Aizvadītajās brīvdienās ar dažu stundu atstarpi Baltijas jūrā tika bojāti divi sakaru kabeļi. Viens, kas savienoja Zviedriju ar Lietuvu, otrs savienoja Somiju ar Vāciju. Gandrīz vai sinhronais šo kabeļu bojājums liek domāt par iespējamo diversiju. Tieši tā to pirms ES aizsardzības ministru sanāksmes Briselē traktēja Vācijas aizsardzības ministrs Boriss Pistoriuss.
Sakari pa Zviedrijas-Lietuvas kabeli pārtrūka svētdien, pulksten 10.00 no rīta. “Sistēmas nekavējoties ziņoja, ka esam zaudējuši savienojumu. Notika tālāka izmeklēšana, un izrādījās, ka ir kabeļa pārrāvums,” pirmdienas vakarā Lietuvas televīzijai LRT sacīja telekomunikāciju uzņēmuma “Telia Lietuva” tehnoloģiju direktors Andrjus Šemeškevičs.
Pirmdien par neizskaidrojamu zemūdens sakaru kabeļa starp Somiju un Vāciju “C-Lion-1” bojājumu ziņoja arī Somijas plašsaziņas līdzekļi. Datu pārraide tieši starp Somiju un Vāciju bija pilnībā pārtraukta. Gandrīz 1200 km garais kabelis ir vienīgais šāda veida tiešais savienojums starp Somiju un Centrāleiropu, un tas darbojas līdzās citiem svarīgiem infrastruktūras objektiem, tostarp gāzes cauruļvadiem un elektrības kabeļiem. Uzņēmums “Cinia”, kas šo kabeli uzbūvēja un ekspluatē, ir apstiprinājis, ka kabelis patiešām ir fiziski pārrauts.
Šī savienojuma pārrāvums notika dažas nedēļas pēc tam, kad ASV brīdināja, ka konstatētas pastiprinātas Krievijas militārās aktivitātes ap svarīgākajiem zemūdens kabeļiem. Tā kā abi kabeļi nav vienīgie datu pārraides kanāli, to bojājumi neradīja pilnīgu datu pārraides pārrāvumu. Somijas “Traficom” kiberdrošības centra direktors Samulis Berstrēms
laikrakstam “Yle” norāda: “Ja kāds kabelis nestrādā, tad papildus tiek noslogoti citi kabeļi, kas var radīt pārslodzi. No ierindas pilsoņa viedokļa viena kabeļa pārraušanai nav nekādas ietekmes.”
Lai arī šie incidenti būtiskus traucējumus cilvēkiem neradīja, tie kārtējo reizi apliecināja, cik patiesībā neaizsargātā pasaulē dzīvojam, ja vien kāds gribētu mūs apdraudēt. Ar līdzīgu provokāciju nesen saskārāmies arī mēs, kad Latvijā ielidoja Krievijas bezpilota lidaparāts ar sprāgstvielu lādiņu. Mūsu amatpersonas šī provokācija pārsteidza pilnīgi nesagatavotus. Vienīgais, uz ko tās bija gatavas - melot, lai tikai glābtu savas pēcpuses.
Diemžēl visi šie incidenti, provokācijas apliecina vienu. Kamēr Krievija neslēpti cīnās par labāku vietu zem saules, tikmēr Rietumi turpina izlikties, ka nekāda grūstīšanās “pie galda” nemaz nenotiek. Kaut kur tālumā notiekot cīņa “par teritorijām” starp divām tuvām slāvu tautām, kuras ilgstoši atradušās vienas valsts sastāvā. Līdz ar to karš Ukrainā zināmā mērā ir viņu “iekšējā” darīšana, un mums labāk būtu palikt malā un nekādā gadījumā šajā konfliktā neiejaukties. Šai neiejaukšanās politikai pat ir izdomāts gudrs, labskanīgs vārds - (ne)eskalācija. Galvenais - neeskalēt.
