Tā dēvētās nodokļu reformas ietvaros par vienu procentu punktu tika samazinātas iemaksas banku pārvaldītajos pensiju otrā līmeņa fondos. Šis viens procentu punkts tiks novirzīts valsts pārvaldītajā pirmajā pensiju līmenī. Tā kā šī pārbīde noteikta uz četriem gadiem, tad tiek lēsts, ka šajā laikā bankas nesaņems 616 miljonus eiro.
Šis valdības solis izsaucis lielu neapmierinātību banku lobija aprindās. Sākusies ierastā spiegšana, ka tiek rauts nost kumoss no mutes. Protams, spiedzēji par “cietējiem” uzdod ne jau bankas, bet gan nākotnes pensionārus, kuriem “riebīgā” valdība ņemot nost cilvēka cienīgu dzīvi nākotnē. Šis stāsts precīzi iekļaujas tajā kopīgajā meldiņā, kurš paredz, ka nākotnes cilvēkiem pensijas vispār nebūšot vai arī viņi tās varēšot saņemt tikai ļoti, ļoti cienījamā vecumā.
Ne velti lietoju tādu emocionāli iezīmētu darbības vārdu kā spiegšana. Ja jautājumam pieejam bezkaislīgi, tad viegli sarēķināt. Latvijā šobrīd ir 882,4 tūkstoši strādājošo (2024. gada 2. ceturksnis). Šie 616 miljoni eiro uz katru veido nepilnus 700 eiro. Ja vidēji pēc pensijas vecuma sasniegšanas cilvēks nodzīvo kaut 10 gadus, tas nozīmē 70 eiro gadā. Nedaudz vairāk nekā pieci eiro mēnesī.
Arī par šiem pieciem eiro mēnesī varētu skaļi dusmoties, ja vien šī nauda patiešām būtu atņemta. Taču tā ir tikai pārcelta no otrā pensiju līmeņa pirmajā līmenī. Abi līmeņi ir personificēti. Lielākā atšķirība starp šiem līmeņiem ir tāda, ka pirmo līmeni pārvalda valsts, bet otro banku brokeri. Plus otrais līmenis ir mantojams, bet pirmais ne. Atkārtoju, šī nelielā izmaiņa ir noteikta uz četriem gadiem. Līdz ar to saceltais troksnis par to, ka valdība kārtējo reizi iebraukusi pensionāru kabatās, ir stipri pārspīlēts. Latvieši šādos gadījumos mēdz teikt: liela brēka, maza vilna.
Taču paralēli šiem it kā atņemtajiem pieciem eiro mēnesī skan arī daudz satrauktākas balsis, kuras, balstoties uz neapstrīdamiem demogrāfijas rādītājiem, apgalvo, ka visa pensiju sistēma ir stipri apdraudēta, jo tā patiesībā ir īsta Ponzi piramīda.
Tā kā tehniski no pirmā līmeņa iemaksām izmaksā lielu daļu šodienas pensionāru pensiju, tad viegli var rasties iespaids, ka, palielinoties pensionāru īpatsvaram un samazinoties strādājošo īpatsvaram sabiedrībā, pensiju sistēmu gaida nenovēršams krahs. Līdz ar to nākotnē pensijas būs arvien mazākas un veciem cilvēkiem nākotnē iestāsies pavisam grūti laiki.
Apmēram tādi, kādi bija pirms Otrā pasaules kara, kad absolūtajam vairākumam Latvijas iedzīvotāju vispār nebija nekādu pensiju. Arī PSRS laikā situācija daudziem veciem cilvēkiem bija traģiska. Piemēram, vienai manai vecmāmiņai vispār nebija pensija (viņa bez pensijas nodzīvoja līdz 1977. gadam), jo viņai nebija pietiekama darba stāža, bet otrai kā bijušajai kolhozniecei pensija bija pieci rubļi mēnesī (viņa ar šādu pensiju nodzīvoja līdz 1984. gadam).
Ne velti piesaucu agrākos, nebūt ne tik senos laikus. Vienkārši lai parādītu, cik tālu mūsdienās ir attīstījusies sociālās nodrošināšanas sistēma. Arī šodienas Latvijā vidējā vecuma pensija (2024. gada 1. ceturksnī 576 eiro) ar katru gadu palielinās, un pagaidām nav nekādu indikāciju, ka šī tendence varētu aiziet pretējā virzienā.
