Valdība 1. oktobra sēdē apstiprināja virzīšanai tālāk uz Saeimu “Klimata likuma” projektu. Likums tā arī saucas: “Klimata likums”, kas var radīt nedaudz mānīgu iespaidu, ka turpmāk klimatu Latvijā noteikts ar likuma spēku.
Nav noslēpums, ka Latvijā klimata pārmaiņu problemātika nav pašā sabiedrības uzmanības degpunktā. Globālā sasilšana mūsu platuma grādos ir drīzāk vēlama nekā nevēlama. Līdz ar to cilvēku vairākums tā dēvēto klimata krīzi neuztver kā kaut ko personiski apdraudošu.
Protams, arī pie mums ir atsevišķi viegli iespaidojami indivīdi, kuri izmisīgi pārdzīvo par, viņuprāt, gaidāmo katastrofu un cilvēces drīzo galu, bet šos trauksmes cēlējus sabiedrība pārsvarā uztver kā nabaga dīvainīšus, kuriem labāk būtu padzert nomierinošas tējiņas, nevis par klimatu spriedelēt.
Risinot jebkuru uzdevumu, svarīgs pareiza risinājuma priekšnoteikums ir skaidra sapratne par uzdevuma jēgu. Ja jēga nav īsti saprotama; vai tā tiek slēpta; vai par to tiek uzdota kāda viltus jēga, tad nonākam pie rezultāta, kādu šobrīd redzam ar “Rail Baltica” projektu. Proti, projekta patiesā jēga “apgūt ES naudu” un “atdalīties no Krievijas, savienoties ar Eiropu” tika aizstāta ar viltus jēgu: dzelzceļa līnijas ekonomisko izdevīgumu. Brīdī, kad bija jāsāk skaitīt naudu un jāvērtē, ko tā dos, izrādījās, ka projekta pamatojums ir nepārliecinošs. Bet ja tā, tad arī jēga pazuda. Palika vien: ja reiz iesākām, tad kaut kā jāpabeidz.
Diemžēl izskatās, ka ar “Klimata likumu” ejam to pašu ceļu. Ar līdzīgu iespējamo iznākumu. Klimata likuma jēga tiek vai nu slēpta, vai tās vietā tiek uzdota viltus jēga.
Pašā virspusē ir šī likuma ieviešanas izmaksas. Cik tas viss maksās? Atcerēsimies kā bija “Rail Baltica” gadījumā. Par naudu sākumā tika runāts maz, jo “85% finansē ES”. Klimata jautājumos noskaņojums ir līdzīgs. “Zaļo kursu” jau finansēs Eiropa, un mums to naudu tikai jāprot paņemt (apgūt).
Likuma anotācijā, kas ir bezgala gara un pārpilna dažādām birokrātiskām norādēm uz ES regulām, direktīvām un nepieciešamajiem grozījumiem citos likumos, nekādi pat aptuveni skaitļi, kāda būs šī likuma ietekme uz valsts budžetu, ekonomiku kopumā un iedzīvotāju labklājību, nav minēti.
Pieļauju, ka neesmu pratis šajos birokrātisko dokumentu himalajos atrast īstos “papīrus”, jo negribētos ticēt, ka likums, pie kura, spriežot pēc saražotās dokumentācijas apjoma, strādājusi gandrīz vai visa jaunizveidotā Klimata un enerģētikas ministrija (KEM), nonāks Saeimā bez atbildes uz šo vienkāršo jautājumu: cik tas viss maksās? Un kurš par to maksās? Jācer, ka līdz brīdim, kad “Klimata likumu” sāks izskatīt Saeimas komisijās, KEM būs sabiedrību iepazīstinājusi ar savu aplēsi: cik tas “prieks” beigu beigās maksās?
Nākamais jautājums ir: kāpēc tas viss ir vajadzīgs? Likuma 2. pantā definēts tā mērķis: “nodrošināt virzību uz klimata pārmaiņu ierobežošanu un klimatnoturību, lai ne vēlāk kā līdz 2050. gadam sasniegtu klimatneitralitāti un nacionālos klimata mērķus saskaņā ar Eiropas Savienības un starptautiskajām saistībām”. Jāatzīst, ka šeit nekas daudz nav slēpts.
