“Man pietrūkst iztēles, lai iedomātos, ka mēs varētu nonākt līdz tam,” Dānijas premjerministre Mete Frederiksena diplomātiski atbildēja uz ASV ievēlētā prezidenta Donalda Trampa izteikumiem preses konferencē savā “Mar-A-Lago” rezidencē Floridā par iespējamo Grenlandes pāriešanu ASV jurisdikcijā.
Tālākajā tekstā viņa norādīja, ka ASV esot Dānijas tuvākais stratēģiskais sabiedrotais un Dānija pavisam noteikti negribētu uzsākt tirdzniecības karu ar ASV. Var tikai brīnīties par Rietumu politiķu gatavību runāt, lietas nenosaucot vārdos, mīkstinot formulējumus un izliekoties neredzam patiesos draudus. Nav taču runa tikai par kaut kādu “tirdzniecības karu”, bet gan par potenciālo “speciālo militāro operāciju”, kuras laikā ASV “trijās dienās” pārņemtu Grenlandi savā kontrolē.
Trampam speciāli jautāja, vai viņš varot apsolīt, ka šī jautājuma risināšanā neizmantos armiju (tik dīvaini bija formulēts jautājums), uz ko Tramps atbildēja: “Es netaisos to darīt, nē. Iespējams, būs kaut kas jādara,” neprecizējot, kas tieši “būs jādara” un ko viņš netaisās darīt - solīt, ka nelietos spēku vai ka izmantos armiju.
Preses konferencē, kas bija veltīta ASV prezidenta vēlēšanu rezultātu apstiprināšanai Kongresā, Tramps atkārtoja savus agrākos izteikumus, ka Grenlandei, Panamas kanālam, iespējams, arī Kanādai būtu jānonāk ASV kontrolē. Var jau šos Trampa izlēcienus norakstīt uz viņa šovmeņa būtību un vienkārši pavīpsnāt, bet pēdējo gadu pieredzei vajadzētu būt pietiekami pamācošai, lai šādus izteikumus uztvertu nopietnāk.
Pārāk ilgi pasaules sabiedrība smīkņāja par līdzīgiem Putina izteikumiem, ieņirdza par Kremļa TV propagandistu “murgiem”, tos neuztverot kā nopietnus draudus. Tagad tas pats notiek ar Trampu. Viņš jau tikai runā, tiek nevērīgi novilkts. Mēs jau nenolaidīsimies tik zemu, lai viņa fantāzijas apspriestu, ierastā augstprātībā no teiktā distancējas “nopietnie” politiskie apskatnieki.
Var jau teikt, ka Grenlandei ir stratēģiska nozīme ASV aizsardzībai, jo pār to var lidot raķetes no Krievijas uz Ziemeļameriku (tas labi redzams, skatoties uz globusu). Var norādīt, ka Grenlandes pamatiedzīvotāji ir pelnījuši neatkarību un Dānijas pretenzijas uz Grenlandi vairs neatbilst mūsdienu nāciju pašnoteikšanās principiem, bet tās visas ir atrunas, ar kurām apiet vai ignorēt pastāvošās starptautiskās tiesību normas un lietu kārtību. Pēc būtības tiek kāpts uz tā paša ceļa, pa kuru jau ilgāku laiku braši soļo Putins, burtiski iemīdot dubļos līdzšinējo pasaules kārtību.
Jāprecizē, ka jau šodien Grenlandē ir vairākas ASV pretgaisa aizsardzības, aviācijas un kara flotes bāzes. Dānija kā tuvākais ASV sabiedrotais neliek ne mazākos šķēršļus ASV un NATO drošības stiprināšanai Grenlandē, līdz ar to Trampa apgalvojumi, ka Grenlande esot Amerikai vajadzīga nacionālās drošības garantēšanai, neiztur kritiku. Grenlande Trampam vajadzīga galvenokārt tādēļ, lai apmierinātu sava paša un sava kodolelektorāta impēriskās ambīcijas.
