Runājot par Latvijas mežu apsaimniekošanas politiku, jāuzsver vairākas lietas. Vispirms jāatzīst, ka Latvijā meži ir viens no tās nozīmīgākajiem dabas resursiem. Turklāt ne tikai ekonomiski, bet arī sociāli un tīri estētiski. Ko vērta ir Latvijā raksturīgā ogu un sēņu lasīšanas tradīcija vien. Nemaz nerunājot par relaksējošām pastaigām mežā.
Latvijā meži ir arī nepārvērtējama ainaviska bagātība, bez kuras nav iedomājama Latvijas vide. Tajā pašā laikā Latvijas meži ir ārkārtīgi nozīmīgs tautsaimnieciskais faktors ar vairāku miljardu eiro gadā ietekmi uz visu Latvijas ekonomiku. Ar meža sektoru saistītais eksporta apjoms ir ap 20% no visa Latvijas eksporta. Turklāt nav runa par mazapstrādātu koksni.
Bieži vien, apsaimniekojot dabas bagātības, rodas grūti pārvaramas pretrunas starp ekoloģiju, vides saglabāšanas jautājumiem un ekonomisko izdevīgumu, peļņu. Piemēram, naftas vai citu derīgo izrakteņu ieguve parasti ir nesavietojama ar patīkamas vides baudīšanu. Mežu apsaimniekošanā situācija ir cita. Mežu audzēšana, to saimnieciskā izmantošana, ekoloģija un vides estētika ir savietojamas lietas. Mežs aug lēni, un, kamēr tas nonāk līdz saimnieciskai gatavībai, tas lieliski pilda apkārtējās vides estētisko un ekoloģisko funkciju.
Problēmas sākas, kad parādās centieni izjaukt šo attiecību loģisko līdzsvaru un secību. Kad viena no mežu apsaimniekošanas komponentēm tiek emocionālā līmenī pasludināta par nevēlamu. Runa ir par koku ciršanu kā tādu. Racionāli visi saprot, ka koku ciršana ir mežu apsaimniekošanas cikla noslēdzošā fāze, bet, tā kā šī skaidrība ir pretrunā ar emocionālo nevēlēšanos to pieņemt, tad sākās tradicionālās politiskās spēlītes. Rezultātā mežu bagātības nonāk starp politiskajiem dzirnakmeņiem, kad politiķi sāk spēlēt uz sava elektorāta jutīgākajām stīgām.
Vide, ekoloģija, viss, kas saistīts ar dabas aizsardzību, mūsdienu pasaulē ir ieguvis gluži vai sakrālu raksturu. Īpaši pilsētnieciskajā kultūrā. Pirmajā brīdī tas šķiet neloģiski, jo tieši tiem, kas tuvāk dabai, it kā vajadzētu par to vairāk rūpēties. Tad kāpēc tieši pilsētnieki, tieši izglītotākie un progresīvākie kļuvuši par lielākajiem “dabas draugiem”? Atbilde uz šo šķietamo paradoksu meklējama vārdkopas - dabas draugi - pēdiņās.
Pilsētas cilvēki, kuri dzīvo gandrīz pilnībā atrauti no dabas, viegli kļūst par savu iedomāto priekšstatu gūstekņiem. Viņi paši izdomā “ideālo dabu” un grib šo pašiedomāto “ideālu” uztiept reālajai dabai. Viņu pasaulē, jo cilvēks mazāk iejaucas dabā, jo labāk. Ikviena cilvēku saimnieciskā darbība, kas skar dabu, ir nevēlama.
Attīstītajās Rietumu valstīs jau aizgājis tik tālu, ka pat parastā lauksaimniecība kļuvusi nīdējama, jo graujot mūsu “zaļās”, “vienīgās” planētas ekosistēmu. Tāpēc ar krāsu jāaplej vecmeistaru gleznas un jāvēršas pret zemniekiem un mežsaimniekiem kā šī brīža galvenajiem ekoloģiskajiem ienaidniekiem.