Šajā situācijā Krievijas stratēģija, kā panākt savu, ir samērā vienkārša. Tā kā tiešā kaujas laukā tā pat Ukrainu nevar uzvarēt, nemaz nerunājot par NATO, tad tā cenšas izmantot citas metodes: taisīt visādas sīkas nelietības visā pasaulē, vairojot haosu, neuzticību, nedrošību un jukas, cerot duļķainā ūdenī kaut ko nomakšķerēt.
Diemžēl pasaule ir ļoti vāji sagatavojusies šādām darbībām. Tiesa, tā ir vēl negatavāka tradicionālajai karadarbībai, jo ilgus gadus valdīja naiva pārliecība, ka tagad taču aiz loga 21. gadsimts un pasaulei ir pavisam citas problēmas: nevienlīdzība, neiecietība, ksenofobija, homofobija, klimata izmaiņas un tamlīdzīgas dažādās konferencēs ar mutes virināšanu “risināmas” lietas.
Krimas aneksiju 2014. gadā un sekojošo Krievijas karaspēka klātbūtni Austrumukrainā Rietumu pasaule ignorēja. Reakcija bija pagalam bezzobaina. Tā bija tīri simboliska. Kāda būs Rietumu reakcija uz šiem kabeļu bojājumiem? Visticamāk, tāda pati. Šie bojājumi tiks ilgi izmeklēti, un pēc tam, neatkarīgi no izmeklēšanas rezultātiem, paziņots, ka 100% neko nevarot apgalvot. Pat ja par 99% būs skaidrs, ka tā ir Krievijas diversija. Galvenais, neeskalēt un nesaasināt attiecības ar Putinu.
Tikmēr Putins vakar, 19. novembrī, parakstīja dekrētu par jauno Krievijas kodolieroču lietošanas doktrīnu, kura paredz, ka “uzbrukums Krievijai vai tās sabiedrotajiem, ko īsteno valsts, kas nav kodolvalsts, bet ko atbalsta kodolvalsts, tiek uzskatīta par kopīgu agresiju”. Šajā doktrīnā jaunums ir tas, ka tiek pieļauta kodolieroču lietošana pret valsti, kurai pašai nav kodolieroču, ja to atbalsta valstis, kurām kodolieroči ir. Respektīvi, kodolieročus var lietot arī pret Ukrainu, jo, lai arī tai pašai kodolieroču nav, tie ir tās atbalstītājiem.
Šī, bez šaubām, ir kārtējā Putina kodolšantāža, par kuru var daudz ironizēt, bet kura acīmredzami strādā. Tajā pašā dienā, kad Putins parakstīja šo dekrētu, G-20 valstu galotņu sanāksmē Riodežaneiro Francijas prezidents Emanuels Makrons paspieda roku Krievijas ārlietu ministram Lavrovam. It kā nekāda kara nebūtu. It kā Krievija būtu tāda pati normāla valsts kā visas pārējās, kuras bija sapulcējušās uz šo sanāksmi.
Būsim arī paši objektīvi. Nekāda kara starp Krieviju un Franciju nemaz jau nav. Tāpat kā nav nekāda kara starp Krieviju un Somiju, Zviedriju, Vāciju, Lietuvu, arī Latviju. Līdz ar to arī kabeļu pārrāvumi un dronu lidojumi mūsu gaisa telpā jāvērtē miera laiku kategorijās. Nepieļaujot eskalāciju. Jo citādi... Patiešām, kas?
Šobrīd par centrālo jautājumu būtu jāizvirza - cik ilgi spēlēsim šo eskalācijas - neeskalācijas spēli? Šajās dienās izskanējušas vēl oficiāli neapstiprinātas ziņas par to, ka ASV prezidents Džo Baidens beidzot atļāvis Ukrainai apšaudīt Krievijas militāros objektus ar ASV ražotajām ATACMS raķetēm. Vēl nav īsti skaidrs, cik aptveroša ir šī atļauja, bet jau naktī uz otrdienu it kā tieši ar šīm raķetēm apšaudīta munīcijas noliktava Brjanskas apgabalā 160 kilometru attālumā no Ukrainas robežas.
