Ukrainas bruņoto spēku negaidītais un vismaz pagaidām sekmīgais iebrukums Krievijā, Kurskas apgabalā, rada daudzus jautājumus. Gan par šī iebrukuma mērķiem, gan par šīs pārdrošās militārās operācijas sekām.
Vairums apskatnieku atzīst, ka atsevišķu kaujas operāciju vēsturisko nozīmi var izvērtēt tikai pēc tam, kad karš jau beidzies un ir zināms tā iznākums. Tāpēc tagad runāt par to, kādas būs šī Ukrainas iebrukuma sekas, ir pāragri. Taču tas netraucē runāt par to, vai šī operācija mūs tuvina kara beigām (mieram) vai, tieši otrādi, attālina. Vēl jo vairāk tāpēc, ka galvenais kara iniciators - Vladimirs Putins - savu vērtējumu jau ir izteicis.
Runājot attālinātajā apspriedē ar Krievijas militāro vadību un pierobežas apgabalu gubernatoriem šā gada 12. augustā, Putins skaidri pateica, ka pēc šīs “kārtējās provokācijas” mums “ar viņiem nav ko runāt”. Savukārt Ukrainas prezidenta biroja padomnieks Mihails Podoļaks kā vienu no šī iebrukuma mērķiem nosaucis: uzlabot Ukrainas pozīcijas gaidāmajās miera sarunās.
Runas par miera sarunām pēdējo mēnešu laikā (jau pirms Ukrainas iebrukuma Kurskas apgabalā) izskanējušas tik bieži, ka varētu šķist - kāpēc gan viņi vēl tur tik ilgi laužas? Vai tad nav skaidrs, ka karadarbībā iestājies strupceļš un tiek nevajadzīgi izlietas asinis no abām pusēm. Līdz ar to laiks visiem sēsties pie sarunu galda un izbeigt šo it kā bezjēdzīgo karu.
Ne velti, nosaucot karu par bezjēdzīgu, pievienoju vārdus “it kā”. Jo šim karam ir ļoti konkrēta jēga un skaidri mērķi, kurus Putins vairākkārt ir precīzi formulējis. Vēl vairāk. Katru reizi, kad Putins runā par karadarbību Ukrainā (speciālo militāro operāciju - SVO, kā Krievijā oficiāli dēvē šo karu), viņš nemitīgi atkārto (piemēram, 2023. gada 14. decembrī četras stundas garās “lielās preses konferences” laikā), ka “mūsu mērķi kopš SVO sākšanas nav mainījušies”.
Tas gan netraucē atsevišķiem apskatniekiem stūrgalvīgi malt savu, sakot, ka Krievijas uzbrukuma mērķi esot neskaidri un tie it kā nemitīgi mainoties. Tajā pašā laikā nenosaucot nevienu konkrētu šī mērķa izmaiņu. Runa, protams, ir par Putina paša izteikumiem vai kādiem oficiāliem dokumentiem, nevis Kremļa TV propagandistu dziesmu tekstu izmaiņām.
Kādi tad ir šie mērķi? Tie ir formulēti Putina uzrunā Krievijas TV 2022. gada 24. februārī. Tas ir, dienā, kad tika uzsākts pilna mēroga iebrukums Ukrainā. Pavisam nesen, 2024. gada 14. jūnijā, Šveices miera konferences priekšvakarā, tie tika vēlreiz no Putina mutes publiski atkārtoti.
Pa starpu bija tā dēvētā Stambulas vienošanās, kura esot it kā bijusi tuvu parakstīšanai 2022. gada aprīlī, taču beigu beigās “norāvusies”. Par šo Stambulas vienošanās vispirms rakstīja Vācijas izdevums “Welt am Sonntag”, bet vēlāk šo dokumentu paketi (kopskaitā tur ir trīs atsevišķi teksti) pilnībā publicēja ASV izdevums “The New York Times”.
Tā kā “Stambulas vienošanās” tā arī palika vēlmju līmenī, to pat varētu nepieminēt, taču šie dokumenti ir interesanti no tā aspekta, ka tie apstiprina Putina plānu nemainību pat viņam grūtākajos laikos.
Atcerēsimies, ka pēc zibenskara - Kijiva trijās dienās - izgāšanās Putins bija uz kādu laiku izsists no sliedēm un 2022. gada 9. maija Uzvaras parādē Sarkanajā laukumā izskatījās galīgi ne savā ādā, sakumpis sēžot ar izklātu plediņu klēpī. Taču pat tad Kremlis no savām iecerēm neatkāpās ne soli.
