Kādi šodien vairs kreisie un labie, liberāli, demokrāti, patriarhāļi, anarhisti, sarkanie un baltie?
Manuprāt tādejādi, ar tādām vakardienas klišejām, šodien vairs "trāpīt kontekstā" vispār nemaz nevar. Uz šodienu principā vairs ir tikai divas klišejas - harmonisti un disharmonisti. Tā jau ir bijis vienmēr bet kas tad to tā zināja? Šodienas jautājumi ir starp ģeopolitisko harmoniju un ģeopolitisko disharmoniju. Cik šodienas demokrātija ir harmoniska vai disharmoniska, cik Putina autoratīvisms ir harmonisks vai disharmonisks, cik Ziemelkorejas diktatūra ir harmoniska vai disharmoniska. Kāda ir šodienas sabiedrisko iekārtu harmoniskā saistība ar attiecīgu attīstības relatīvo pakāpi? Visai ticams ka mūsdienu demokrātija nebūt nav 100% harmonija, tāpat kā Ziemeļkorejas diktatūra nebūt nav 100% diktatūra, ņemot vērā Ziemeļkorejas zemo ekonomiskās attīstības pakāpi un tās relatīvi bagātos kaimiņus. Vai Afganistānā ir demokrātija? Vai tā tur uz šodienu vispār var būt iespējama?
Cik harmoniska vai disharmoniska ir Krievijas laušanās Ukrainā? Bet tāpat, cik harmoniska vai disharmoniska ir ASV laušanās un Eiropas paplašināšanās Ukrainā?
Tā ka manuprāt šodien vairs ir tikai divas klišejas kur "ierakstīties kontekstā" - harmonija un disharmonija. Un lieta ir nopietna jo globālā disharmonija šodien jau ir nāvējoša un nekādā gadījumā nav pieļaujama.
Labs raksts, bija interesanti palasīt!
Un patiesi! Rietumvalstu intelektuāļu debilizācijas līmenis nereti ir tik šokējošs, ka varam tikai pabrīnīties - nu kur tādi dauņi rodas? Kā cilvēks, kurš, jādomā, bijis pie darba šī vārda īstajā nozīmē ( daudz lasījis, daudz domājis, daudz rakstījis), var nolaisties līdz pūļa līmenim, proti, dubļiem. Pūlis - tie ir dubļi, tur nekā nav, tur nav Cilvēks, tik cilvēkveidīgie. Varbūt atbilde meklējama kreiso intelektuāļu raksturīgajā, deformētajā cilvēkmīlestībā, - visi labi, visi mīļi, uci, cuci! Pūķins, piemēram, nīst Krievijas krievvalodīgo masas, gatavs tās iznīcināt, varbūt viņš trāpa kontekstā? Cik es vēroju pasauli, man šķiet, ka nezūdošs konteksts visiem laikiem viens,- tik tur, kur nolīst asinis, salapo vīnogulāji. Pasaule virzās uz jaunu asins jūru.
Jā - Silvija Radzobe ar visu intelektuālo baru cenšas "precīzi trāpīt kontekstā" (ko veido citi) - bet Alvis Hermanis cenšas (un dara) "kontekstu izmainīt pa savam".
Silvijai Radzobei un Co: "pasaule dažos gados ir mainījusies; Hermanis nepieņem šīs izmaiņas Eiropā" - bet Alvis Hermanis PATS MAINA (UN IZMAINA) PASAULI - nenoliedzami.
Jo jebkura darbība rada ne tikai pretdarbību, bet arī sekas: un Hermaņa darbībai ir, būs sekas.
:)...........jā - ko tad iemieso māsa Rečeda?
Laikam jau (piedodiet, ja varat)) - cien. SILVIJU RADZOBI un viņas "māsas" un "brāļus" arī... :))
Kāpēc tā sanācis?
Cien. Silvija taču labi zina, piemēram, "Suņa sirdi" un visu tā kontekstu. ?
