Eiroparlamenta vēlēšanu rezultāti paziņoti, un galvenais to pārsteigums ir tas, ka ne Latvijā, ne ES kopumā nekādu īpašu pārsteigumu nebija. Gandrīz viss notika tieši tā, kā prognozēts.
Var jau uzskatīt par pārsteigumu to, ka Latvijā pēc nodoto balsu skaita “Vienotība” apsteidza Nacionālo apvienību (NA), bet tas, ka daudzviet Eiropā uzvarēja (Francija, Austrija, Itālija) vai ieguva nebijuši labus rezultātus (Vācija) izteikti labējas partijas, bija sagaidāms. Jebkurā gadījumā no šīm niansēm saskaitāmo summa nemainās. Latvijā gan “Vienotībai”, gan NA būs pa divām balsīm, bet Eiropas Parlamentā kopumā labēji centriskā Tautas partiju grupa (EPP) ar Ursulu fon der Leienu priekšgalā arī turpmāk būs vadošā.
Taču tie ir oficiālie, gluži taustāmie, precīzos skaitļos aprakstāmie rezultāti. Bet ir vēl ne tik taustāmi, ne tik precīzi aprakstāmi rezultāti. No šī aspekta ES realitāti un Latvijas vietu tajā visuzskatāmāk nodemonstrēja Latvijas cītīgā sekošana prasībai līdz svētdienas pusnaktij nepublicēt nekādus Eiroparlamenta vēlēšanu rezultātus un lielo ES valstu - Vācijas un Francijas - absolūta šīs prasības ignorance. Francijā pat tika izsludinātas jaunas nacionālā parlamenta vēlēšanas, pirms vēl tika paziņoti oficiālie Eiroparlamenta vēlēšanu rezultāti.
Tas, ka Latvija, ievērojot ES vēlēšanu nosacījumus, bija tik “priekšzīmīga”, nav nekas slikts. Neaicinu citreiz ignorēt noteikumus, bet šī lielo ES valstu attieksme liecina, ka noteikumu neievērošana, to pildīšanas selektivitāte izplatās. Tas liecina, ka procesu vadāmība kļūst vājāka. Tas nozīmē, ka entropija palielinās un katrs arvien vairāk atļaujas darīt to, kas ienāk prātā.
Kopš stingra disciplīnas ievērošana tiek uztverta kā brīvības ierobežošana, citu rezultātu būtu grūti gaidīt. Brīvības jēdziena pārbīdīšanās “daru, ko gribu” virzienā ir nesavietojama ar entropijas (haosa) samazināšanu. Ar visām no tā izrietošajām ilgtermiņa sekām.
Latvijas cītīgā ES noteikumu pildīšana izsauca sabiedrības pretrunīgu reakciju. Pareizāk sakot, visai nievīgu reakciju, jo burtiskā un vienpusējā noteikumu ievērošana it kā apliecinājusi mūsu iedzimto iztapību un paklausību. Vai pat atpalicību un provinciālismu.
Tā arī ir, ja pieņemam, ka Vācija un Francija mums ir tālu priekšā sociālajā attīstībā. Taču pavisam cits skats paveras, ja uzskatām, ka šīs valstis savā “atbrīvotībā” ir aizskrējušas nevis mums priekšā, bet gan kaut kur galīgi ne tur. Ja tās tagad ar visām savām marksistiski liberālajām (tas ir, politiski šizofrēniskajām) teorijām un idejām cenšas izkļūt no apmaldīšanās trijās “DEI” priedēs (diversitāte, vienlīdzība, inkluzivitāte).
“Alternative für Deutschland” un Marinas Lepenas partijas “Rassemblement National” panākumi Vācijā un Francijā, “Brīvības partijas” uzvara Austrijā, Džordžijas Meloni “Itālijas brāļu” uzvara Itālijā ir turienes sabiedrību mēģinājumi izrauties no šī marksistiski liberālā politisko jēdzienu mudžekļa. Iziet skaidrākos ūdeņos. Šo terminu (marksisms un liberālisms) šķietamajam pretrunīgumam mūsdienās nevajadzētu nevienu mulsināt, jo klasiskais politiskais spektrs jau sen sajaucies un tā politiskā tīrība palikusi pagātnē.
Lai nerastos pārpratumi, uzreiz norādīšu, ka neesmu šo galēji labējo partiju atbalstītājs un par viņu uzvaru nepriecājos, jo objektīvi tas ir tieši tas, uz ko cerības liek Putina Krievija. Uz haosu, nestabilitāti un iekšējo politisko cīņu pastiprināšanos Eiropā.