Sociālās apdrošināšanas budžets ir viens no stabilākajiem valstī. Netiek arī runāts par tur draudošu deficītu. Pirmajā pensiju līmenī ir nepilnu divu miljardu eiro uzkrājums (proficīts), kura lielākā daļa ir ieguldīta Valsts kases termiņnoguldījumos. Tas ir, pašmāju ekonomikā. Atšķirībā no otrā pensiju līmeņa (uzkrāti septiņi miljardi eiro), kur nauda ieguldīta pārsvarā ārpus Latvijas un strādā tur, nevis mūsu pašu labā.
Taču arī tas nav galvenais, kāpēc nepievienojos trauksmes zvanu skandinātājiem nākotnes pensiju jautājumā. Galvenais iemesls ir cits. Absolūtais vairākums trauksmes (alarmisko) prognožu, kas balstījušās uz esošo tendenču lineāru ekstrapolēšanu nākotnē, nav piepildījušās.
Sākot jau ar Tomasa Maltusa pirms vairāk nekā divsimt gadiem izteikto prognozi par drīzu pasaules pārapdzīvotību un cilvēces galu vispārēja pārtikas trūkuma dēļ. Beidzot ar naftas krājumu izbeigšanos, kas manā bērnībā tika prognozēta jau 2000. gadā. Arī pagājušā gadsimta otrās puses prognozes par olbaltumvielu ražošanu no aļģēm (kā galvenās pārtikas izejvielas) 2030. gadā un skābekļa automātiem uz ielu stūriem, kur paelpot svaigu gaisu, nav piepildījušās pat tuvumā, jo cilvēces attīstība nekad nav lineāra.
Pasaule attīstās, viss mainās, cilvēki pielāgojas. Tāpēc arī šodienas pesimistiskie stāsti par to, ka nākotnes pensionāriem būs jādzīvo kā deviņdesmito gadu pensionāriem ar pārdesmit latiem mēnesī, manuprāt, ir tīrie šausmu stāsti, ar kuriem biedēt lētticīgus vēlētājus.
Protams, pastāv iespēja, ka nākotnes pensionāriem nāksies piedzīvot patiešām grūtus laikus. Taču noteikti ne jau tāpēc, ka 2025. gadā par vienu procentu punktu pārlika sociālās apdrošināšanas iemaksas no viena pensiju līmeņa citā. Apgalvot kaut ko tamlīdzīgu nozīmē muldēt trakāk nekā vienam otram ministram.
Tāda nelaime iespējama vienīgi lielas, globālas kataklizmas rezultātā. Piemēram, globāla kodolkara, vispārēju juku, revolūciju gadījumā. Ja cilvēces attīstība notiek bez šādiem pēkšņiem, katastrofāliem lūzumiem, tad nav nekāda pamata domāt, ka nākamā paaudze (ieskaitot pensionārus) dzīvotu sliktāk nekā iepriekšējā. Tā vienkārši nekad nav bijis.
Bet kā tad Latvijas Bankas prognoze, ka 2060. gadā uz vienu pensionāru 2,8 pelnītāju vietā būs tikai 1,5 strādājošie? Uz to atbildu: bet kāda ir LB prognoze par produktivitāti 2060. gadā? Cik lielu darba apjomu 2060. gadā pildīs mākslīgais intelekts un citi automatizācijas un digitalizācijas brīnumi? Un galu galā: vai tiešām domājat, ka tuvāko 35 gadu laikā Latvijā turpināsies pašreizējās demogrāfiskās tendences bez izmaiņām? Kaut vai iedzīvotāju etniskās izcelsmes sastāva ziņā. Vai arī LB prognožu veidotājiem šķiet, ka, teiksim, gatavās pārtikas izvadāšanā pēkšņi sāks strādāt vietējie kurjeri?
Jebkurš statistiķis pateiks: nav aplamākas ilgtermiņa prognozes par tām, kurās lineāri tiek turpinātas esošās tendences, jo, situācijai mainoties, mainās arī cilvēku uzvedības modeļi. Cilvēki ir neiedomājami adaptīvas būtnes, tāpēc trauksmainajām bažām par to, ka šodienas strādājošajiem, 2060. gadā ejot pensijā, būs jāstaigā ar ubaga tarbu kaklā, nav pamata.
Tiesa, šodien vērojama cita bīstama tendence. Proti, palielinās to cilvēku skaits, kas vispār negrib un nespēj strādāt, taču tā ir problēma, kurai ar pensiju sistēmu un sociālo iemaksu ieskaitīšanu vienā vai otrā pensiju līmenī nav nekāda sakara. Tas jau ir pavisam cits stāsts, bet gan jau arī ar šo problēmu cilvēce sekmīgi tiks galā. Kā vienmēr tikusi.