Katrs dzīvnieciņš mežā, katrs kociņš viņiem ir svēts un neaizskarams. Ieraugot jebkuru izcirtumu, viņi ir gatavi kliegt - pasaules gals klāt, Latvijas meži tiek nesaudzīgi izcirsti, un drīz vien no mūsu mežiem pāri būs palikuši tikai celmi un smago harvesteru izdangāti izcirtumu lauki. To, ka šo izcirtumu vietā tiek nekavējoties stādīti jauni meži, šie “dabas draugi” neredz vai izliekas neredzam. Tāpat kā to, ka šis process bez apstājas norit jau daudzus gadu desmitus, kopējai Latvijas mežu platībai ar katru gadu tikai palielinoties.
Tas, ka Latvijā ar mežu klātās platības ir jau ir pārsniegušas 50% atzīmi, tiek ignorēts. Tā vietā principiālas cīņas pret nozari kā tādu, un šīs cīņas priekšgalā ir par ornitologu sevi dēvējošais Viesturs Ķerus. Nupat viņš aicinājis visus savu atbalstītājus kārtējā “krusta karā” pret Zemkopības ministrijas virzītajiem grozījumiem meža apsaimniekošanas regulējumā (konkrēti “Noteikumi par koku ciršanu mežā” un “Meža inventarizācijas noteikumi”).
Lai nerastos lieki pārpratumi. Sevi uzskatu par lielu dabas draugu, atbalstu visu veidu vides saglabāšanu un latvisko dainu principu - caur sidraba birzi gāju, ne zariņa nenolauzu. Katru reizi braucot pa Latvijas laukiem, bet man to darīt sanāk bieži, nevaru vien beigt priecāties par Latvijas dabas skaistumu. Esmu daudz kur pasaulē bijis, tajā skaitā Āfrikas savannā, Āzijas džungļos, Himalaju augstienēs, Amerikas kanjonos un prērijās. Man tuvākas un mīļākas dabas par Latvijas dabu pasaulē nav.
Tajā pašā laikā Ķerus un viņa domubiedru uzbrukumus Latvijas mežu apsaimniekotāju virzienā nekādi nevaru atbalstīt, jo mežu apsaimniekošana un nozares sasaiste ar kokrūpniecību ir viens no retajiem Latvijas patiesajiem “veiksmes stāstiem”. Īpaši uz Lietuvas fona, kur šī sasaiste ir pārrauta, un 80% Lietuvas koksnes tiek pārstrādāti Latvijas kokapstrādes uzņēmumos.
Kas ir izraisījis Ķerus sašutumu? Viņaprāt, ZM dara visu, lai veicinātu Latvijas mežu izciršanu. Jāatzīst, ka godājamajam ornitologam iebildumu pret ZM piedāvātajiem grozījumiem ir daudz, tomēr ierobežotā raksta apjoma dēļ tos visus šeit neminēsim. Ar Ķerus kunga pretenzijām un argumentāciju var iepazīties šeit https://vkerus.blogspot.com/2024/10/jauni-noteikumu-grozijumi-mezu.html .
Nav mans mērķis apgāzt katru Ķerus kunga argumentu. Iespējams, ka viņam pat ir sava daļa taisnības. Par to nav diskusija. Diskusija ir par saprātīgu meža apsaimniekošanu un sektantisku “dabas draugu” redzējumu uz cilvēka un meža sadarbību. Diskusija ir par to, vai ZM piedāvātās izmaiņas mežu apsaimniekošanas noteikumos var vai nevar radīt nopietnus draudus Latvijas mežu ilgtspējīgai eksistencei. Vai šīs izmaiņas ir tikai sīkas, maznozīmīgas, birokrātiskos šķēršļus mazinošas vai arī ir nopietnas, Latvijas mežu ilgtspēju apdraudošas?
Lai izvērtētu, vai meža apsaimniekošana notiek saprātīgi vai nesaprātīgi, tas ir, alkatīgi, netālredzīgi, jāskatās tendences. Kādā virzienā mainās Latvijas mežu krāja, mežu platība, mežaudžu veselība un citi ilgtermiņa parametri.
Latvijas mežu platība kopš neatkarības atjaunošanas ir nemitīgi pieaugusi. Saskaņā ar Latvijas Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) datiem, 1994. gadā mežu platības Latvijā bija 2820 tūkstoši hektāru, ar kopējo krāju 489 miljoni kubikmetru (1996. gadā). Pēc 30 gadiem, 2024. gadā, mežu platības bija jau 3311 tūkstoši hektāru (51,2% no Latvijas kopējās platības), ar kopējo krāju 677 miljoni kubikmetru. Kā redzams, mežu platība un krāja ir būtiski pieaugusi. Turklāt šis pieaugums turpinās arī tagad. Pirms desmit gadiem, 2014. gadā, mežu platības bija 3248 tūkstoši hektāru, bet krāja 663 miljoni kubikmetru.