Tātad Krievijas mērķus, karadarbību uzsākot, definēja pats Putins. Tā kā viņš lietoja it kā vispārīgus jēdzienus - Ukrainas demilitarizācija un denacifikācija, tad tas ļāva dažiem komentētājiem runāt par kaut kādu nesaprotamību, lai gan abi šie termini samērā detalizēti izskaidroti gan paša Putina izklāstā, gan citos oficiālos dokumentos, kuri atrodami Kremļa mājaslapā.
Ukrainas demilitarizācija nozīmē juridiski nostiprinātu Ukrainas kā neitrālas valsts statusu un Ukrainas tiesiski nostiprinātu apņemšanos nevirzīties uz pievienošanos NATO. Pirmajā brīdī izklausās pat gluži pieņemami. Nekas traks jau nenotiks, ja Ukraina neiestāsies NATO, kur to tāpat neņēma un nez kad vēl būs gatavi ņemt.
Taču NATO piesaukšana šeit ir tikai aizsegs patiesajai prasībai. Proti, Ukrainas burtiskai demilitarizācijai. Tas nozīmē armijas pārvēršanu par butaforisku spēku, kas derīgs tikai parāžu rīkošanai, nevis valsts aizsardzībai. Jau pieminētajos “Stambulas vienošanās” dokumentos nosaukts Ukrainas bruņoto spēku lielums, kāds pieņemams Maskavai - 85 000 karavīru. Ukrainas mērogam tas ir pavisam smieklīgs skaits. Tāpat līdz valsts aizsardzībai absolūti nepietiekamiem lielumiem jāsamazina bruņojuma vienību skaits visās bruņojuma grupās. Citiem vārdiem, demilitarizācija nozīmē valsts nostādīšanu bezpalīdzīgā stāvoklī. Tās pilnīgu pakļautību stiprākā kaimiņa pārvaldībai.
Ukrainas denacifikācija pirmajā brīdī var šķist kā kaut kāds Putina untums ar atsauci uz viņa aizraušanos ar tā dēvētā lielā tēvijas kara tematiku, taču arī šim jēdzienam ir precīzs skaidrojums Kremļa dokumentos. Denacifikācija nozīmē krievu valodai konstitucionāli piešķirt otras (līdzvērtīgas) valsts valodas statusu. Balstoties uz šo tiesisko pamatu, atceļami visi Ukrainas parlamenta pēc 2014. gada pieņemtie likumi attiecībā uz krievu valodas lietošanu.
Kremļa dokumentos īpaši norādīts, ka denacifikācija ir plašāka parādība nekā tikai krievvalodīgo iedzīvotāju tiesību aizsardzība. Tā attiecas arī uz jautājumiem, kas saistīti ar uzbrukumiem Ukrainas (Maskavas patriarhāta) Pareizticīgajai baznīcai un mēģinājumiem to sašķelt. Denacifikācija attiecas arī uz atteikšanos no neonacistisko kustību, organizāciju un politisko partiju [Kremļa izpratnē] kulta. Neonacistiskās ideoloģijas un to kolaborantu, kuri Otrā pasaules kara laikā aktīvi sadarbojās ar nacistiem, cildināšanu.
Putins šā gada 14. jūnijā, uzstājoties Ārlietu ministrijas kolēģijā, precīzi pa punktiem uzskaitīja prasības, kādas Ukrainai un tās sabiedrotajiem būtu jāpilda, lai karadarbība izbeigtos.
Tā kā šie ir pagaidām svaigākie Krievijas oficiāli izvirzītie sarunu sākšanas nosacījumi, tad tos ir vērts izskatīt detalizētāk.
1) Ukrainas karaspēka pilnīga izvešana no Hersonas, Zaporižjas, Doneckas un Luhanskas apgabaliem. “Un es gribētu vērst jūsu uzmanību: tieši no
visas šo reģionu teritorijas to administratīvajās robežās, kādas pastāvēja, tām atrodoties Ukrainas sastāvā,” precizēja Putins.
2) Neitrāla, ārpus militāriem blokiem un no kodolieročiem brīva Ukraina.
3) “Ukrainas demilitarizācija un denacifikācija ir Krievijas principiāla pozīcija,” uzsvēra Putins.
4) “Protams, ir pilnībā jānodrošina Ukrainas krievvalodīgo pilsoņu tiesības un brīvības, kā arī jāatzīst jaunā teritoriālā realitāte: Krimas, Sevastopoles, Doneckas un Luhanskas tautas republiku, Hersonas un Zaporižjas apgabalu kā Krievijas Federācijas subjektu statuss. Nākotnē visi šie principiālie pamatnoteikumi ir jāfiksē kā starptautiski pamatnolīgumi,” norādīja Putins un piebilda, ka 5) jāatceļ visas Rietumu sankcijas pret Krieviju.
