Ekonomikas ministrijā ieviesta datorprogramma “DeskTime” – rīks, kurš ļauj kontrolēt darbinieka rīcību pie datora. Ekonomikas ministra Viktora Valaiņa ieskatā tas palīdzēs uzlabot ministrijas aparāta darbinieku efektivitāti un ļaušot sasniegt maksimālu atdevi no katras darba stundas.
Kā pret jebkuru jauninājumu, arī pret šo attieksme ir pretrunīga. Ir gan projekta atbalstītāji, bet netrūkst arī skeptiķu, kas to dēvē pat par “vergdarba uzskaites rīku”. Spriežot pēc izteikumiem publiskajā telpā, skeptiķu pat ir vairāk. Tas gan tā ir vienmēr, jo tieši noliedzēji parasti ir tie skaļākie un uzstājīgākie.
Par pašu programmas tehnisko pusi neizteikšos, jo nejūtos tik kompetents. Arī par tās rezultātiem runāt vēl pāragri, jo minētais rīks Ekonomikas ministrijā tikai šobrīd tiek ieviests. Taču par aktuālo birokrātijas apkarošanas problēmu, kuras ietvaros “DeskTime” ieviests, ir jārunā un jārunā, jo tieši nesamērīgi uzblīdusī birokrātijas hidra žmiedz un smacē mūsu valsts pilnvērtīgu attīstību.
Jebkuras problēmas risināšanā pats svarīgākais ir pareizi noteikt problēmas cēloni. Šis šķietami vienkāršais uzdevums patiesībā ir ārkārtīgi sarežģīts, jo atslēgas vārds ir - “pareizi”. Ja mēs paskatāmies apkārt, tad redzam, cik gan daudzi mūsu līdzcilvēki nenogurstoši cīnās ar dažādiem iedomātiem savu neveiksmju iemesliem, stūrgalvīgi atsakoties redzēt patiesos. No malas tas labi redzams, bet pašam ne.
Valsts pārvaldē ar birokrātijas apkarošanu ir līdzīgi. Notiek stūrgalvīga nevēlēšanās atzīt vienu no birokrātijas galvenajiem cēloņiem. Šī nevēlēšanās gan ir labi saprotama un viegli izskaidrojama. Psihologi jau sen ievērojuši, ka cilvēki ir gatavi par sevi atzīt jebko. To, ka ir nekārtīgi, ar vāju raksturu, ar sliktu atmiņu, nepacietīgi, kašķīgi, slinki, dažādu nepilnību pilni, pat to, ka ir neglīti, resni un tizli, bet nekādi nav gatavi atzīt, ka ir dumji.
Manuprāt, viens no galvenajiem birokrātijas uzblīšanas cēloņiem ir tas, ka birokrātiskais aparāts ir vieta, kur patverties mazspējīgiem, bet reāli strādāt negribošiem cilvēkiem. Citur viņi tā “strādāt” nevarētu. Tas skan skarbi, nežēlīgi, varbūt augstprātīgi, bet tas būtu jāatzīst, ja tiešām gribam reāli risināt problēmu. Par to, kāds ir valsts pārvaldē strādājošo vidējais IQ (vidējā atzīme ceturtajā klasē, risinot teksta uzdevumus matemātikā), nav pieņemts runāt, jo “šajā gadsimtā” par IQ runāt skaitās sliktais tonis. Kāpēc? Labs jautājums, kas kalpo arī kā atbilde.
Lūk, viens visai raksturīgs ieraksts sociālajos tīklos pret minēto rīku: “Pretēji pārliecībai, ka šajā gadsimtā darbu veic “ar galvu” - desktime līdzīgie vergstundu rīki atbalsta vāju vadītāju uzstādījumu, ka strādā “ar pēcpusi” - intensīvi zibinot datorpeli darba vietā, neatraujot sēžamvietu no biroja mēbeles. Tādus vadītājus vajadzētu aizstāt ar MI.”
Šajā it kā pamatotajā ierakstā redzami daži galvenie maldi par “darbu šajā gadsimtā”. Vispirms tā ir pārliecība, ka darbs kantorī “šajā gadsimtā” ir darbs “ar galvu”. Realitātē ir drīzāk otrādi. Agrākajos laikos, kad datoru vēl nebija, kad nebija vispārējās izglītības (vismaz vidējās), darbs kantorī patiešām bija darbs “ar galvu”. Tas arī tagad pārsvarā ir darbs “ar galvu”, bet lielākā problēma ir tā (to pateiks jebkurš lielākas struktūrvienības vadītājs), ka pārāk daudziem no tiem, kuriem teorētiski būtu jāstrādā “ar galvu”, tajā “galvā” nekā diža nav.
Uzreiz jānorāda, ka šajā rakstā mēs aplūkojam situāciju valsts/pašvaldību birokrātiskajā sistēmā. Runa nav ne par privātajām struktūrām, ne vēl jo vairāk privātajām struktūrām IT nozarē, kur valda pavisam citi principi un kuras nomoka pavisam citas problēmas.
Jebkurš vadītājs, vienalga kurā iestādē, atklātā sarunā atzīs, ka lielākā problēma ir cilvēki. Trūkst labu, gudru speciālistu, uz kuriem var paļauties. Kuriem pietiek dot uzdevumu, un viņš pats spēs to patstāvīgi atrisināt. Diemžēl tādi esot ar uguni jāmeklē. Jāstrādā ar tiem, kas ir, turklāt liela daļa ir tādi, kuru kvalifikācija neatbilst viņu amata prasībām. Runa nav par kvalifikācijas formālajiem parametriem, bet pēc spējām.
