Lai gan Eiroparlamenta vēlēšanu galīgos rezultātus oficiāli paziņos tikai svētdien pusnaktī, jau šo rindiņu rakstīšanas brīdī ir skaidrs – nekādu pārsteigumu nebūs. Viss, kā bija prognozēts: aktivitāte 33%; Nacionālajai apvienībai (NA) un “Vienotībai” pa diviem mandātiem, pārējiem (AS; P; S; LA; P; LPV) pa vienam.
Vērtējot vēlēšanu rezultātus, labais tonis skaitās atzīmēt vēlēšanās piedalījušos aktivitāti un izteikt nožēlu, ka tā bijusi tik zema. Tāda skaitās pareizā, “solīdo cilvēku” pozīcija: jo lielāka vēlētāju aktivitāte, jo labāk. Tas it kā nozīmējot lielāku vēlēšanu demokrātismu un tādējādi it kā pozitīvāku rezultātu. Tajā pašā laikā nav īsti skaidrs, kāpēc to cilvēku piedalīšanās vēlēšanās, kurus politiskais process acīmredzami neinteresē, kuri politikā orientējas vāji un kuri iet uz vēlēšanām, lai balsotu “uz dullo”, ir kaut kas pozitīvs? Kāpēc tas būtu jāveicina?
Tas, ka vēlēšanās piedalījās tikai trešdaļa no tiem, kuriem ir šīs tiesības, nav nekas nosodāms. Tas nozīmē, ka balsot gāja galvenokārt tie, kuri jūtas politiski aktīvi un “zina, ko grib”. Prasības, lai tādi būtu pilnīgi visi, ir pilnīgi nepamatotas, bet noteikt šo “pilsonisko pienākumu” iet balsot par obligātu jau velk uz totalitārisma pusi. Tie, kuri par politiku neinteresējas, gluži pamatoti šajā dienā darīja kaut ko citu. Par to viņiem pārmest nozīmē ļoti savdabīgi izprast demokrātiju.
Pat Brazīlijā ne visi interesējas par futbolu. Kāpēc lai visi interesētos par politiku? Tāpēc gaudas par zemo vēlētāju aktivitāti drīzāk liecina par šo gaudotāju liekulību. Vēl jo vairāk tāpēc, ka šī zemā aktivitāte visvairāk iegrieza tieši tiem sarakstiem, kurus diez vai šie “gauduļi” gribētu redzēt uzvarētāju vidū.
Arī iegūto mandātu sadalījums tikpat kā atbilst prognozēm. Ja izrādīsies taisnība, ka “Vienotība” tomēr pēc iegūto balsu skaita apsteigusi NA, tad tas tikai apstiprinās to, ko vairākkārt esmu rakstījis agrāk: galvenais kritērijs vēlēšanās ir sociālā tuvība. Ja cilvēks sevi identificē ar “Vienotību” vai grib ar šo spēku identificēties, tad nav svarīgi, ko par to saka tie, kas tāpat nekad par šo partiju nebalsos. Tieši tas pats attiecas uz visiem citiem spēkiem.
Šlesera nīdēji var pierakstīt pilnu tviteri ar viņu apņirdzošiem ierakstiem un zem katra salikt simtiem tīkšķu, tas uz LPV rezultātiem tikpat kā nekādu iespaidu neatstāj. Tas pats attiecas uz Ušakovu un citiem redzamiem politiķiem. Visaktīvākie viņu lamātāji ir cilvēki, kuri nekad, nekādos apstākļos par viņiem nebalsos. Savukārt šo politiķu atbalstītājiem šī zākāšanās (pat gluži pamatotā) ir dziļi vienaldzīga.
Šajā ziņā uzskatāms piemērs ir pazīstamā “Vienotības” nekritiskā atbalstītāja, latviešu basketbola leģendas Valda Valtera sociālajos tīklos publicētais vēlēšanu biļetens, kurā viņš demonstratīvi pretī Krišjāņa Kariņa uzvārdam ievilcis plusu. Līdzīgu attieksmi mēs redzam arī ASV, kur jo vairāk Trampu vazā pa tiesām, jo dedzīgāk viņa zvērīgie atbalstītāji savu elku atbalsta.
Tiesa, ne visi pret saviem mīluļiem ir tik nekritiski kā Ģenerālis (tā Valters sevi pats mīl dēvēt). Ir informācija, ka Kariņam esot daudz svītrojumu, tāpēc viena no šo vēlēšanu lielākajām intrigām ir Kariņa vieta “Vienotības” sarakstā. Ja viņš būs trešais, tad tas viņam dos lieliskas izredzes uz vietu Briselē, jo Dombrovskis, visticamāk, ies par komisāru.
Toties, ja “Vienotības” vēlētāji būs savu kādreizējo mīluli (2022. gada Saeimas vēlēšanās viņš ieguva vairāk par 35 tūkstošiem plusu) aizbīdījuši uz saraksta lejasgalu, tad tā būs pozitīva zīme, kas liecinās: politiķu uzvedībai tomēr ir liela nozīme.
Ja reiz pieskārāmies eirokomisāra amatam, tad arī šeit ir sava intriga. Nav šaubu, ka pērnvasar, kad pēc prezidenta vēlēšanām sākās riņķa dancis ap koalīcijas paplašināšanu, kura beidzās ar Kariņa valdības krišanu un pilnīgi jaunas koalīcijas un jaunas valdības izveidošanu, tika skatīts eirokomisāra jautājums.
Pirms gada Kariņš vēl bija ietekmīga figūra “Vienotības” augšgalā. Sava pēcteča izvēlē Kariņam bija izšķirošā teikšana. Tas nozīmē, ka Kariņam par viņa Briseles nākotni bija noruna ar partijas izvēlēto premjeri Siliņu. Tiesa, pēdējā pirms gada nevarēja paredzēt, ka Kariņš savu politisko autoritāti tik strauji izniekos. Pat ja Siliņa pirms gada bija Kariņam kaut ko apsolījusi, tagad šos solījumus viņa vairs nevar pildīt. Ar nosacījumu, ja Kariņš ir izbalsots.
Atgriežoties pie vēlētāju izvēles kritērijiem, jāatceras, ka katram cilvēkam ir savas prioritātes. Ja kādam ir vienaldzīgi, teiksim, nacionālie jautājumi, tad viņš nekad nebalsos par NA vai Liānu Langu. Viņam šķitīs, ka šie spēki kaut ko šķeļ, “spekulē” uz šiem jautājumiem un nerunā par būtisko. Aizmirstot, ka savukārt tas, kas tev būtisks, varbūt citam ir pilnīgi nenozīmīgs vai pat nepatīkams. Piemēram, LGBT+ jautājums ar plusa vai mīnusa zīmi. Pat bieži vien par ārkārtīgi svarīgiem piesauktie ekonomiskie jautājumi ne visiem ir paši nozīmīgākie. Pārliecība, ka visiem jābūt tādām pašām prioritātēm kā pašam, daudziem ir nesatricināma. Vienlaikus piesaucot demokrātiju un uzskatu dažādības vēlamību.
Rakstot šīs rindas, nav vēl zināmi Eiroparlamenta vēlēšanu rezultāti ES kopumā. Bet visas pazīmes liecina, ka arī šajā līmenī nekādi īpaši pārsteigumi nav gaidāmi. Tas gan nenozīmē, ka turpmākajos piecos gados nevarētu būtiski mainīties ES politiskais kurss atsevišķos virzienos. To gan noteiks ne tik daudz šīs vēlēšanas, cik iespējamās kopējā politiskā kursa izmaiņas Eiropā un visā pasaulē.
