Par spīti asiem iebildumiem sociālajos tīklos, rakstiem medijos; par spīti Valsts prezidenta Edgara Rinkēviča skaidri paustajiem iebildumiem, Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (SEPLP) nepārskatīšot topošās vienotās VSIA “Latvijas sabiedriskais medijs” (LSM) valdes locekļu sastāvu un algas apmēru.
Šo ziņu trāpīgi komentēja jurists, izglītības eksperts Gundars Āboliņš: “Šādi, cienītais velētāj, izskatās un strādā tas mītiskais “astoņkājis”. Vairs neslēpjas, strādā atklāti, ar sevišķu cinismu. Kādēļ pazudusi jebkāda baiļu un nesodāmības sajūta, to, vēlētāj, izsecini pats. Tad sapratīsi, kur šobrīd atrodas tava valsts un kas tevi gaida nākotnē.”
Šis tviterī publicētais ieraksts koncentrētā veidā, daudzšķautņaini atklāj vairākas sasāpējušas mūsu valsts problēmas, kuras iztirzāsim detalizētāk.
Pirmkārt: “šādi, cienītais velētāj, izskatās un strādā tas mītiskais “astoņkājis””. Par dažādiem “astoņkājiem” runā jau gadu desmitiem, zīmē shēmas, sauc uzvārdus, bet masu apziņā visi šie “astoņkāji” tā arī paliek “mītiskā” līmenī. Parasti tas notiek tāpēc, ka šo “astoņkāju” darbošanās notiek parastam cilvēkam nesaprotamās sfērās.
Teiksim, ko nozīmē bieži piesauktais “būvnieku kartelis”? Ja pats neesi ar būvniecības organizēšanu nodarbojies, tad tā ir tīra abstrakcija, ko grūti emocionāli pietuvināti uztvert. Jā, tas droši vien ir slikti, viņi tur nodarbojas ar blēdībām, bet nu... ko tur? To pašu var teikt par citiem “astoņkājiem”, jo tie parasti strādā slepus, savu darbību neafišējot.
Otrkārt: Šis “astoņkājis” “vairs neslēpjas, strādā atklāti, ar sevišķu cinismu”. Tā tiešām ir jauna tendence. Turklāt šis “vairs neslēpjas” ir kļuvis par pamatplūsmas uzvedības modeli. Atceramies Saeimas balsojumu par partiju finansējuma septiņkārtīgu palielinājumu sev pašiem. Nevis ar nākamo Saeimas sasaukumu, bet uzreiz. Sev. Atklāti, neslēpjoties. Tas pats attiecas uz būtisku atalgojuma palielinājumu dažādām valsts amatpersonām. Pēdējos gados tas notika pilnīgi atklāti, bez mazākās kautrības.
Treškārt: “kādēļ pazudusi jebkāda baiļu un nesodāmības sajūta”? Āboliņš atbildi uz šo jautājumu uzdod vēlētājam ar retorisku piebildi: “to, vēlētāj, izsecini pats”. Diemžēl atbilde nav tik vienkārša, kā pirmajā brīdī gribētos domāt: tāpēc, ka vēlētāji šo īsto, nevis mītisko “astoņkāji” atkārtoti ievēlē. Tā tas, protams, ir, bet uzreiz rodas jautājums: kāpēc vēlētāji tā dara?
Ceturtkārt: “tad sapratīsi, kur šobrīd atrodas tava valsts, un kas tevi gaida nākotnē”. Bet ja nesapratīsi? Vai arī: ja sapratīsi “kāpēc baiļu sajūta viņiem pazudusi” vienlaikus ar apjausmu, ka šī sapratne neko nedod. Vilciens aizgājis, un spēle zaudēta. Ko tad?
Mēģināsim atbildēt uz šiem daudzajiem jautājumiem. Kopējā bilde nav iepriecinoša. Tieši no valsts strukturālās uzbūves aspekta. Drusku atkāpsimies vēsturē.
Mēs sevi dēvējam par Rietumiem piederīgu valsti, kurai vēsturiski ir bijušas demokrātiskas tradīcijas, bet tās vardarbīgi pārtrauca PSRS okupācija pusgadsimta (divu paaudžu) garumā. Šis stāsts ir tik bieži atkārtots, ka mēs paši tam esam patiesi noticējuši. Bet kā tad bija patiesībā?
