Konservatīvo domu pārstāvošā portāla “Telos” galvenās redaktores Agneses Irbes intervija TV raidījumā “Kāpēc?” izraisīja pamatīgu viļņošanos tajos sociālo tīklu burbuļos, kuri aktīvi seko līdzi tā dēvētajiem kultūras kariem starp nosacītajiem konservatoriem un liberāļiem.
Šīs intervijas rezonanse bija sagaidāma, jo Irbe izvirzīja vairākas tēzes, kuras ir diametrāli pretējas līdz šim valdošajam uzstādījumam par atsevišķu parādību labumu un ļaunumu. Viņa faktiski atzina feminismu kā negatīvu parādību. Nevis neitrālu vai neviennozīmīgu, bet gan kā kaitīgu, sociālo vidi kropļojošu un arī atsevišķiem cilvēkiem dzīvi bojājošu.
Tā kā šāds viedoklis ir gandrīz vai absolūti pretējs vispārpieņemtajam, likumsakarīgi pār Irbes galvu gāzās sašutuma vētra. Galvenokārt tāpēc, ka šo viedokli izteica nevis kaut kāds “sieviešu nīdējs” Uģis Kuģis, Viesturs Rudzītis vai kāda uz visu pasauli apvainojusies “bāba”, bet gan izglītota (zinātņu doktore), dzīvē pietiekami daudz ko sasniegusi trīs bērnu mamma, kuras intelektuālo kapacitāti neviens neapšauba.
Ko tad tādu pateica Irbe? Lūk, viņas tiešā runa: “Mums pēc iespējas ātrāk vajadzētu dabūt laukā no medijiem, ieskaitot “Delfus”, feminisma ideoloģiju, LGBT ideoloģiju kā kropļojošas, postošas, kaitīgas, kas sevi ir pilnīgi izsmēlušas, nedod nekādu labumu. Feminisma ideoloģija jo īpaši. Tātad mēs privileģējam sievietes karjeru, sievietes izglītību, sievietes jebko, tikai ne partnera meklēšanu, laulību, bērnus. Problēma ir... (viņu cenšas pārtraukt intervētāja). Pagaidiet, es, lūdzu, pabeigšu. Tas nav slikti, jo, protams, sievietei ir profesija. Arī man ir profesija. Sievietei ir aizraušanās. Arī man ir manas aizraušanās. Sievietei ir kaut kas, ko viņai patīk darīt. Viņai ir savas intereses, viņai ir pilna intelektuālā spējība un kapacitāte, bet feminisma ideoloģijas problēma ir tā, ka viņas nokavē to laiku, kad viņām ir bioloģiskā iespēja radīt pēcnācējus. Viņas sāk pievērsties ģimenes un pēcnācēju jautājumam stipri pēc 30 gadu vecuma, kad viņām ir pārāk maz laika. Tad viņām ir tikai viens bērns. Mums neder, mūsu ciltij neder viens bērns. Mums jāvirzās uz trīs bērniem uz sievieti vismaz. Vēlams virs trīs bērniem uz sievieti vidēji, kā tas šodien ir, piemēram, Izraēlā.”
Šādas atklāsmes sabiedrībā, kur bērnu radīšanas prestižs ir nobīdīts maksimāli tālākajā plauktā, izraisīja zināmā sabiedrības daļā neviltotu sašutumu. Irbei pārmeta vecāku bagātību (miljonāra meitiņa, dzīvošana zelta būrītī) un to, ka viņai viegli runāt, izmantojot feminisma augļus. Lūk, raksturīgs piemērs no sociālajiem tīkliem: “Kāpēc viņa sēž intervijā, nevis dzemdē, audzina bērnus un stāv virtuvē, aptekalējot vīrieti? Sagribējusi baudīt feminisma izcīnītos labumus, bet feminismu sauc par kropļojošu un kaitīgu. Šausmas. Vienkārši šausmas.”
