Pēc tam, kad finanšu ministrs Arvils Ašeradens ceturtdien no rīta intervijā Latvijas Radio pavēstīja par iespēju paaugstināt PVN likmi un vēl piebilda, ka “mēs to varam atļauties”, ne tikai koalīcijā, bet arī pašā “Vienotībā” sākās dīvains riņķa dancis, kura galvenais uzdevums: turēties pēc iespējas tālāk no šīs Ašeradena toksiskās idejas.
Premjerministre Evika Siliņa izplatīja sociālajā vietnē “Facebook” (?) kodolīgu paziņojumu, kurā pilnībā norobežojās no finanšu ministra izteikumiem un norādīja, ka nekādas diskusijas ne valdībā, ne koalīcijā par šādām nodokļu izmaiņām nav pat bijušas. Runas par PVN paaugstināšanu esot tikai Ašeradena nepamatotas spekulācijas. Arī ZZS līderis Viktors Valainis TV3 apgalvoja, ka nekādu diskusiju par nodokļu likmju celšanu neesot bijis. Tiesa, “Progresīvo” ekonomiskā bloka kurators Andris Šuvajevs apgalvo pilnīgi pretējo: “Protams, ka [šādas sarunas] ir bijušas.”
Viss šis trādirīdis, kurā vieni saka vienu, bet otri pavisam ko citu, liecina par to, ka politiskajā šķirā nav konsolidēta viedokļa par gaidāmajām izmaiņām nodokļu sistēmā. Vienlaikus tas liecina arī par nopietnām domstarpībām “Vienotības” augstākajā vadībā. Atcerēsimies, ka pēc iepriekšējā valdības vadītāja Krišjāņa Kariņa demisijas uz viņa vietu pretendēja ne tikai Siliņa. Sākotnēji tieši Ašeradens tika minēts kā ticamākais Kariņa pēctecis, bet tālākajā iekšpartejiskā cīņā viņš zaudēja Siliņai.
Asais tonis, ar kādu Siliņa nekavējoties norobežojās no Ašeradena “spekulācijām”, liecina par nopietnu premjerministres neapmierinātību ar sava finanšu ministra izrunāšanos. Acīmredzot Ašeradenam neviens tādas pilnvaras - atvērt muti pirms Eiroparlamenta vēlēšanām - nebija devis. Iespējams, ka Ašeradens pēc sarunas ar valsts prezidentu Edgaru Rinkēviču, kurā pēdējais aicināja “laicīgi sākt atklāti komunicēt par gaidāmajām nodokļu izmaiņām”, bija šo prezidenta ieteikumu uzvēris burtiski. Vienlaikus aizmirstot par subordināciju un savu vietu partijas hierarhijā. Siliņa neierasti asi norāva Ašeradenu aiz kājas uz zemes.
Pārtulkojot Siliņas izteikumu par Ašeradena spekulācijām no politiskās diplomātijas valodas parastajā, tas skan gluži kā slavenais Ingmāra Līdakas: aizver muti! Viss liecina, ka Ašeradens ir pārvērtējis spēkus un savu vietu partijas virsotnē. Tā vien izskatās, ka viņš nogulējis “paaudžu maiņu” Latvijas politiskās šķiras vadošajā partijā.
Siliņas rupjo apsaucienu var pat traktēt kā aicinājumu Ašeradena tipa politiķiem doties pensijā, jo šajā nodokļu jautājumā parādās būtiskas politiskās paaudžu atšķirības. Visa līdzšinējā pēdējo 30 gadu finanšu politika bija tāda, kurā Ašeradena priekšlikums būtu aizgājis “kā pa sviestu”.
Atcerēsimies Valda Dombrovska bēdīgi slaveno “budžeta konsolidāciju”, kuru sabiedrība uztvēra pat ar zināmu mazohistisku baudu. Vēl tagad tikpat kā neviens neizsaka Dombrovskim kādas pretenzijas. Gluži otrādi, uz jebkādiem pārmetumiem par tā laika krīzes pārvarēšanas metodi (ķirurģija bez anestēzijas) izskan agresīvs pretjautājums: bet ko tad vajadzēja darīt, devalvēt latu? It kā tas būtu neapšaubāmi sliktāks variants par realizēto ekonomikas sašaurināšanu.
Tagad, kad nepieciešams palielināt izdevumus aizsardzībai (pret ko neviens neiebilst), Ašeradena tipa politiķiem palielināt PVN šķiet pašsaprotami. Kādu vēl te jaunu velosipēdu izgudrot? Taču laiki ir mainījušies. Ierastā metode - paņemt naudu no tiem, kuriem vismazāk iespēju pretoties - acīmredzot vairs netiek uztverta kā pašsaprotama. Vismaz publiskajā retorikā. Dažas dienas pirms vēlēšanām. Siliņa raksta tieši: “No finanšu ministra sagaidu budžetu, kas netiek veidots uz cilvēku rēķina un nepasliktina iedzīvotāju ekonomisko situāciju.”
Vai Ašeradens var šo premjeres prasību izpildīt? Tad, kad bija iespēja uzlikt banku virspeļņas nodokli, Ašeradens šo iespēju neizmantoja. Viņš tai nebija gatavs. Visa viņa līdzšinējā politiskā darbība saistījās ar dziļi zemapziņā ieaudzinātu iztapību zviedru finanšu kapitālam. Aiztikt bankas nozīmētu lauzt viņa dzīves filozofisko sistēmu. Šāds solis vienkārši neietilpst Ašeradena pasaules redzējumā.
Tā vietā tika radīta kredītiestāžu uzņēmumu ienākuma nodokļa 20% piemaksas (avansa maksājuma) sistēma un ieviestas hipotekāro kredītu procentu kompensācijas no valsts budžeta. Samudžināta sistēma pēc principa - kasīsim labo ausi ar kreisās kājas īkšķi. Tā vietā, lai pakasītu ar roku. Pat bez īstas nepieciešamības “kasīt” tieši to finanšu sfēru.
Tagad Ašeradens gribētu visu vienkāršot: palielināsim PVN, un lieta darīta. Taču šāds taisnvirziena priekšlikums atduras pret kolēģu pretestību. Ašeradens acīmredzami nesaprot: kāpēc? 30 gadus varēja tautai stāstīt visādus pekstiņus un tā to visu gardu muti apēda. Pat ar zināmu baudu, par ko liecina Valda Dombrovska labvēlīgā karjera, lai neteiktu tautas mīlestība. Kāpēc tagad tā pati metode vairs nestrādā?
Neviens jau nesaka, ka nestrādā. Vienkārši vajag vairāk kontrolēt, ko runā. Un pārstāt domāt, ka es te tas visgudrākais un visi pārējie neko nesaprot, kas nolasāms ik reizi, kad Ašeradens publiski ver vaļā muti.
Visticamāk, tas, ko pateica Ašeradens, tāds arī bija plāns, bet kāpēc šo plānu skaļi darīt zināmu visiem pirms laika? Siliņa, no šī plāna norobežojoties, uz kārts uzlikusi savu politisko nākotni. Tagad viņai atkāpties no teiktā būtu ļoti grūti. Tas nozīmē, ka jāatkāpjas būs Ašeradenam. Jautājums vienīgi - vai no savas idejas par PVN paaugstināšanu vai no amata.