Galvenā problēma: nespēja veidot loģiskās cēloņsakarību virknes, kas neļauj saprast uzdevuma jēgu (ko no manis prasa? Kāds ir uzdevuma jēdzieniskais mērķis?), kā rezultātā nav spējas izstrādāt uzdevuma risinājuma algoritmus (kas vispār jādara?). Rezultātā notiek haotiska mētāšanās, cenšoties uz dullo veikt kaut kādas darbības, cerot netīšām nonākt pie kaut kāda rezultāta. Šo problēmu lieliski zina jaunāko klašu pedagogi, saskaroties ar daļas skolēnu šāda veida teksta uzdevumu risināšanas metodi. Valdības darbā šo metodi mēs redzam vai ik dienas.
Spējīgie darbinieki, kuri patiešām strādā “ar galvu”, ir vadītāju novērtēti, jo tādi apkārt nemētājas. Viņu darba kontrolei “DeskTime” programma nav vajadzīga. Arī paši vadītāji viņus nevērtēs pēc tā, cik daudz laika viņi pavadījuši, sēžot pie datora. Viņus vērtēs pēc rezultātiem.
Toties “DeskTime” ļaus atklāt tos, kuri faktiski pa tukšo saņem algu un tikai aizņem vietu. Nesen bija publicēts pētījums, ka pat tādā augsti atalgotā pirmrindas nozarē kā IT 15% darbinieku “strādā” pilnīgi pa tukšo.
Viņu darba reālais rezultāts ir nulle vai tuvu tam. Nav ne mazākā pamata domāt, ka valsts pārvaldē šis procents varētu būt zemāks. Visticamāk, augstāks un, iespējams, daudz augstāks.
Cits minētajā ierakstā, manuprāt, maldīgs pieņēmums ir par “vājajiem vadītājiem, kuri spiežot strādāt “ar pēcpusi””. Tas ir, maksimāli ilgu laiku pie datora. Tādus (vājus vadītājus) varētu aizstāt ar mākslīgo intelektu (MI).
Sāksim ar to, ka to, ko varētu, bet ko nevarētu aizstāt ar MI, laiks parādīs ļoti drīz. Neskriesim vilcienam pa priekšu un tagad to neprognozēsim. Tam nav nekāda sakara ar apskatāmo tēmu. Parunāsim par vadītāja vietu šajā birokrātijas mašinērijā.
Birokrātiskajā aparātā vadītāji, kā jau teicu, ir spiesti strādāt ar to darbinieku kontingentu, kāds viņiem ir. Tāds, kāds visbiežāk vēsturiski izveidojies. Jauns vadītājs, atnākot uz kādu struktūru (teiksim, ministriju), var nomainīt virkni vadošo amatpersonu, bet aparāta vecais “kodols” paliek. Vēl jo vairāk tāpēc, ka atlaist ierēdni jau pati par sevi ir problēma.
Ne mirkli nevēlos mazināt vadītāja lomu sistēmas darba efektivitātē. Tā ir nepārvērtējama, jo no vadītāja darba stila lielā mērā atkarīgs, kā strādā zemākie posmi. Par to nav runa. Jautājums ir par uzblīstošo birokrātijas hidru un “DeskTime” rīku kā birokrātiju disciplinējošu faktoru.
Birokrātija strauji uzblīst tieši tāpēc, ka tā atrodas siltumnīcas apstākļos. Tai ir salīdzinoši labas algas (salīdzinot ar smagāku, bieži vien ne tikai atbildīgāku, bet arī intelektuāli sarežģītāku darbu, teiksim, lielveikalā); tai ir plašas sociālās garantijas; to ir ļoti grūti atlaist; tai parasti nāk līdzi veselības apdrošināšana un citas ekstras. Citiem vārdiem, birokrātija ir ļoti labi iekārtojusies. Es šeit runāju tieši par zemākajiem līmeņiem, ne augstāko vadību, par kuru jau ir cits stāsts.
Ja atzīstam, ka birokrātijai ir radīti siltumnīcas apstākļi un tāpēc tā tik lekni aug, bet uzdevums ir šo augšanu apturēt, tad nākamais loģiskais solis - šos augšanas apstākļus padarīt skarbākus. “DeskTime” ieviešana ir viens no šādiem pasākumiem.
Neņemos spriest, cik tas būs efektīvs. To rādīs laiks, bet atcerēsimies valsts prezidenta Edgara Rinkēviča Jaungada uzrunā teikto: “Lai pagātnē paliek nolemtības pilnais “ja nu nesanāk”. Un ja nu sanāk?” Labāk darīt nekā nedarīt. Vēl jo vairāk tāpēc, ka “DeskTime” ir mūsu pašu, Latvijā radīts produkts.
P.S. Paskaidrojums par “intelektuāli sarežģītāku darbu lielveikalā”. Birokrātiskajā aparātā (zemākajā līmenī) ir vesels lērums darbu, kuri prasa tīri mehānisku, konveijera tipa atkārtotu darbību. No dienas dienā, mēnešiem un gadiem. Tas, ka šis darbs notiek klusos apstākļos pie datora, to nepadara intelektuāli pārāku par darbu nemitīgi mainīgā situācijā tirdzniecības zālē.
