Ja Alvis Hermanis ir kā Rendels Makmērfijs, tad kas ir tas, ko iemieso māsa Rečeda?

© Kaspars Krafts/F64

Teātra kritiķes Zanes Radzobes raksts “Tālāk?” izdevumā “Teātra Vēstnesis” ļāva atklātībā izlauzties liesmām, kuras teātra dzīves zemdegās gruzdēja jau sen. Kas noticis ar mūsu režijas izcilnieku Alvi Hermani? Kāpēc viņš ir mūs pametis? Šo Hermaņa attālināšanos no teātra cunftes nebeidzamā burziņa Radzobe formulē nesaudzīgi skaudri: “Šobrīd Latvijas teātra vide pret Hermani ir noskaņota stipri noraidoši.”

Šīs noraidošās attieksmes pamatā ir Hermaņa pasaules redzējuma izmaiņas. Radzobe: “Pasaule burtiski dažos gados ir mainījusies. Hermanis nepieņēma šīs izmaiņas Eiropā. Atgriezies Rīgā viņš vairs nespēja precīzi trāpīt kontekstā...” Šie Radzobes neviltotie un vienkāršie vārdi, ar kuriem viņa apraksta Hermaņa nepatikas politisko pamatu, ir plašāka izvērtējuma vērti.

Ja tā Radzobes raksta daļa, kura veltīta Hermaņa jaunāko izrāžu “Sapņu tulkotāju sekta” un “Melnais gulbis” mākslinieciskajam izvērtējumam, ir pārpilna sarežģītām, profesionāla slenga konstrukcijām, tad minētā frāze ir formulēta skaidri un nepārprotami. Bez pārgudriem samudžinājumiem: “Pasaule ir mainījusies, Hermanis šīs maiņas nepieņēma” un tagad ir bezcerīgi atpalicis. “Vairs nespēj trāpīt kontekstā”. Šauj garām. Žēl cilvēka. Bija tik talantīgs, bet “pazuda domas asums. Intelektuālās dzīles”. Bet par to nav ko pārāk gausties, jo “mēdz teikt, ka teātra pilnvērtīgas dzīves ilgums ir desmit gadi. Hermaņa radītais brīnums šo “normu” pārpildīja vairāk nekā dubultā”.

Radzobes raksts ir garš, un tajā skrupulozi izanalizēti divi jaunākie Hermaņa iestudējumi, kaut visa raksta saturiskā jēga iekļaujas frāzē: “Hermaņa radītais brīnums šo “normu” pārpildīja vairāk nekā dubultā.” Nemēģināsim mīkstināt polemikas asumu. Faktiski tiek teikts: Hermaņa radītais brīnums ir beidzies. Kā režisors viņš ir miris. “Pēdējā izcilā Hermaņa izrāde bija “Brodskis/Barišņikovs” (2015), un tai sekoja stagnācija.”

Šādos gadījumos gribas teikt: “Ūja, ūja! Lēnāk pār tiltu, draugi.” Alvis Hermanis ir ne tikai latviešu slavenākais režisors (faktiski vienīgais ar plašu starptautisku atpazīstamību), bet tāds viņš ir arī joprojām. Biļetes uz Hermaņa izrādēm izpērk nepilnas stundas laikā (tas atkarīgs no biļešu pārdošanas platformu datu apstrādes ātruma). Tas tomēr ir zināms rādītājs attiecībā uz “trāpīšanu kontekstā”.

Tāpat nav pamata neticēt Radzobes apgalvojumam, ka pret Hermani teātra kritiķu saimei ir visnotaļ noraidoša attieksme. Māksla ir ļoti sarežģīts un, esot tajā iekšpusē, grūti izprotams process. Nekad nevar zināt, kas tajā ir mūžīgs, paliekošs un kas viendienas uzplaiksnījums. Teiksim, kuru šodienas mūziku cilvēki klausīsies arī pēc 50 un simt gadiem?

Ne mirkli negrasos apstrīdēt Radzobes augsto profesionalitāti, tāpēc pat nedomāju diskutēt par minēto izrāžu teatrālo aspektu. Toties par pasaules politiskajām izmaiņām, kuras Hermanis it kā nesaprotot un tāpēc vairs nespējot trāpīt kontekstā, esmu gatavs runāt.

Pasaule vairs nav vakarējā

Pilnībā jāpiekrīt Radzobei, kura saka, ka pasaule pēdējos piecos, desmit gados ir būtiski mainījusies. Jautājums tikai, vai pati Radzobe šīs izmaiņas ir uztvērusi “pareizajā kontekstā”. Šajos gados ir notikušas divas būtiskas lietas, kas liek uz daudz ko paskatīties citām acīm.

Pirmā - straujš imigrācijas pieaugums, kurš kara bēgļu aizsegā sākās pēc Putina Krievijas aktīvās iejaukšanās Sīrijas karadarbībā 2015. gadā. Šis imigrantu vilnis, kas, pateicoties “atvērto durvju” politikai, pārpludināja Eiropu, fundamentāli izmainīja attieksmi par multikulturālismu, diversitāti un citām kreisās ideoloģijas dogmām, kuras līdz tam šķita neiedragājamas.