Šis ieraksts ir pelnījis rūpīgāku analīzi. Vispirms standarta frāze: kāpēc nestāv virtuvē, aptekalējot vīrieti? Kurā vietā Irbe runā par “stāvēšanu virtuvē, aptekalējot vīrieti”? Un pat ja tā būtu: kas tur slikts? Kāpēc ēst gatavošana (baudas radīšana) un rūpes par citiem (bērniem, vīru, ģimeni) ir kaut kas slikts, nosodāms? Kāpēc, to aprakstot, jālieto nievīgas formas - aptekalēt?
Pazīstamais pusaudžu psihoterapeits Nils Konstantinovs uz to atbild: “Es esmu feminists tādā nozīmē, ka, manuprāt, dzīve pavadīta mājās, audzinot bērnus, gatavojot ēdienu, lasot grāmatas un kopjot dārzu, ir tieši tikpat vērtīga (vai pat vērtīgāka) kā dzīve, kuras centrā ir ekseļa tabulas, konferences vai mārketinga sapulces. Abiem dzimumiem.”
Jau tas vien, ka sēdēšana mārketinga sapulcē netiek nepārprotami atzīta par vērtīgāku par bērnu audzināšanu, Irbes pretiniekos izraisa nepārvaramu niknumu: kā tā var? Kā var apšaubīt feminisma centrālo svētumu - karjera svarīgāka par ģimeni? Nepieļausim, iemīdīsim zemē.
Atsevišķi jārunā par feminismu, kurš it kā esot izcīnījis šīs sieviešu tiesības vispār atvērt muti. “Profesiju, hobijus, iespēju paust viedokli, ko viņa te ļoti sekmīgi izmanto, izcīnīja tostarp feministes, kuras tagad viņa sauc par kroplu ideoloģiju. Diezgan divkosīgi. Ar bērniem nevajag piesegties.”
Šī ideja balstās pieņēmumā, ka pirmsfeminisma ērā, tā sauktās patriarhālās kundzības laikos sievietes bijušas apspiestas, beztiesīgas un smakušas zem smagās vīriešu tupeles. Kā bija patiesībā? Tolaik, līdz 19. gadsimta otrajai pusei, 90% cilvēku iztiku (dienišķo maizi) pelnīja ārkārtīgi smagā un ilgā fiziskā darbā. Ne jau sēžot kantorī ar nemitīgām kafijas pauzēm, bet gan fiziskā darbā uz lauka, cehā vai raktuvju šahtā. Darbs nebija nekāda vīriešu privilēģija, bet gan smags pienākums. Tāpat kā karošana.
Diez vai laikā, kad vīrieši ģimenei iztiku pelnīja, 12 stundas dienā rijot ogļu putekļus dziļi pazemes šahtā vai lejot sviedrus karstā cehā, kur mašīnas darbina tvaika dzinēji, kāda sieviete uzdrošinātos šo darbu saukt par vīriešu privilēģiju. Darbs ārpus mājas kļuva relatīvi vieglāks par darbu mājās tikai pēdējo simt gadu laikā un nevis pateicoties feminismam, bet gan pateicoties zinātnes un tehnoloģiju attīstībai. Ar feminismu šim progresam bija ļoti vāja saistība, ja tāda bija vispār.
Sieviešu (kā dzimuma) beztiesīgumu apgāž tādas ievērojamas un vispāratzītas sievietes valdnieces kā karaliene Elizabete, karaliene Viktorija, imperatore Katrīna Lielā un citas. Pat islāma Osmaņu (turku) impērijā sultāna Suleimana laikos viņa sieva Hirema bija ietekmīgāka un varenāka par visiem lielvezīriem. Indijas premjerministres Indiras Gandijas vai Pakistānas prezidentes Benaziras Bhuto piemēri rāda, ka dzimums nav šķērslis sasniegt virsotnes valsts pārvaldē arī zemēs, kur feminismam Rietumu izpratnē nav dziļu sakņu.
Vīriešu un sieviešu attiecības pamatvilcienos nav mainījušās gadu tūkstošiem, un tās balstās cilvēku dziļākajās bioloģiskajās un fizioloģiskajās īpatnībās. No šī aspekta viens no fundamentāliem feminisma stūrakmeņiem ir ideja par sieviešu un vīriešu psiholoģisko identitāti. Atšķirības esot tikai fiziskas, bet ne psiholoģiskas. Šī nezinātniskā ideja ir viena no tām, kāpēc Irbe nosauc feminismu par kaitīgu, postošu un sociālo stabilitāti graujošu, jo jebkas, kas balstās aplamā pieņēmumā, agri vai vēlu atspēlējas, liekot par sevi manīt.
