Režisors Alvis Hermanis dienā, kad Ļvivā notika Krievijas raķešu triecienā nogalinātās Bazilēviču ģimenes (mammas/sievas un trīs meitu) bēres, savā “Facebook” lapā publicēja ierakstu, kurā izteica pārmetumus LTV raidījumam “Kultūršoks”, ka tas šādā dienā palaidis ēterā raidījumu, veltītu krievu valodas lietošanas aizstāvībai Latvijas publiskajā telpā.
Šo Hermaņa ierakstu noslēdz, jāatzīst, diskutabls apgalvojums: “Mēs joprojām tā arī neesam uzzinājuši, kurā pusē ir Latvijas krievi. Viņi (ar atsevišķiem izņēmumiem) sevi joprojām nav pozicionējuši. Toties mēs zinām, kurā pusē ir Latvijas valsts televīzija.”
Tieši šie vārdi “mēs zinām, kurā pusē ir LTV” aizskāruši “Kultūršoka” veidotājus, un viņi bez individuāliem parakstiem publicējuši atklātu vēstuli Alvim Hermanim, kurā it kā aicina, bet faktiski pieprasa vai nu sniegt pierādījumus par to, kurā pusē ir LTV, vai arī “izdzēst šo sabiedriskos medijus apmelojošo teikumu”.
Ja ar šo prasību/aicinājumu “atklātā vēstule” sāktos un beigtos, tad būtu jāatzīst, ka objektīvi šādā epistolārā duelī uzvarējusi (pēc punktiem, nevis ar nokautu) LTV. Jo var diskutēt par LTV pozīciju vienā vai otrā jautājumā, bet teikt, ka LTV ir vārdā nenosauktajā, bet nojaušamajā Krievijas pusē, ir tā kā pārspīlēti.
Kāds gudrs cilvēks, kuru ļoti augstu vērtēju, man reiz mācīja: uz pārmetumiem vai pretenzijām atbildi pēc iespējas īsāk. Vienā, divos teikumos. Doma vienkārša: jo garāki un detalizētāki paskaidrojumi, jo lielākas iespējas sarunāt lieku.
Tā arī šajā reizē. “Atklātās vēstules” autors (-e) centies šo vēstuli literāri izdaiļot ar analoģiju. Tā gan sanākusi visai dīvaina. Spriediet paši. Bērni, spēlējot kariņu, sadaloties grupās un vienu dienu vieni tēlojot krievus, otri amerikāņus un nākamajā dienā mainoties vietām. Bērniem tas esot normāli, bet pieaugušajiem “sadalīšana frontēs vairs nav spēle”.
Ar šo dīvaino analoģiju vēstule sākas. Kāpēc “dīvaino”? Kā jebkurš cilvēks arī es esmu bijis bērns un spēlējis ne tikai kariņu vien. Man pašam ir bērni un tagad arī mazbērni. Taču nekādi nevaru iedomāties, ka latviešu bērni sadalītos grupās, kur vieni tēlotu krievus (?), bet otri amerikāņus. Turklāt vēl “nākamajā dienā mainītos vietām”.
Ja skaidrojošā tekstā lieto analoģijas, tad tām jābūt precīzām, atpazīstamām un reālām. Ja analoģija ir “aiz matiem pievilkta”, kā šajā gadījumā, tad tā tikai pavājina argumentācijas līmeni un novirza fokusu uz to, kāpēc autors izvēlējies tik dīvainu analoģiju.
No otras puses, neveiksmīga analoģija vēl neko nenozīmē. Taču tālāk jau seko loģikas bezsakars. Tiek pareizi atzīmēts, ka “demokrātija nenozīmē vienu viedokli, jo viens pareizais viedoklis ir totalitāras sabiedrības galvenā pazīme”, taču kāda tam saistība ar Hermaņa ierakstu? Režisors, kā jebkurš cilvēks, savā ierakstā pauž savu dziļi personīgo viedokli. Būtu tīrā šizofrēnija, ja viņš pie sava personiskā viedokļa piekarinātu vēl pretējās puses viedokli.