Vēl tagad kreisie šīs pārmaiņas neatzīst. Joprojām tiek uzskatīts, ka izrādīt nepatiku pret “Pradas” somiņu tirgoņiem Eiropas lielpilsētās skaitās nepieņemami, bet viss mākslinieciskais riebums jāvērš pret patriarhālismu, nacionālismu, kapitālismu un tā atvasinājumiem. Jāturas tajā ideoloģiskajā klišejā, kurā melnādainie ir labie, bet baltie sliktie; nabadzīgie labie, bagātie sliktie; sievietes labās, vīrieši sliktie; homoseksuāļi labie, heteroseksuāļi sliktie. Ja turēšanās pie šādām stereotipiskām klišejām skaitās pareiza, tad “trāpīt kontekstā” acīmredzot nozīmē iegulties banālāko klišeju matricā.

Var saprast iemeslus, kas ļāva Ana Lī 2005. gada filmai “Kuprainais kalns” iegūt “Oskaru” un daudzas citas balvas. Filma, kura attēloja divu homoseksuālu kovboju sarežģītās attiecības ASV Rietumos, patiešām trāpīja tā laika kontekstā un aizskāra laikmeta pārmaiņu stīgas. Tas bija kaut kas novatorisks. Tagad, pēc divdesmit gadiem, urbināt šo tēmu, cenšoties atrast tajā novatorismu, praksē visbiežāk nozīmē slīgt arvien dziļākās perversijās, bet tā vairs nav nekāda trāpīšana kontekstā. Katrs pats var izdomāt apzīmējumu šādai darbībai.

Švonderiem slavas dziesmu dziedāsim

Hermanis ir publiski atzinis, kurā brīdī viņam iestājās lūzums attieksmē pret šo “pareizo kontekstu”. Tas notika brīdī, kad viņš Šveicē, Cīrihē, uzveda Mihaila Bulgakova “Suņa sirdi” un kādā mēģinājumā pēkšņi sev pavisam negaidīti atklāja, ka aktieru trupa lugas tēlus uztver no viņa pilnīgi atšķirīgi. Turienes aktieriem ādiniekā tērptais čekists Švonders skaitījās labais, bet profesors Preobraženskis ārsta baltajā ķitelī sliktais. Atbilstoši “pareizajam kontekstam”, kur nabadzīgais - labais, bagātais - sliktais.

Mūsdienās šis marksistiski ļeņiniskais pasaules redzējums vairs netiek saukts par komunistisko, bet gan par progresīvo vai pat liberālo, tādējādi no šo stereotipisko klišeju popularizētājiem noņemot komunistisko noziegumu garo “šleifi”. “Progresīvs” vai “liberāls” skatījums uz pasauli patiesi izklausās daudz labāk nekā komunistisks vai marksistisks. Taču no tā lietas būtība nemainās.

Hermanis kā jūtīgs mākslinieks, kurš komunisma celšanas “priekus” izbaudījis uz savas ādas, šo situāciju, kad ideoloģiskās dogmas nonāk arvien asākā pretrunā ar realitāti, uztvēra samērā agri. Tad, kad Rietumos par to pat nedrīkstēja iepīkstēties. Tā kā viņš nav radis runāt pretēji savai pārliecībai, tad viņam nācās izbeigt darboties Rietumeiropā, kur šī sabiedrību graujošā kreisuma slimība joprojām nav līdz galam pārslimota. Turienes sabiedrība tikai lēnām sāk ieraudzīt to realitāti, kura galīgi nav tāda, kādu to cenšas uzburt “trāpītāji pareizajā kontekstā”.

Kam piederēs nākotne, būs vēl jāpierāda

Otra ne mazāk būtiska lieta, kas liek pārskatīt visus mūsu līdzšinējos pieņēmumus par vēlamo lietu kārtību, ir Krievijas iebrukums Ukrainā un autoritāro valstu bloka izveide pret Rietumu demokrātijām. Karš Ukrainā liek Rietumiem gatavoties rīcībai, no kuras tie baidās un ko tie ļoti negrib darīt. Runa ir par nepieciešamību ar darbiem pierādīt savu pārākumu. Pierādīt, ka tieši Rietumu attīstības modelim pieder nākotne. Nemitīgā verbālā pašapliecināšanās, ka mēs esam nākotne, bet viņi tur ir pagātne, bezkaislīgo vēsturi nepārliecinās. Nākotne ir stiprākajam. Ar to saprotot nevis uzvaru universitātes sociālo zinātņu disputā, bet gan uzvaru kaujas laukā.