Būsim objektīvi līdz galam. Grenlandes formālā piederība Dānijai ir apspriežams jautājums. Laiki mainās, un pasaule tiem līdzi. Grenlandei jau kopš 1979. gada ir plaša autonomija Dānijas sastāvā. Grenlandei ir savs parlaments un savs premjerministrs. 2008. gadā Grenlandē notika referendums, kura rezultāti noteica vēl lielāku Grenlandes pašnoteikšanos un pavēra durvis uz tiesisko kārtību, kādā Grenlande varētu kļūt pilnīgi neatkarīga. Grenlandē šobrīd dzīvo 56 000 iedzīvotāju. Apmēram tikpat, cik Jelgavā, un jautājums par Grenlandes neatkarību ir turienes politiskās dzīves darba kārtībā.
Taču uzsvērsim: tas ir pašu Grenlandes pamatiedzīvotāju - inuītu - ziņā izšķirt, kad un kādā veidā par šo jautājumu runāt. Tramps pat izskata pēc nerunā grenlandiešu vārdā. Viņš, kā visos citos gadījumos, runā tikai un vienīgi ASV vārdā, turklāt to dara, balstoties uz neslēptām impēriskām, militārās lielvaras pozīcijām.
Kļūst nepārprotami skaidrs, ka līdzšinējā pasaules kārtība, kura izveidojās pēc Otrā pasaules kara un kura tika galīgi nostiprināta 1975. gada Helsinku nolīguma Nobeiguma aktā, vairs nepastāv. Runa ir par to pasaules kārtību, kurā galvenais bāzes princips ir valstu robežu negrozāmība militāra spēka ietekmē.
Šie principi pirmo reizi kopš Helsinku nolīguma parakstīšanas tika pārkāpti 2014. gadā ar Krimas pievienošanu Krievijai. Atgādināšu, ka visas citas teritoriālās izmaiņas Eiropā līdz tam notika, izveidojoties jaunām valstīm veco, iekšējo robežu ietvaros, nevis kādu teritoriju pievienojot citai valstij.
Tieši šī iemesla dēļ pārsvarā albāņu apdzīvotais Kosovas apgabals netika pievienots Albānijai, bet gan izveidota jauna Kosovas valsts. Tā paša iemesla dēļ Latvija bija spiesta piekrist savām robežām, kādas tās bija 1991. (vai 1975.) gadā, nevis tām, kādas tai bija līdz 1940. gadam.
Krievijas karš Ukrainā un atklātas pretenzijas uz vairākiem Ukrainas apgabaliem, kuri jau oficiāli no Krievijas puses vienpusīgi iekļauti tās sastāvā, skaidri liek pasaulei saprast, ka tā, kā bija agrāk, vairs nebūs. Tagad būs tā: kam spēks, tam taisnība. Trampa izteikumu bīstamība slēpjas tieši tajā, ka viņš Putinam pēc būtības piebalso.
Salīdzinoši lielais atbalsts Putinam Krievijā un Trampam ASV, kā arī abu samērā lielais atbalstītāju skaits pasaulē liecina, ka pasauli gaida grūti laiki. Vieta tukša nepaliek. Ja vecā pasaules kārtība pagaist, tad tās vietā jānāk kādai citai.
Kāda tad būs tā jaunā pasaules kārtība, kuru piedāvā Putins un Tramps? Tā ir īpaša izpratne par suverenitāti. Tramps, izsakot pretenzijas dažādām pasaules valstīm - Dānijai, Panamai, Kanādai, Meksikai, nepārprotami liek saprast, ka neuztver šīs valstis kā starptautisko tiesību subjektus ar “balsstiesībām”. Ja šīm valstīm nav pietiekama militārā potenciāla, lai tās spētu sevi aizsargāt, tad tām nav tiesību pie galda vērt vaļā muti. Vismaz tad, kad runā lielie. Kas tā tāda Dānija vai Panama, netieši jautā Tramps un pats arī atbild: ne jau patstāvīgas valstis, ar kurām vajadzētu rēķināties. Kā teikšu es, tā būs.
Tieši to pašu, varbūt vienīgi citiem vārdiem, jau gadiem liek saprast Putins. Arvien skaidrāk iezīmējas Putina un Trampa pasaules redzējuma līdzība. Nav ko te visādām Dānijām un Ukrainām (nemaz nerunājot par Latvijām vai Panamām) pa kājām jaukties un traucēt lielajiem “bīdīt lietas”.