Tas, no vienas puses, ir Ukrainai labvēlīgs pavērsiens, taču jautājums - kāpēc tik vēlu? Vai tad nevarēja šo atļauju dot jau krietni agrāk? Tajā pašā laikā, lai cik Ukrainu atbalstošs būtu jau pieminētais Pistoriuss, arī viņš atbalsta kanclera Olafa Šolca pozīciju nesūtīt Ukrainai Vācijā ražotās raķetes “Taurus”. Kāpēc? Lai nepieļautu izslavēto eskalāciju.
Cik sanācis runāt ar ārpolitikas ekspertiem, kuri tiekas Eiropā ar citiem politikas veidotājiem, vienmēr uzdodu vienu un to pašu jautājumu: vai Rietumos beidzot ir sapratuši, kas patiesībā ir Putins un ko viņš grib? Vai viņi ir sapratuši, ka ar Putinu neko neizdosies sarunāt, tāpat kā neizdosies atgriezties vecajā pasaulē, kāda tā bija līdz 2022. gada 24. februārim?
Atbildes vienmēr ir vienādas: pamazām šī saprašana nākot. Nesen intervijā “Neatkarīgajai” to apliecināja arī LU profesore Žaneta Ozoliņa. Tomēr no atbildēm jaušams, ka vēlamais tiek nedaudz pievilkts reālajam. Saprašana
it kā ir, bet īsti līdz galam nav. Rietumos joprojām saglabājas iluzorie sapņi par to, ka kādā brīdī Putins attapsies, sapratīs, ka, uzbrūkot Ukrainai, ir kļūdījies, un sāks runāt saprātīgākā balsī. Proti, būs gatavs izslavētajām “sarunām”.
Pēdiņās, jo Putins vēl ne reizi nav devis pat ne niecīgāko mājienu, ka viņu vispār interesētu kaut kādas patiesas miera sarunas. Katru reizi viņš vai viņa preses sekretārs Dmitrijs Peskovs atkārto, ka Krievija ir gatava “sarunām” jebkurā brīdī.
Tikai mūsu nosacījumi ir šādi: Doneckas, Luhanskas, Zaporižjas, Hersonas apgabalu pievienošana Krievijai tās administratīvajās robežās (nevis atbilstoši pašreizējai frontes līnijai), šīs pievienošanas starptautiska un arī Ukrainas tiesiska atzīšana; Ukrainas demilitarizācija (atbruņošanās un bruņoto spēku atstāšana tikai iekšējās kārtības nodrošināšanai); Ukrainas denacifikācija (esošās varas struktūru pilnīga demontāža un nomaiņa pret Maskavai labvēlīgu režīmu), Ukrainas atsacīšanās no vēlmes pievienoties ES un NATO; visu starptautisko sankciju atcelšana. Citiem vārdiem, Ukrainas (un arī Rietumu) pilnīga kapitulācija. Skaidrs, ka sarunām ar šādiem nosacījumiem neviens ne Ukrainā, ne Rietumos nav gatavs.
Ja tā, tad cik ilgi Rietumi turpinās neeskalācijas politiku un runas par “sarunām”? Pazīstamais Ukrainas analītiķis Vitālijs Portņikovs, kurš, manuprāt, vislabāk saprot gan Krievijas, gan Rietumu politiķu domāšanu, uzskata, ka karš varot vilkties vēl gadiem ilgi. Tāpat gadiem ilgi varot turpināties gan sarunas par sarunām, gan arī pašas sarunas, bet bez rezultātiem. Sarunas sarunu pēc, kā tas gadu desmitiem notiek Tuvajos Austrumos.
Nekāda konkrēta stratēģiskā plāna nav ne Rietumu politiķiem, ne arī Trampam. Tāda nav arī Putinam. Visi cer uz kaut kādu viņam labvēlīgu “melnā gulbja” atlidošanu. Rietumi cer, ka pēkšņi Putins pazudīs, savukārt Putins cer, ka Ukrainā, ASV, Eiropā sāksies politisks haoss, jukas, kuru rezultātā tur pie varas nāks Putinam draudzīgāki spēki. Tā nu visi dzīvojam, cerot, ka tieši mums paveiksies. Tas arī izskaidro “mīksto” reakciju uz dažādām Krievijas provokācijām.