Likums vajadzīgs, jo to prasa ES un mūsu starptautiskās saistības. To prasa pasaules sabiedriskā doma. Gribi normāli iekļauties “solīdā” sabiedrībā, esi kā visi. Visi uzņēmās saistības, mēs arī, tad arī nav ko lieki “sprēgāt”.
Problēma ir tikai tā, ka Latvijā sabiedrība kopumā jau tāpat ir noskaņota zaļi un videi draudzīgi. Ir grūti atrast kādu sociāli aktīvu cilvēku, kurš būtu pret vides piesārņošanas mazināšanu, vides ekoloģisko tīrību un citām zaļajām lietām. Taču tiklīdz šīm mūsdienās pašsaprotamajām un katram latvietim tuvajām dabas aizsardzības lietām kabina klāt klimata birku, tā daudziem ieslēdzas kaut kāds nepieņemšanas reflekss. Rodas sajūta, ka to, ko tu jau tāpat mīli, sargā un lolo, tev vēl cenšas mākslīgi uzspiest ar kaut kādiem papildu stimulatoriem. Var jau būt, ka kaut kur cilvēki bez biedēšanas ar klimata katastrofu nespēj pret apkārtējo vidi izturēties draudzīgi, bet kāpēc mums tas tiek uzspiests?
Lai nerastos pārpratumi, precizēsim dažas lietas. Klimata pārmaiņas notiek. Tās ir bijušas vienmēr. Pat nerunājot miljonu gadu mērogos. Būtiskas klimata pārmaiņas (svārstības starp mazajiem “ledus laikmetiem” un siltuma uzplūdiem) ir vērojamas vēsturiski pārskatāmā periodā. Senās Romas laikā (pirms 2000 gadiem) Ziemeļāfrika bija Eiropas “labības klēts”; pirms 1000 gadiem Grenlande bija zaļojošu pļavu zeme, kuras leknajās ganībās ganījās mājlopu bari, bet pirms 500 gadiem regulāri aizsala Holandes kanāli un slidošana pa šiem kanāliem bija populāra vietējo iedzīvotāju ziemas izklaide.
Tie, kas ironizē par kaut kādiem klimata pārmaiņu noliedzējiem un it kā šiem noliedzējiem rāda bildes ar izkusušajiem Alpu ledājiem, patiesībā tikai māna sevi un atzīstas savā vājajā pārliecībā. Klimata fanātiķu īstie oponenti ir nevis klimata pārmaiņu noliedzēji, bet tieši otrādi - tie, kuri atzīst, ka klimats uz zemeslodes ir mainījies vienmēr un arī turpmāk mainīsies, neatkarīgi no šamaņu lēkāšanas ap ugunskuru vai buramvārdu skaitīšanas no augstām tribīnēm. No tā, vai maģiskos rituālus veic ap ugunskuriem vai ap tribīnēm, šo rituālo darbību ietekme uz dabā notiekošajiem procesiem nemainās.
Pat nevēlos ielaisties dažādu klimatu ietekmējošo faktoru salīdzināšanā. Kas būtiskāk ietekmē klimatu - mājlopu skaits pasaules ganībās, vulkānu izvirdumi, karadarbība Ukrainā, ogļu dedzināšana vai automobiļu skaita pieaugumu Āfrikā un Āzijā? Ja uz to visu paskatās no malas, tad tas izskatās tik absurdi, ka gluži vai kauns paliek par to, kā 21. gadsimta cilvēki varējuši aizslīdēt tādā tumsonīgā fanātismā.
Taču vēlreiz atkārtoju. Kāda pasaule ir, tādā mums jādzīvo. Citas mums nav. Ja reiz “zaļais kurss” un Parīzes vienošanās ir dienaskārtībā, ja pasaules sabiedrība atzīst, ka tā ir šī brīža pasauli vienojošā reliģija, tad mums ir jāizvēlas sava stratēģija, kā ar to visu sadzīvot.