Jānorāda, ka Trampa intereses pārsvarā saistās tieši ar Amerikas kontinentu un Klusā okeāna baseinu. Par galveno pretinieku tiek uzskatīta Ķīna. Eiropa Trampu interesē acīmredzami mazāk, kas pilnībā apmierina Putinu, kura sapnis ir dominēt tieši vecajā kontinentā, izmantojot Eiropas vecuma nevarību. Ko dod lielā nauda un pat pistole kabatā, ja nav drosmes šo pistoli ņemt ārā no kabatas, kad tumšā pavārtē pretī nāk nekaunīgi huligāni.
Ko šie Trampa izteikumi nozīmē Latvijai? Varam jau sevi mierināt, stāstot, ka pagaidām Tramps vēl nav kļuvis par oficiālo ASV prezidentu. Nonācis Baltajā namā, viņš jutīšot papildu atbildību un būšot apdomīgāks. Es uz šīm cerībām nepaļautos ne mazākajā mērā.
Ir acīmredzama Trampa narkotiska kaifošana par savu neierobežoto varu. Ko gribu, to saku; ko gribu to daru. Visi mani atbalstītāji bez mazākajiem iebildumiem man sajūsmā aplaudē. Bet tos, kuri neaplaudē, iemīšu zemē. Ja Trampa dzimtā valoda būtu krievu, tad viņš droši vien teiktu: “замочу в сортире”. Līdzīgi kā viņa idejiskais dvīņubrālis, uzsākot savas valdīšanas gaitas Kremlī.
Nav noslēpums, ka arī Latvijā netrūkst nekritisko Trampa atbalstītāju, kuri attaisno jebkuru sava elka izteikumu vai rīcību. Viņus var saprast, jo pārsvarā šis atbalsts Trampam balstās uz līdzšinējās kreisi orientētās politiskās dienas kārtības nepieņemšanu. Cilvēkam organiski riebjas līdzšinējā kreisi liberālā politiskā sistēma, un viņš Trampā saskata iespēju no tās tikt vaļā.
Atzīšos, ja es būtu amerikānis un dzīvotu ASV, tad droši vien arī balsotu par Trampu. Visa problēma ir tā, ka Latvijai un latviešiem Tramps un viņa proponētā jaunā pasaules kārtība nesola neko labu. Tieši tāpat kā labējā vadonisma kulta triumfa gājiens pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados Eiropā. Mūsu pašu vadonis Kārlis Ulmanis varēja pacensties būt pirmais,
kurš 1938. gadā apsveica Hitleru ar sekmīgo Austrijas anšlusu, taču šī centība Latviju neglāba, kad lielie bandīti Dona Korleones vai “Bandītu Pēterburgas” stilā dalīja “tirgus placi”.
Doma, ka tad, kad Eiropā vairumā valstu pie varas būs labējie un galēji labējie (Orbāns Ungārijā, Lepena Francijā, Farādžs Lielbritānijā, “Alternatīva Vācijai” Vācijā, Gerts Vilderss Nīderlandē, Brīvības partija Austrijā, Mateo Salvīni Itālijā), Putins sapņus par PSRS atjaunošanu atmetīs un ļaus Latvijas labējiem brīvi īstenot savu nacionālo politiku, man šķiet labākajā gadījumā naiva, bet sliktākajā atklāti nodevīga un pretvalstiska.
Neslēpsimies kā Dānijas premjerministre aiz diplomātiski aizplīvurotiem izteikumiem. Laiks skatīties realitātei taisni acīs un saukt lietas īstajos vārdos. Fašisma atdzimšana un, galvenais, tā normalizācija (a ko viņš nepareizi pateica? Vai tad tā nav?) sola tikai vienu - pamatīgas politiskās jukas visā pasaulē, tajā skaitā Eiropā, ar ievērojamu militārās komponentes “piešprici”.
Ne velti prezidenta Edgara Rinkēviča un premjerministres Evikas Siliņas vakardienas kopējā preses konferencē militāro izdevumu palielināšana līdz 4% no IKP (perspektīvā līdz 5% no IKP) bija galvenā tēma. Si vis pacem para bellum. Gribi mieru, gatavojies karam. Tā būs mūsu dzīves galvenā vadlīnija turpmākajos gados. Ne tikai politikā. Visā.