Cita lieta publicistiskais raidījums sabiedriskajā medijā “par Rīgas vicemēra Edvarda Ratnieka priekšlikumu no afišām svītrot krievu valodu” (tā vēstulē). Tur tiešam derētu parādīt dažādus viedokļus vai vismaz paša Ratnieka versiju, kāpēc viņš tā. Taču “Kultūršoka” veidotāji konkrētajā raidījumā aprobežojās tikai ar viena viedokļa demonstrāciju. Tajā nebija vietas ne tikai pašam Ratniekam, bet nevienam, kurš būtu citādās domās nekā raidījuma veidotāji. Tieši šī raidījuma vienpusība arī lika Hermanim publiski paust savu sašutumu.
Tālāk vēstulē teikts (izceltiem burtiem): “Raidījums "Kultūršoks" tā pastāvēšanas desmit gadu laikā vienmēr ir iestājies un rūpējies par viedokļu daudzveidību un devis iespējas tiem izskanēt ēterā.” Varbūt tā arī ir. Neņemos spriest, jo neesmu šo raidījumu desmit gadus rūpīgi analizējis, bet konkrētajā raidījumā, par kuru raksta Hermanis, no viedokļu daudzveidības nebija ne miņas. Viss vienos vārtos, bez jebkāda cita viedokļa. Pat ne kaut formāli, kaut izskatam.
Taču, jo dziļāk mežā, jo vairāk malkas: “Kara ēnā, kad pasaule ir kļuvusi melnbalta, vai nu to redzat vai neredzat, jūs dzīvojat divkopienu valstī, kurā daļa iedzīvotāju sarunājas krievu valodā.” Šajā teikumā ietvertais apgalvojums “jūs dzīvojat divkopienu valstī” prasās pēc papildu skaidrojuma no LTV augstākās vadības. Vai tā ir Latvijas sabiedriskās televīzijas oficiālā pozīcija?
Var piekrist izteikumam, ka daļa iedzīvotāju sarunājas krievu valodā. Tā ir realitāte, kuru diez vai kāds noliegs. Taču šo realitāti lielā mērā noteica pusgadsimtu ilgā okupācija, kura ir starptautiski atzīta un nosodīta. Šo realitāti mēs redzam gan, bet atzīt, ka dzīvojam divkopienu valstī, jau ir pavisam kas cits.
To, iespējams, gribētu atzīt cilvēks, kurš bērnībā spēlējis kariņu, vienu dienu tēlojot (?) krievus, otru amerikāņus, bet tā nav Latvijas valsts un sabiedrības oficiālā pozīcija. Vēl vairāk. Šī pozīcija ir pilnīgā pretrunā
Satversmei, kura skaidri pasaka, ka vienīgā valsts valoda Latvijā ir latviešu valoda. To, stājoties amatā, ar zvērestu/solījumu apstiprina visi Saeimas deputāti, neatkarīgi no partejiskās piederības.
Nākamais solis pēc divkopienu valsts atzīšanas gluži loģiski ir otras valsts (vai vismaz oficiālās) valodas atzīšana. Rakstot, ka “dzīvojam divkopienu valstī”, autoram izlīda tā āža kāja, ko nevar noslēpt ne ar kādu verbālo ekvilibristiku. To gan autors nemaz nedomā darīt. Viņš turpina tādā pašā garā: “...lai gan arī par šo krievvalodīgo nodokļu maksātāju līdzekļiem ir atjaunota Jaunā Rīgas teātra skatuve.”
Piesaukt nodokļu maksātāju ģimenē lietoto valodu ir jau pavisam nelāga gaume. To parasti dara tad, kad citu, jēgpilnu argumentu nav. Un pašā noslēgumā pavisam naiva atzīšanās: “Jūs varat skatīties pagātnē, ignorēt un nozākāt šīs sabiedrības daļas viedokli. Varat raudzīties nākotnē, meklējot efektīvākus ceļus, kā saliedēt Latvijas sabiedrību.”
Naiva, jo vēstules autors labticīgi atklāj savu vēlamo nākotnes idilli. Divkopienu valsti, kurā visi draudzīgi sadzīvos, lietojot gan krievu, gan latviešu valodu. Nav šaubu, ka autors ir svēti pārliecināts, ka tieši viņš raugās nākotnē, bet Hermanis skatās pagātnē. Taču ievietosim šajā formulā konkrētus lielumus.
Kas mums ir pagātnē? Pagātnē ir Latvijas valsts okupācija 1940. gadā ar sekojošu 50 gadu ilgu krievu valodas dominanti. Vēl senākā pagātnē ir Krievijas cara Aleksandra III veiktā “nacionālo nomaļu” piespiedu rusifikācija, bet tā jau ir tik sena pagātne, ka par to nav jēgas runāt.