Feminisms ir ideoloģija, kura sabiedrībā veido uzstādījumu, ka sievietei nevajag būt sievišķīgai. Sievišķība esot slikta. Tiesa, pēdējā laikā centrālais uzstādījums ir nedaudz mainījies. Sieviete var būt fiziski sievišķīga (seksīga), bet psiholoģiski tai jābūt līdzīgai vīrietim (agresīvai, uz panākumiem orientētai). Karjera, sociālais statuss ir prioritāte, iepretim bērniem, ģimenei un sievišķīgajām, mātišķajām rūpēm par citiem. No šīm sievišķīgajām lietām “īstai” sievietei ir jākaunas, tās jānosoda un jāizskauž.
Tas, ka Irbe pasaka: karalis taču ir kails, sievietei ir jābūt pirmām kārtām sievietei, izsauc ačgārnās kārtības (sievietei jābūt kā vīrietim) piekritējos tādu pašu sašutumu kā plakanzemiešos Kopernika ideja par to, ka Zeme riņķo ap Sauli. Kā var teikt kaut ko pretēju vispārpieņemtajam?
Ne mazāk sociālo vienprātību uzspridzinošs ir cits Irbes izteikums: “Viņas sāk pievērsties ģimenes un pēcnācēju jautājumam stipri pēc 30 gadu vecuma, kad viņām ir pārāk maz laika. Tad viņām ir tikai viens bērns. Mums neder, mūsu ciltij neder viens bērns. Mums jāvirzās uz trīs bērniem uz sievieti vismaz, un vēlams virs trīs bērniem uz sievieti vidēji.”
Šis izteikums ir, jāatzīst, diskutabls, jo ļauj pārbīdīt fokusu no cilvēka individuālajām vēlmēm un vajadzībām uz kolektīvajām interesēm, kas mūsdienas neskaitās tik relevantas. Uzsvars tiek likts uz to, ka vairāk bērnu esot vajadzīgi sabiedrībai, tautai, ciltij. Respektīvi, kādiem citiem. Manuprāt, uzsvars ir aplams.
Bērni (vēlams vairāk nekā viens vai divi) vispirms ir vajadzīgi katram pašam. To pateiks katrs, kurš strādā ar ģimenēm (sievietēm un vīriešiem, dzimumam nav nozīmes), kuras medicīnisku iemeslu dēļ nekādi nevar tikt pie bērna. Šie cilvēki ir gatavi maksāt jebkuru naudu, lai tikai tiktu pie bērniņa. Tas parāda, ka bērni ir milzīga pašvērtība. Galu galā nekas cits cilvēka dzīvei nepiešķir jēgu vairāk nekā bērni.
Jaunībā to var viegli nesaprast. Var šķist, ka dzīves galvenā jēga ir baudīt, veidot pamatu “īstajai” dzīvei, iegūt izglītību, ceļot, iepazīt pasauli, sasniegt profesionālās virsotnes utt. Ja apkārtējais uzstādījums (sabiedriskā mode) ir tāds, ka būt bez bērniem skaitās stilīgi, bet sievietes, kuras jau jaunībā kļuvušas par mātēm, esot apdalītas “muļķītes”, kurām nepaveicies, tad pavisam viegli šim uzstādījumam paļauties. Un attapties pie sasitas siles. Ar sasisto sili saprotot nevis būt pamestai ar vairākiem bērniem, bet gan būt vienai, kad apkārt visas draudzenes, ar kurām vēl vakar kopā pa klubiņiem skraidījām, jau apbērnojušās, bet tu paliec viena ar savām drūmajām domām.