Lai nerastos pārpratumi: esmu gandrīz 100% pārliecināts, ka Rietumu demokrātija beigu beigās pierādīs, ka tai pieder nākotne, bet visi šie putini, kimi un ajātollas ir pagātne. Var jautāt: bet kāpēc tikai “gandrīz”? Kāpēc ne par visiem 100%? Tāpēc, ka pastāv neliela, bet tomēr lielāka par nulli varbūtību, ka Rietumi tā arī nespēs izrauties no šīs “trāpīšanas kontekstā” gultnes un pakļāvīgi atdos savu sešistabu dzīvokli Švonderam, lai pēdējais tur ierīkotu komunālo dzīvokli, kur atbilstoši progresistu/komunistu ideoloģijai visi dzīvos brālīgi un laimīgi.

Hermanis, atgriežoties Rīgā, nevis nespēja “vairs trāpīt kontekstā”, bet tieši otrādi: centās izraut Latvijas intelektuālo eliti no slīgšanas kreisā progresisma purvā. Jāuzsver, ka nav runa par cilvēces saprātīgas sociālās attīstības bremzēšanu, bet gan par sabiedrības indoktrināciju galēji kreisas ideoloģijas gultnē, kur “pareizās” dogmas ir svarīgākas par realitāti uz ielas.

Ko tas nozīmē šodienas, tas ir, kara apstākļu kontekstā? Tas nozīmē to, ka tā pasaules kārtība, kura pastāvēja līdz 2014. gadam un kaut kā vēl turējās līdz 2022. gada 24. februārim, vairs nepastāv. Rietumu centieni ar zobiem un nagiem turēties pie šīs vecās kārtības un izlikties, ka tā ar visām šīm ANO, UNESCO un tamlīdzīgām bezzobainām struktūrām vēl ir relevanta, ir bezcerīgi nolemti. Bez variantiem.

Mēģinājumi uzdot transpersonu, “bēgļu” vai klimata aktīvistu dienas kārtību kā svarīgāku par to, kas būs noteicējs 21. gadsimta pasaulē, ir sekli un sīkmanīgi. Teātrī urbināties ap to cilvēku pārdzīvojumiem, kuri dažādu iemeslu dēļ nespēj kaut kur iekļauties, nav interesanti situācijā, kad grūst līdzšinējā pasaules kārtība un dzimst jaunā. “Mazā cilvēka” problēmas kļūst otršķirīgas brīdī, kad pasaule piedzīvo lūzuma punktu un priekšplānā izvirzās “lielie stāsti”.

Hermanis vismaz mēģināja

Hermanis ar abiem aizvadītās sezonas iestudējumiem cenšas pateikt, ka “konteksts” jāmeklē tieši šajos lielajos stāstos. Nejūtos kompetents izvērtēt, cik ļoti viņš ir trāpījis vai netrāpījis “kontekstā”, lietojot Radzobes terminoloģiju, bet ir skaidrs, ka Hermanis, Rendela Makmērfija (Kens Kinzijs, “Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu”) vārdiem izsakoties, “vismaz mēģināja”.

Ja reiz esam pieskārušies šai Kena Kinzija metaforai par “trako māju”, tās pacientiem un uzraugiem, kur Hermanis ir kā Rendels Makmērfijs, tad rodas jautājums: bet kas tādā gadījumā ir iemiesots akmenscietās māsas Rečedas tēlā? Kas ir tas/tā, kas par katru cenu grib visus, tajā skaitā Hermani, atgriezt konteksta trāpīšanas “normālībā”? Atbilde ir pašā virspusē. Tā ir tā pati intelektuālā pamatstraume, kurā Hermanis, “atgriezies Rīgā, vairs nespēja precīzi trāpīt”.

Pietiek paskatīties uz Holivudas produkciju, kur pareizais lomu sadalījums mats matā atbilst PSRS standartiem, kad “sliktais” varēja būt uzņēmuma direktors vai kolhoza galvenais agronoms, bet nekādā gadījumā ne partijas sekretārs, lai saprastu, ka šī intelektuālā pašcenzūra, kura liek par katru cenu “trāpīt kontekstā”, žņaudz cilvēku radošo domu ne mazāk cieši kā nežēlīgā, bet it kā labu vēlošā māsa Mildreda Rečeda Oregonas psihiatriskajā klīnikā.

Uz jautājumu: kurš precīzāk “trāpīja kontekstā” - Rendels Makmērfijs vai Mildreda Rečeda, katrs var atbildēt pats, atbilstoši savai iekšējai pārliecībai.

Komentāri

“Nav plāna likvidēt Latviešu valodas aģentūru (LVA). Daudzas lietas, ko šobrīd darām, ir saistītas ar latviešu valodas nostiprināšanu,” intervijā “Neatkarīgajai” teica izglītības un zinātnes ministre Anda Čakša (JV). Intervija tika publicēta 10. jūlijā. “Tātad Latviešu valodas aģentūra paliks kā atsevišķa institūcija?” pārjautāju. “Jā,” pārliecinoši atbildēja ministre. Taču nākamā diena atnesa pārsteigumus.

Svarīgākais