Latvijā “demokrātiskā tradīcija” ilga 14 gadus. No Satversmes sapulces vēlēšanām 1920. gada 17./18. aprīlī līdz 1934. gada 15. maija apvērsumam.
Šīs demokrātiskās pieredzes īslaicīgums vēl nebūtu nekas. Galvenais, ka šī “tradīcija” bija negatīva.
Ar ko 1991. gadā, kad Latvija atguva neatkarību, caurmēra Latvijas pilsonim asociējās pirmskara Saeima? Ar bezjēdzīgiem daudzo partiju ķīviņiem, kas kariķēti, bet visai trāpīgi attēloti populārajā okupācijas laiku propagandas filmā “Pie bagātās kundzes”.
Ar ko asociējās Latvijas “zelta laiki”? Ar Ulmaņlaikiem. Visi līdzšinējie “pareizi domājošo demokrātu” centieni gāzt Kārli Ulmani no Latvijas godājamākā pagātnes valstsvīra pjedestāla nav vainagojušies ar panākumiem, jo tautas acīs viņš joprojām ir un paliek Kārlis Ulmanis. Neviena cita agrāko laiku varoņa, kāds, teiksim, lietuviešiem ir dižkunigaitis Vītauts Dižais, mums nav un pārskatāmā nākotnē nebūs, lai kuru mēģinātu uzbīdīt uz šī pjedestāla.
Ko ar to gribu teikt? Latvijā 1991. gadā, atjaunojoties demokrātiskai valsts iekārtai, cilvēkiem nekādas iekšējas sajūtas par to, kas ir demokrātija, nebija. Bija kaut kādas iedomas par demokrātiju, balstoties uz to, kas redzams Rietumos. Izejot no šim iedomām, parādījās centieni atdarināt (tēlot) baigos demokrātus.
Atcerēsimies divas masveida ieslodzīto bēgšanas no Pārlielupes un Grīvas cietuma 1994. gadā. Atdarinot “Rietumu demokrātijas”, “Latvijas ceļa” vadība piespieda toreizējo iekšlietu ministru Ģirtu Valdi Kristovski atkāpties. Viņš burtiski ar visām četrām turējās pretī, sakot: par ko? Es taču tos cietumus nesargāju. Uz ko tika stingri atbildēts: tā vajag. Tev jāuzņemas politiskā atbildība.
1994. gadā neviens lāgā nezināja, kas tā tāda “politiskā atbildība”, toties zināja, ka tāda esot “Rietumu demokrātijās”. Tātad arī pie mums vajag. Kāpēc vajag, to neviens sīkāk nepamatoja. Tāds zināms kargo kults. Vajag, tāpēc ka vajag.
Kopš 1994. gada jau 30 gadi pagājuši. Kas mainījies? Tas, ka “kargo kults” ir izdzīvots un mūsu politiskā šķira sapratusi, ka “politiskā atbildība” varbūt kaut kur kaut ko arī nozīmē, bet pie mums tīri labi bez tās var iztikt. Verbāli tā varbūt kādreiz ir lietojama, bet praktiskās jēgas tai nav nekādas. Tāpēc var darīt ko grib, un par to nekas nebūs.
Šajā vietā kāds var iebilst: ūja, ūja, lēnāk pār tiltu. Kā nekas nebūs? Bet kā tad... Jā, turpiniet. Kurš tad kaut kad ir nopietni cietis? Augstākā amatpersona, šķiet, ir bijušais Rīgas domes Pilsētas attīstības departamenta direktors Vilnis Štrams. Notiesāts 2011. gadā “oligarhu” salmu leļļu dedzināšanas eiforijas laikā. Vēl, protams, pie cietējiem var pieskaitīt Aivaru Lembergu, bet pret viņu burtiski cīnās visa Rīgas politiskā šķira jau vairāk nekā 20 gadus. Pat ar visu šo “cīņu” politiski viņu tāpat nevar “piebeigt”. Tāpat kā Nilu Ušakovu, Andreju Elksniņu un citus.
Bet kā tad pavisam svaigs piemērs - Krišjānis Kariņš? Viņu taču par aroganci, nespēju atzīt savu vainu un tās velšanu uz citiem vēlētājs sodīja, neievēlot kārotajā Eiroparlamentā? Nemānīsim sevi. Nekāda “Kariņa lidojumu skandāla” nebūtu, ja par to neparūpētos Kariņa “draugi” paša partijā. Kariņu sodīja ne jau vēlētāji, bet gan savējie. Politiskā šķira kopumā. Turklāt sodīja nevis par “aroganci pret tautu”, bet gan par to, ka “pārāk daudz par sevi bija iedomājies”. Citiem vārdiem, pārkāpa mafijas principu: nelīst augstāk par sev ierādīto vietu.