Dievs viņu zina; varbūt tāpēc, ka aiz lepnības nespēj pieņemt, ka pati nav visas gudrības mērs - un to, ka šis gudrības mērs ir - tas ir Kas Augstāks; Dievs, Jēzus Kristus?
Un tad pazūd vispārināšanas, analīzes, atbilstošu spriedumu izdarīšanas spēja?
.....
Veiksmi izaugsmē visiem!
Paldies autoram!
Piedodiet - teātra kritiķe Zane (ne Silvija, protams!) Radzobe..... )
Silvija Radzobe, lasot Zanes Radzobes, savas meitas gudrības, jādomā sarktu un bālētu, tik būtībā sekli tvert pasauli, peldēt iedomu mākoņos pa gaisiem vien, pa gaisiem vien...jā, bet ko tu padarīsi, cilvēciņš, kurš izaudzis siltumnīcas apstākļos, nav spējīgs spriest par kontekstiem, par realitātēm tur, aiz loga! Zanei, lai trāpītu īstajā kontekstā, būtu tik derīgi padzīvot smagos materiālos apstākļos pie smaga , fiziska darba. Fiziskas darbs atbrīvo garu, dara brīvu, atrod īstos kontekstus.Nav nekas riebīgāks par daiļdi-ējiem.
Lieliski, autor! Māsa Rečida - Latvijas intelektuālā pamatstraume un trāpīt banālo klišeju matricā.= jeb kontekstā. Tur jau tā lieta, ka Radzobe un līdzīgas LV universitātēs skolotas humanitāro zinātņu speciālistes "nerubī fišku", runājot Dž.Dž.Džilindžera vārdiem. Viņām un viņiem nav skaidra liberālo ideju kaitniecība un nespēja stāvēt pretī autoritārismam un putinismam. Vienīgi - Hermanim ir augstprātības problēma, kas izpaužas uzsvaros uz lumpeniciskuma izskaušanu sabiedriskajā transportā un citās publiskās vietās. Tā ka pārāk aizstāvēt viņa asredzību nevajadzētu...
Domāju ka teātra KRITIĶE jau sen ir uzņēmusi savā mājoklī transseksuālu pāri un dala ar viņiem savu dzīvestelpu.
Kādi šodien vairs kreisie un labie, liberāli, demokrāti, patriarhāļi, anarhisti, sarkanie un baltie?
Manuprāt tādejādi, ar tādām vakardienas klišejām, šodien vairs "trāpīt kontekstā" vispār nemaz nevar. Uz šodienu principā vairs ir tikai divas klišejas - harmonisti un disharmonisti. Tā jau ir bijis vienmēr bet kas tad to tā zināja? Šodienas jautājumi ir starp ģeopolitisko harmoniju un ģeopolitisko disharmoniju. Cik šodienas demokrātija ir harmoniska vai disharmoniska, cik Putina autoratīvisms ir harmonisks vai disharmonisks, cik Ziemelkorejas diktatūra ir harmoniska vai disharmoniska. Kāda ir šodienas sabiedrisko iekārtu harmoniskā saistība ar attiecīgu attīstības relatīvo pakāpi? Visai ticams ka mūsdienu demokrātija nebūt nav 100% harmonija, tāpat kā Ziemeļkorejas diktatūra nebūt nav 100% diktatūra, un daļēji attaisnojas ņemot vērā Ziemeļkorejas zemo ekonomiskās attīstības pakāpi un tās relatīvi bagātos kaimiņus. Vai Afganistānā ir demokrātija? Vai tā tur uz šodienu vispār var būt iespējama?
Cik harmoniska vai disharmoniska ir Krievijas laušanās Ukrainā? Bet tāpat, cik harmoniska vai disharmoniska ir ASV laušanās un Eiropas paplašināšanās Ukrainā?
Tā ka manuprāt šodien vairs ir tikai divas klišejas kur "ierakstīties kontekstā" - harmonija un disharmonija. Un lieta ir nopietna jo globālā disharmonija šodien jau ir nāvējoša un nekādā gadījumā nav pieļaujama.