Neskaitās labais tonis, ja par sieviešu jautājumiem runā vīrieši. Tāpēc labi, ka par tiem runā tieši Irbe. Es par šo bezbērnības jautājumu atļaujos izteikties, jo tā sagadījies, ka esmu dzīvē saskāries ar vairākiem šādiem gadījumiem, kad sieviete nav varējusi tikt pie bērna un to ļoti smagi pārdzīvo.
Diemžēl jānorāda arī uz pretējo, kas bieži vien kalpo par feminisma atbalsta pamatu. Dažkārt sievietes, kuras agrā jaunībā kļuvušas mātes, vēlākajā dzīvē savas neveiksmes noraksta uz šo jaunības “kļūmi”. Nevar noliegt šādu situāciju objektīvo raksturu, taču biežāk tās ir tikai atrunas, ar ko attaisnoties. Pirmām kārtām jau savās acīs.
Cilvēka intelektuālais potenciāls ir lieta, ko pašam ir grūti, gandrīz vai neiespējami objektīvi novērtēt, toties pavisam viegli pārvērtēt. Cilvēkam pašam var šķist, ka viņš būtu varējis sasniegt tādus augstumus, ja vien... un seko dažādu it kā objektīvu iemeslu virkne, kuru dēļ viņš to nav izdarījis. Ļoti žēl, ja par paša dzīvē nesasniegto tiek vainoti bērni, taču ne mazāk bieži sievietes (starp citu, arī vīrieši) kož elkonī, ja karjeras dēļ ir palikušas(-i) bez bērniem.
Ja tomēr runājam arī par tautas, sabiedrības jeb, citiem vārdiem, demogrāfijas interesēm, tad tur viss ir “vienos vārtos”. Tieši kā Irbe saka. Mūsu galvenā problēma ir tā, ka pirmie bērni dzimst pārāk vēlu. Vidējais pirmā bērna dzimšanas vecums sievietei 2023. gadā bija 28,0 gadi. Deviņdesmito gadu sākumā tas bija pat zem 23 gadiem. Tiesa, “vienbērnības” ziedu laikos, pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados, tas bija līdzīgs - 27,9 gadi 1966. gadā.
Tas, ka šobrīd demogrāfiskā situācija daudz neatšķiras no tās, kāda Latvijā bija pirms vairāk nekā pusgadsimta (bet stipri atšķiras no tās, kas bija pirms gadiem 35), liecina par to, ka pamatā visu nosaka sociālais prestižs. Manā bērnībā bērni neskaitījās prestiži. To lieliski atceros, jo skolā biju savā klasē vienīgais no trīsbērnu ģimenes. Astoņdesmitajos un vēlāk Atmodas gados bērni sāka kļūt prestiži un manu draugu un paziņu vidū jau daudziem pašiem bija trīs bērni.
Irbe pie šī bērnu prestiža zuduma vaino feminismu un LGBT ideoloģiju. Okupācijas laikos LGBT ideoloģija noteikti nebija vainojama pie zemās dzimstības, bet feminisms (sieviete var visu, ne tikai bērnus dzemdēt) arī tolaik bija pietiekami moderna un vispāratzīta ideoloģija. 1978. gada Ivara
Selecka slavenās dokumentālās filmas “Sieviete, kuru gaida” galvenais vēstījums bija gandrīz tas pats, kas Irbei: feminisms ir iebraucis grāvī.
Protams, toreiz akcenti bija uz vērsti uz ko citu - uz sievietes fiziskās emancipācijas ēnas pusēm (sieviete traktoriste), bet pēc būtības uz to pašu - sievietei jāatgriežas pie sievišķā pirmsākuma.
Ko piedāvā Irbe? To pašu. Sievietei jābūt pirmām kārtām sievietei. Tas nav nekas slikts. Tieši otrādi: sievietei būt sievišķīgai ir labi un prestiži, nevis sieviete jau piedzimstot ir “nepilnīga”, tāpēc viņa “jāpārtaisa” par vīrieti. Vismaz pēc domāšanas. Tāpat no šīs “pārtaisīšanas” nekas labs un noturīgs nesanāks. Tikai izbojātas dzīves. Tāpēc Irbes teiktais ir pašu sieviešu, līdz ar to arī visas sabiedrības interesēs.