Kopš neatkarības atjaunošanas notiek centieni latviešu valodai Latvijā atjaunot to dominējošo statusu, kāds tai pienākas kā valsts valodai. Lai arī latviešu valoda Latvijā ir vienīgā valsts valoda un oficiālā līmenī tā patiešām dominē, to pašu nevar teikt par ikdienas sadzīvisko līmeni. Īpaši dažās lielākajās Latvijas pilsētās, tajā skaitā galvaspilsētā Rīgā.
Tā tas ir bijis visu šobrīd Latvijā dzīvojošo paaudžu laikā. Tāpēc “skatās pagātnē” tieši vēstules autors un viņa atbalstītāji, kuri par katru cenu vēlas saglabāt krievu valodas lomu un “divkopienu valsti”. Viņi ar rokām un kājām turas pretī tendencēm mazināt krievu valodas izplatību Latvijā, kas pastiprinājušās pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā. Šeit jāatgādina, ka tieši “krievvalodīgo” aizstāvība tika izmantota par vienu no šī iebrukuma ieganstiem.
Savukārt Hermanis skatās nākotnē, “meklējot efektīvākus ceļus, kā saliedēt Latvijas sabiedrību”. Esmu pārliecināts, ka mēs visi (gan Hermanis, gan viņa oponenti) gribam saliedētu Latvijas sabiedrību. Jautājums: kā? Tas izdarāms vienīgi uz mūsu valsts Satversmes gara un burta pamata. Tas izdarāms uz vienota Krievijas - Ukrainas kara novērtējuma pamata. Cita ceļa nav.
Jebkuri mēģinājumi veidot vai, vēl jo trakāk, atzīt Latviju kā “divkopienu valsti” (“vai nu to redzat vai neredzat”) nozīmē nevis skatīšanos nākotnē, bet gan mūsu vilkšanu atpakaļ pagātnē. Tāpat arī centieni “iejusties “nabaga” putinistu un Kremļa TV nozombēto ādā” nozīmē tikai šī “divkopienu valsts” beigtā zirga vilkšanas turpināšanu. Velkam to sev līdzi nākotnē jau 30 gadus. Ārkārtīgi žēl, ka daļa LTV satura veidotāju šīs elementārās patiesības nevēlas saprast un ietiepīgi cenšas mūs noturēt pagātnē, kas, kā liecina notikumi Ukrainā, neko labu nesola.
Ja reiz esam pieskārušies Ukrainas tēmai, tad jāatgādina, ka tur līdz 2014. gadam un pat līdz 2022. gadam samiernieciskums ar krievu valodas un Krievijas/PSRS impēriskuma simbolu izplatību bija vēl izteiktāks nekā
Latvijā. Tagad gandrīz visi ukraiņi (pat krievvalodīgie ukraiņi) uzskata, ka šī iecietība, šī piekāpība bijusi kļūda.
Jebkurš ukrainis ar šodienas pieredzi pateiks - neatkārtojiet mūsu kļūdas. Centieties pēc iespējas drīzāk izskaust visas impēriskuma iezīmes. Sākot ar krievu valodas dominanci sadzīvē un beidzot ar ielu nosaukumiem un pieminekļiem. Jo tur, kur ir šie simboli, kur plaši skan krievu valoda un sastopami uzraksti krievu valodā, tur agri vai vēlu atskan tanku kāpurķēžu žvadzoņa un gaisa trauksmes sirēnas. Piekāpība nepalīdz, tieši otrādi. Vai mums to vajag?
Raidījuma “Kultūršoks” neindividualizētā, līdz ar to faktiski anonīmā vēstule (jo nav saprotams, vai visi raidījuma veidotāji piekrīt vēstules tekstam) ar savu valstiski divdomīgo, Satversmes burtam un garam pretrunīgo vēstījumu netieši apliecina Hermaņa domu: kurā pusē jūs esat?
Katrā ziņā Hermanim adresētās atklātās vēstules teksts nepārprotamu pozīciju nedemonstrē un ļauj brīvu tās interpretāciju. Līdz ar to Hermanim nav nekādas vajadzības kaut ko pierādīt vai atsaukt. Paši nodemonstrējāt (publiski neiebilstot pret vēstules saturu), ka nepiederat, kā tagad mēdz teikt, pie valstiski domājošajiem spēkiem.