Var rasties jautājums: kāds tam visam sakars ar sākumā minēto LSM valdes locekļu atalgojumu? Tāds, ka LSM, apvienots vai neapvienots, ir viens no centrālajiem pašreizējās politiskās varas stūrakmeņiem. Tas, kas lemj: kurš ir arogants, izšķērdīgs vai darboties nespējīgs un kurš nav. LSM ir kopējā varas mehānisma ārkārtīgi nozīmīgs elements. Uzskatīt, ka tas ir kāds atsevišķs, nodalīts varas zars, ir, mazākais, naivi. Tas pat var būt savā ziņā neatkarīgs, taču darbojas ciešā sazobē ar visu politisko šķiru.
Jāatšifrē, ko nozīmē šī politiskā šķira: politiskā vara + mediju vara + divas iepriekšējās varas atbalstošie uzņēmēji. Vārdos viņi var skaisti runāt par sabiedrības interesēm, uzdoties par tās pārstāvjiem, taču praksē attieksme pret sabiedrību ir tieši tāda, kādu mēs to redzam šajā LSM valdes locekļu algu jautājumā.
Jūs tur varat griezt, taupīt, ziedot atsevišķu cilvēku ārstēšanai (kuru ārstēšanai budžetā naudas nav), bet mēs sev pa desmit tūkstošiem mēnesī un ne santīmu mazāk. Kā tieši, bez aplinkiem izteicās LTV arodbiedrības valdes locekle, raidījuma “Province” redaktore Dace Kokle: par desmit kapeikām jau neviens nestrādās. Neesam jau nekādi vidējā līmeņa bērnudārza audzinātāji.
Kas gudriem prātā, tas muļķiem uz mēles. To, ko neatļautos pateikt īsti augstākās kastas “aristokrāti”, to pasaka šīs kastas ne tik gudrā apkalpotāja: mēs esam mēs, bet jūs - visādu bērnudārzu audzinātāji un tamlīdzīgi, pavisam kas cits. Mums pienākas, bet jums ne. Jo nepiederat augstākajai kārtai.
Ja mēs visu to saprotam, tad atliek atbildēt uz pēdējo Gundara Āboliņa jautājumu/norādi: Kur atrodas mūsu valsts, un ko varam sagaidīt nākotnē?
Vispirms jāatbild uz jautājumu: kurp virzās pasaule, jo mēs tomēr neesam vientuļa sala okeānā. Iekavās piebildīšu: ja Latvija tiešām būtu vientuļa sala okeānā, tad nedomāju, ka šeit demokrātija noturētos ilgāk nekā trīs dienas. Ar to gribu teikt, ka mēs tāpat kā visi. Ja visapkārt vadoņi, kā pagājušā gadsimta trīsdesmitajos, tad arī pie mums savs Ulmanis. Ja apkārt “baigie demokrāti”, tad arī mēs tādus pašus atdarinām, kā nu protam.
Ko mēs redzam šodien? Tāda tipa politiķu kā Tramps parādīšanās uz dažādu valstu politiskajām skatuvēm ir simptoms. Tas ir simptoms tam, ka kaut kas sabiedrības struktūrā ir aizgājis ne tā. Agrākos laikos teiktu: briest revolucionāra situācija, bet nedomāju, ka mūsdienās varētu atkārtoties 1905. vai 1917. gads. Revolūcija (vai, teiksim, kursa būtiska korekcija) ir iespējama arī demokrātiskā ceļā. Kā to parādīja tas pats Tramps 2016. gadā.
Lai nerastos pārpratumi. Neesmu Trampa atbalstītājs. Man viņš gan kā cilvēks, gan kā politiķis ir dziļi nesimpātisks. Taču atkārtoju: viņš ir simptoms.
Mums Latvijā vēl nav parādījies savs Tramps, bet Daces Kokles izteikumi un SEPLP klajā sabiedrības viedokļu ignorēšana, politiskā augšslāņa jau pagalam nekaunīgā rijība liek domāt, ka derētu gan. Jo labāk demokrātiska revolūcija nekā nenomaināma politiskās varas slāņa iebetonēšanās visai pārējai sabiedrībai uz kakla pēc Krievijas parauga.