Atbildi uz jautājumu, cik nopietni un mežu apdraudoši ir ZM piedāvātie grozījumi, faktiski sniedz pats Ķerus. Savā rakstā viņš vērš uzmanību, ka “šoreiz Zemkopības ministrija patiesos plānus ir mēģinājusi iemudžināt vēl dziļāk noteikumu detaļās, lai neviens nenojaustu grozījumu īstos nolūkus un gaidāmās sekas”. Izklausās pēc baisas sazvērestības. Katrs vārds kā spiegu romānos: “patiesie plāni”, “lai neviens nenojaustu īstos nolūkus” un tamlīdzīgi. Kādi tad ir šie “patiesie plāni” un “gaidāmās sekas”?
Par “patiesajiem plāniem” viss skaidrs. ZM grib “veicināt mežu izciršanu” meža apsaimniekotāju un kokrūpnieku interesēs, kas pats par sevi jau ir slikti, jo atbilstoši “dabas draugu” bāzes uzstādījumam - jo mazāk cērt, jo labāk. Savukārt “gaidāmās sekas” Ķerus formulē šādi: “Pagaidām varam cirst uz tā rēķina, ka katrā desmitgadē ciršanas vecumu sasniedz arvien lielākas mežu platības. Taču redzam, ka ciršanas vecumam tuvojas ne tikai "pīķis", bet arī tam sekojošā "bedre". Tātad nav tālu tas brīdis, kad katrā desmitgadē ciršanas vecumu sasniegs arvien mazākas mežu platības.”
Kur šo “bedri” redz Ķerus, varam tikai minēt, bet minētie CSP dati liecina, ka mežu platības joprojām pieaug. Pieaug ne jau ar simtgadīgu mežu, kas, tieši otrādi, tiek pakāpeniski nocirsts, bet gan ar jaunaudzēm, kuras ciršanas vecumu sasniegs tikai pēc daudziem gadu desmitiem. Tas nozīmē, ka nekāda “bedre”, kad “katrā desmitgadē ciršanas vecumu sasniegs arvien mazākas mežu platības”, tuvāko 50 gadu laikā nav gaidāma. Tā ir redzama vienīgi Ķerus un viņa nekritisko, emocionālo atbalstītāju galvās.
Patiesībā ir tieši otrādi - katrā desmitgadē ciršanas vecumu sasniegs arvien lielākas mežu platības, jo nevieni grozījumi neparedz izcirstajās platībās nestādīt jaunu mežu. Nevieni grozījumi neparedz samazināt mežu platības nākotnē. Tādu vienkārši nav. Līdz ar to Ķerus baida sevi un citus ar lietām, kuras neatbilst faktiem un kuras neizriet no loģiskām cēloņsakarībām. Viņš cilvēkus baida, viņus vienkārši emocionāli uzkurinot.
Atsevišķs jautājums ir par mežu veselību. Šajā jautājumā “dabas draugu” aktivitātes jau ir tiešā pretrunā ar veselo saprātu un meža veselības interesēm. Runa ir par sektantisko “neiejaukšanās” principu. Iestājoties par mežu “dabiskuma” ideālu, šie “dabas draugi” nonāk tajās pašās pozīcijās, kādās ir daži cilvēku dabiskās imunitātes apoloģēti - nekādas zāles, nekādas vakcīnas un smagākos gadījumos - nekādu ārstēšanu. Cilvēka organisms pats tikšot galā.
“Dabas draugu” gadījumā - mežs kā organiska ekosistēma pats tiks galā. Tā šī teorija darbojas, “dabas draugiem” teoretizējot uz dīvāna. Par egļu mizgrauzi, par citiem koku kaitēkļiem un slimībām šie “draugi” pat nevēlas neko dzirdēt, lai gan praksē visveselīgākais ir tieši labi kopts (nevis savā dabā atstāts) mežs, un tieši pa tādu mežu vislabprātāk tīk pastaigāties patiesiem dabas draugiem bez pēdiņām.