Ārpus šiem nosacījumiem palika tikai 2021. gada 15 decembrī izteiktā prasība, kas Kremļa dokumentos noformulēta kā “Krievijas puses priekšlikums noslēgt ar ASV un NATO savstarpējās drošības līgumu, kas paredzētu NATO neizplatīšanos uz jaunām teritorijām (galvenokārt Ukrainu, bet arī Gruziju un Moldovu) un NATO austrumu robežu atjaunošanu 1997. gada robežās”. Lai arī šī prasība Ārlietu ministrijas kolēģijas sēdes atklātajā daļā neizskanēja, tā no Kremļa oficiālo dokumentu paketes nekur nav pazudusi. Tur pie dokumentu anotācijām pat atrodams tā vienkāršots skaidrojums: runa ir par Baltijas valstu - Lietuvas, Latvijas un Igaunijas - faktisku izstāšanos no NATO.
Jūnijā, kad Putins izvirzīja šos “miera” nosacījumus, tie gan Rietumos, gan Ukrainā tika atzīti kā absolūti nepieņemami un vērā neņemami. Tie tika uztverti kā tādi, kas tikai apliecina Putina nevēlēšanos ielaisties jebkādās sarunās. Tā šo Putina runu uztvēra arī absolūtais vairums apskatnieku.
Prasība pasaulei atzīt un leģitimēt ne tikai esošos militāros iekarojumus, bet Ukrainai atkāpties no savām šobrīd kontrolētajām teritorijām, ieskaitot Hersonas, Zaporižjas un citām pilsētām, nav pieņemama, lai kā to kāds varbūt pat gribētu, jo tas nozīmētu pilnībā pārskatīt līdzšinējo pasaules kārtību. Tāpat prasīt, lai Rietumu valstis tā uz mājiena atceļ sankcijas, kuras tās ir noteikušas par konkrētiem nodarījumiem, nozīmē pārskatīt šo valstu lēmumu pieņemšanas mehānismu. Tas nozīmētu tikai vienu - pilnīgu gan Ukrainas, gan Rietumu kapitulāciju.
Var rasties jautājums - bet vai tad Putins nesaprot, ka izvirza neizpildāmas prasības? Protams, ka lieliski saprot. Tāpēc turpina atkārtot, ka SVO plāni nav mainījušies, un pagaidām neizskatās, ka tie pārskatāmā nākotnē varētu mainīties.
Putina raksturīgā iezīme ir apbrīnojamā pacietība. Kā atceras kādreizējais Putina laiku Krievijas premjerministrs no 2000. līdz 2004. gadam Mihails Kasjanovs, viņa iecienītākā frāze, runājot par saviem politiskajiem pretiniekiem, ir: mēs viņus pārspiedīsim (perežmjom). Ar to domājot “pārspiest” tieši laika nozīmē, jo demokrātiskā ceļā pie varas nonākušie valstu līderi ir laika ziņā ierobežoti, bet viņa (Putina) rīcībā ir mūžība.
Ja kādam minētie Putina mērķi to birokrātiskās nosacītības dēļ joprojām nav pilnībā saprotami, tad tos var pārtulkot vienkāršā valodā. Ukrainas “demilitarizācija” un “denacifikācija” nozīmē Ukrainas esošās demokrātiskās valsts pārvaldes nomaiņu pret Maskavai pilnīgi paklausīgas, marionešu valsts varas iecelšanu Kijivā.
Nav noslēpums, ka līdz ar Kijivas ieņemšanu uz turieni bija paredzēts nogādāt pēdējo “leģitīmo” (Kremļa ieskatā) Ukrainas prezidentu Viktoru Janukoviču, kurš jau sēdēja Minskā un gaidīja, kad varēs atgriezties Kijivā, Bankovajā (prezidenta rezidencē). Kaut vai kā pagaidu “prezidents” līdz jauna, Maskavai labvēlīga “prezidenta” “ievēlēšanai” pēc austrumu autokrātiju parauga.
Tās arī būtu Ukrainas kā neatkarīgas, nacionālas valsts beigas. Par to tad arī notiek šis karš, nevis par kaut kādu Putinu tikpat kā neinteresējošu provinču valstisko piederību. Runa ir par visu Ukrainu, nevis kādu tās daļu. Tieši to, piesaucot šos vārdus - demilitarizācija un denacifikācija - saprot Putins, un šī viņa izpratne atrodama visos viņa izteikumos un oficiālajos Kremļa dokumentos. Visas pārējās interpretācijas nav nekas cits kā vien vēlmju domāšana.