ES politiskā centra pavirzīšanās pa labi ir objektīva un neizbēgama reakcija uz kreiso pārmērībām. Līdz ar to tieši kreisais radikālisms ir labākā augsne Putina cerībām un galēji labējo Putina draugu nākšanai pie varas Eiropā.
Latvijā īsteno kreiso rezultāti šajās vēlēšanās bija vājāki, nekā tika prognozēts, un tāpēc arī prokremliskie spēki nevar lepoties ar lieliem panākumiem. “Progresīvie” ieguva tikai 7,4%, bet “Kustība “Par!”” izgāzās pilnībā, paliekot pēdējā vietā ar 0,32%. “Saskaņa” ieguva 7,1%, bet “Stabilitātei!” - 1,98%. Šeit vēl jāpiebilst, ka “Saskaņas” ievēlētais deputāts Nils Ušakovs vismaz formāli ietur visnotaļ proeiropeisku kursu. Līdz ar to var teikt, ka Kremlis šajās vēlēšanās vismaz Latvijā cietis sakāvi.
Arī ES kopumā vislielāko zaudējumu piedzīvojusi Zaļo partiju grupa, kurā, atcerēsimies, bija Latvijas “kreiso” aktīviste, “savējā” Tatjana Ždanoka. Arī šeit jābūt uzmanīgiem ar terminiem, jo Eiropā zaļie drīzāk ir sarkanie (galēji kreisie), nevis zaļie tradicionālā izpratnē (kā cīnītāji pret vides piesārņošanu). Tāpat pie zaudētājiem jāpieskaita “dzelteno” liberāļu grupa “Renew”, kura daudzos jautājumos ir drīzāk kreisa nekā labēja pēc klasiskajiem standartiem.
EK vadītāja fon der Leiena jau paziņojusi, ka viņas vadītā labēji centriskā Tautas partiju grupa (EPP) būšot tas cietoksnis, kas sargās Eiropu no galēji labējiem un galēji kreisajiem. Zīmīgi, ka šoreiz viņa savā uzrunā atzīmēja arī galēji kreisos, jo pēdējo desmitgažu tendence bija, ka pie “nepieskaramajiem” tika pieskaitīti tikai galēji labējie, kamēr dažādi Če Gevaras, Trocka un Mao fani tika pieskaitīti pie aizrautīgiem, bet nekaitīgiem cīnītājiem par “taisnību”, kas neapdraudot demokrātiju.
Atsevišķi jārunā par Francijas prezidenta Emanuela Makrona negaidīto lēmumu atlaist Nacionālo asambleju (parlamentu) un sarīkot jaunas parlamenta vēlēšanas. Šim lēmumam nav viena izskaidrojuma. Tie, kas šajā lēmumā grib saskatīt kādu īpašu franču “demokrātismu”, vienlaikus aizmirst, ka Francija ir izteikta prezidentāla republika ar visai ierobežotām parlamenta un premjerministra funkcijām. Ne jau pats Makrons atkāpās no amata un nesarīkoja jaunas prezidenta vēlēšanas pēc Lepenas uzvaras Eiroparlamenta vēlēšanās, bet gan atlaida parlamentu, kurā tāpat viņam nebija vairākuma.
Makrons tagad mēģinās no jauna pārdalīt kāršu kavu, kurā pats nepiedalīsies. Ideja ir salikt nosacītajā ringā galēji labējos un galēji kreisos, kuri šobrīd abi var tēlot opozicionārus un audzēt balsis, kritizējot Makronu un noraidot viņa iniciatīvas. Pēc Makrona ieceres gaidāmajās parlamenta vēlēšanās jau būs citas likmes, un tad arī atklāsies patiesie spēku samēri. Tad arī Francijas sabiedrība redzēs, cik patiesībā liels atbalsts ir Lepenai un vai pārējie ar to ir gatavi samierināties. Kā Makrona plāns realizēsies, mēs redzēsim jau pavisam drīz. Francijas parlamenta vēlēšanas paredzētas 30 jūnijā un 7. jūlijā (otrā kārta).
Kopumā Eiropā valdošā politiskā šķira ir, futbola terminoloģijā runājot, saņēmusi dzelteno kartīti. Vēlētāji tai ir pakratījuši ar pirkstu. Eiropas birokrātu valodā runājot - pauduši nopietnas bažas. Vai šī pirksta kratīšana ietekmēs Eiropas politiķu uzvedību? Domāju, ka diez vai. Baidos, ka to daudz vairāk turpmākajos piecos gados ietekmēs Putina rīcība. Kāda tā būs un kādā virzienā ietekmēs, tas jau būs cits stāsts.