Viena stratēģija ir tā, ko faktiski piedāvā esošā valdība un KEM. Sekojam visām norādēm klimata jautājumos, kas nāk no “augšas”. Cenšamies būt priekšzīmīgi skolnieki un izmantojam iespējas, ko šī priekšzīmība dod. Mēģinām paņemt pēc iespējas vairāk naudas, kas šim “zaļajam kursam” tiek piešķirta, un daudz pretī nelēkājam. Tad, kad visa šī klimata kvazireliģija beigsies, tad arī mēs kopā ar visiem citiem par to aizmirsīsim un metīsimies iekšā jau nākamajā modīgajā “pasaules glābšanas” projektā. Kad tas brīdis pienāks, tad arī mainīsim savu politiku, bet līdz tam dziedāsim kopējā korī.
Otru stratēģiju piedāvā mūžīgie opozicionāri, kuri vienmēr vai gandrīz vienmēr ir “pret”. Viņi jau tagad aicina izbeigt šo māžošanos ar klimata pārmaiņām kā gluži bezjēdzīgu spēlīti. Viņi piesauc vairāk nekā desmit miljardus eiro, kas būtu Latvijas “zaļā kursa” izmaksas.
Šeit gan jānorāda uz vairākām lietām. No kurienes viņiem šīs izmaksu summas, nav īsti saprotams. Viss, kas saistīts ar “zaļā kursa” ekonomisko efektu vai izmaksām, ir ārkārtīgi neskaidrs, jo, visticamāk, tā ir tīrā zīlēšana kafijas biezumos. Neviens nevar šobrīd droši prognozēt, kāds būs vēja enerģētikas vai saules paneļu ekonomiskais efekts pēc desmit, divdesmit gadiem. Katrs prognozē tā, kā viņam tajā brīdī izdevīgāk. Kāda būs atomenerģētikas nākotne, jo šobrīd notiek izteikta diferenciācija. Vienas valstis (Vācija, Spānija) atsakās no AES, bet citas valstis (Francija, Beļģija, nerunājot par Ķīnu un Indiju) tieši šajā enerģētikas sadaļā redz nākotnes galveno risinājumu. Šajā sakarā atzīmēsim, ka no klimatneitralitātes viedokļa AES ir ar minimālu “oglekļa pēdu”. Līdz ar to, no šī aspekta, tā jāatzīst par “zaļu” enerģētiku.
Cita lieta, ko parasti aizmirst “opozicionāri”, ir tā, ka vienmēr kāda iztērētais ir cita nopelnītais. Pat ja “zaļā kursa” izmaksas Latvijai būs miljardos mērojamas, tad gan jau arī šeit uz vietas liela daļa no šiem miljardiem nosēdīsies.
Nevēlos, lai mani pārprot. Man visa šī ņemšanas ap klimata problemātiku liekas stipri mazsvarīga iepretim daudz nopietnākiem apdraudējumiem. Piemēram: Krievija, Putina bīstamie plāni, diktatoru globālā bloka izveidošanās, iespējamais kodolkarš, imigrācija, latviešu valodas un Latvijas valstiskās neatkarības apdraudējumi, gļēvulības kā labākās stratēģijas sludināšana un citas. Tajā pašā laikā jārēķinās ar pasaules realitāti. Pagaidām klimata problēmas joprojām ir modē. Īpaši Rietumos. Līdz ar to no tās nekādi nevaram tik vaļā, pat ja ļoti gribam. Tas, protams, neatņem iespēju šo “problēmu” klusi ignorēt vai pat sabotēt.
Tuvākajā nākotnē “Klimata likuma” projekts nonāks Saeimā. Būtu ārkārtīgi veselīgi, ja debates par šo likumprojektu nepārvērstos sholastiskos strīdos par to, vai “klimata krīze” ir reliģisks vai zinātnisks jēdziens. Lietai jāpieiet racionāli. Jāsamazina valstisko izdevumu riski un jāpalielina potenciālie ieguvumi. Jāizvairās no visa, kas mums neizdevīgi, un jābīda tas, kas mums izdevīgi. Tādam jābūt rakursam, kādā tiks izskatīts šis “Klimata likuma” projekts.
