudzi šīs “klimata ticības” pravieši tai patiešām svēti un nesavtīgi tic, taču tam visam apakšā ir (citādi pasaulē nemēdz būt) ikdienišķās, merkantilās intereses. Kaut vai tādēļ, ka visus tos saules paneļus, vēja rotorus, elektromobiļu akumulatorus kāds ražo, pārdod un gūst peļņu. Ne jau tāpat vien būvējas ūdeņraža pārstrādes rūpnīcas un citi zaļā kursa brīnumi. Tā visa ir tīra nauda, ko tie, kas tikuši nosacītajā vilcienā, smeļ pilnām liekšķerēm, bet tie, kas stāv ārpusē, tikai velk ārā makus un maksā.
Ne velti pieminēju tos 300 miljardus eiro, kurus Rietumi sola ik gadu “klimatam” piešķirt Dienvidiem. Vai tiešām Rietumiem ir “lieki” šie miljardi, lai tos atdotu Dienvidu politiskajai elitei turienes villu un ekskluzīvu spēkratu iegādei? Vai tiešām kāds domā, ka tā nauda nonāks kaut kur citur?
Var jau būt, ka kāds mazumiņš izskatam tiks atvēlēts, lai uzliktu dažus filtrus ogļu spēkstacijas skursteņiem, bet vairums no šiem miljardiem pārvērtīsies vietējo līderu greznumlietās. Esmu Zimbabvē bijis un redzējis gan šīs ogļu spēkstacijas ar melnu sodrēju kārtu uz zemes 50 km rādiusā, gan greznās villas galvaspilsētas Harāres bagātnieku rajonos. Tā tas vienmēr ir bijis, un nav pamata domāt, ka šoreiz būs citādi.
Ņemot vērā vēsturisko pieredzi, jādomā, ka, sarūkot klimata fanātiķu entuziasmam, klimata ticības “nodevas” (tie 30 centi pie degvielas litra ir tikai aisberga uzkrītošākā daļa) agri vai vēlu tiks atceltas. Taču pagaidām tie, kuri nav nedz iesaistījušies šajā biznesā, nedz ir aktīvi šīs sektas locekļi, ir spiesti ciest. Katru reizi, maksājot par enerģiju.
Apzināti nevēlos klimata kontekstā apspriest Latvijas CO2 izmešu apjomu vai salīdzināt to ar Ķīnu, kurai nav jāpiedalās Dienvidiem paredzēto 300 miljardu “kolektē”, vai Indiju, kura ir šo miljardu lielākā saņēmēja. Jo šie izmešu jautājumi nav jāaplūko saistībā ar klimatu. Tie būtu jāskata saistībā ar vides aizsardzību, ekoloģiju un tamlīdzīgiem citiem jautājumiem, bet ne ar klimatu, cilvēces grēkiem un citām ticības lietām.
Klimats tiešām mainās. Kā tūkstošiem gadu pirms mums un tūkstošiem gadu pēc mums. Tas jāpieņem kā neizbēgama realitāte. Vienkārši jāmaina fokuss un jārunā par pielāgošanos šīm klimata izmaiņām, nevis infantili “jāaptur Zemes griešanos”.
Kā tur bija? Dievs, dod man rāmu garu pieņemt visu, ko nespēju ietekmēt; drosmi ietekmēt visu, ko spēju; un gudrību vienmēr atšķirt vienu no otra. Ja dažiem grūtgalvjiem Dievs nav devis šo gudrību atšķirt vienu no otra, tad tas viņiem ir skaidri jāpasaka tiešā tekstā, nevis jādzied līdzi. Kaut vai tā, kā to izdarīja tie Saeimas deputāti, kuri šajā klimathistēriķu sektas farsā atteicās piedalīties.
