Var piekrist plaši izplatītajam viedoklim, ka no tā, vai Eiropas Parlamentā tiks vai netiks kāds kundziņš vai kundzīte no Latvijas, nekas daudz mūsu dzīvē nemainīsies. Un tomēr jāatzīst, ka šo vēlēšanu nozīmi nevajadzētu arī nenovērtēt. Īpaši netiešo nozīmi.
Vēlēšanu funkcija nav tikai ievēlēt tos vai citus politiķus, bet arī veidot atgriezenisko saiti. Respektīvi, vēlēšanās vēlētāji politiķiem it kā pasaka, ko no viņiem prasa un gaida. Piemēram, ja politiķis ir iepriekš uzvedies augstprātīgi, atļāvies dažādas izšķērdības par valsts (nodokļu maksātāju) naudu, demonstrējis bezatbildību, konsekventi vainu par visām neizdarībām uzveļot uz citiem, bet viņu tāpat ievēlē, tad tas ir nepārprotams vēlētāju signāls politiķiem, ka viņi tādu uzvedības modeli ja ne gluži atbalsta, tad vismaz akceptē.
Pazīstamais sabiedriskais darbinieks Dzintris Kolāts televīzijas debašu laikā tviterī ierakstīja: “Kāds pasakiet Kalnietei, lai sabremzē aroganci.”
Spriežot pēc šī ieraksta, pieļauju, ka pats Kolāts diez vai balsos par Kalnieti un viņas sarakstu, jo tas ir pavisam cits elektorāts. Kalnietes vēlētājam varbūt tieši patīk, ja viņa priekšstāvji ir it kā virs “pelēkās masas” un līdz ar to arī pašam ļauj justies piederīgam “īpašai kastai”. Zināma augstprātība ir “Vienotības” firmas zīme jau no seniem laikiem. Tāpēc ieteikums Kalnietei varētu būt pretējs: ja gribi vēlēšanu rallijā apsteigt Krišjāni, tad vajag vēl arogantāk, vēl pārliecinošāk demonstrēt, ka tev nav nekā kopēja ar visiem tiem apkārt esošajiem plebejiem. Vēlētājs novērtēs.
Tiesa, šī vēlētāju gaidu izpausme nenotiek ar atpakaļejošu datumu. Šodien mēs vēl nezinām, vai uzpūtīgais deputāta kandidāts tiks ievēlēts vai netiks. Iespējams, vēlētāji pateiks - nē, tādi “kadri” mums nav vajadzīgi. Vēlēšanu vēsture liecina, ka bieži vien pat paši vēlētāji kopumā nezina, ko īsti grib. Tikai pēc vēlēšanu rezultātu paziņošanas dažādi politologi un komentētāji ar pārgudrām sejām “skaidro”, kāpēc vēlētāji nobalsojuši tā un ne šitā.
Kopumā ņemot, tie politiķi, kuri būs spējuši iemiesot noteikta skaita vēlētāju gaidas, būs iekšā. Tie, kas būs aizšāvuši garām, tie paliks bešā. Tas, protams, attiecas tikai uz tiem politiķiem, kuri aptver lielus politisko “gaidu” masīvus.
Piemēra pēc var minēt, teiksim, nacionālā spārna politiskos spēkus, kuriem ārkārtīgi svarīgi ir nacionālie, valodas un konservatīvisma jautājumi. Šajā nišā sacenšas Nacionālā apvienība (NA), JKP un Kiršteina TZV. Nedaudz malā, bet nekur tālu ir arī “Apvienotais saraksts”.
JKP savulaik tika dibināta kā viena jautājuma partija. Nomināli it kā pretkorupcijas, faktiski kā anti-Lemberga (anti-ZZS) partija. Tā kā Latvijā bija pietiekami daudz cilvēku, kuriem Lembergs ir kā bullim sarkanā lupata, tad 13. Saeimas vēlēšanās 2018. gadā JKP ieguva pieklājīgu pārstāvniecību. Uz 14. Saeimas vēlēšanām 2022. gadā “cīņa” pret Lembergu vairs nebija aktuāla, un JKP palika aiz strīpas. Tiesa, saglabāja kaut nelielu, bet tomēr finansējumu no valsts budžeta, kas tagad ļauj veidot visnotaļ pieklājīgu reklāmas kampaņu.
Taču uz šīm vēlēšanām JKP atkal iet ar vienu jautājumu: ar Liānas Langas “atkrieviskošanas” kampaņu. Nav šaubu, ka valodas jautājums kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā ir aktualizējies un Langai ir daudz atbalstītāju, bet programmatiskās šaurības dēļ JKP ar īpaši augstiem reitingiem nevar lepoties.
Tas gan nav vienīgais JKP mīnuss. Vēlēšanas ir ļoti daudzplākšņainas, kad vēlētāju izvēli nosaka dažādi faktori. Bieži izskan pieņēmums, ka vēlēšanās notiekot politisko ideju, programmu un solījumu sacensības. Kurš izvirzīs labāko (pārliecinošāko) programmu, tas uzvarēs. Kurš vairāk sasolīs, par to vēlētāji nobalsos. Tā nav. Vēlēšanas drīzāk ir identifikācijas akts. Cilvēks balso par to komandu, ar kuru viņš vai nu identificējas, vai labprāt gribētu identificēties.
Nosacītais Rosļikovs varētu piedāvāt un solīt vienalga ko, lielākā daļa etnisko latviešu par viņu nebalsotu nekādos apstākļos. Nupat rakstīju par vēlēšanām Dienvidāfrikas Republikā. Lai kā būtu apzagušies ANC vai citu melnādaino partiju līderi, lai cik kliedzoši nekompetenti viņi būtu, DĀR melnādaino vairākums nekādos apstākļos nav gatavs balsot par “Demokrātisko aliansi”, kuru vada baltādainie.
Tāpat arī pie mums. Cilvēki balso par sev sociāli tuviem politiķiem. Par tādiem, ar kuriem kopā labprāt pavadītu, teiksim, Jāņu vakaru. Tāpēc būtisks ir pieņemamības diapazons. Jo kategoriskāka pozīcija, jo šaurāka atbalstītāju niša. Kurš gan gribētu sēdēt Jāņos pie ugunskura un skaldīt matus par katru nieku? Teiksim, diskutēt līdz pirmajiem gaiļiem par to, vai var lietot terminu “krievvalodīgie” vai nevar? Vai tas ir Kremļa ievazāts termins, vai tikai neitrāls iedzīvotāju grupas apzīmējums? Šādi principiāli “cīnītāji”, kuriem dod tikai pastrīdēties, ir, bet viņu nav tik daudz, lai pārvarētu 5% barjeru. NA šajā ziņā ir daudz lielāka ideju daudzveidība, līdz ar to arī labākas izredzes.
Šī zināmā mērā ir ZZS nemainīgo panākumu atslēga. Daudzi Rīgas pašpasludinātie “intelektuāļi” uz katrām vēlēšanām sociālajos tīklos pauž neizpratni: “Es saprotu tos, kuri balso par NA, saprotu, kas balso par Ušakovu, bet kas ir tie cilvēki, kuri balso par ZZS?” Atbilde ir vienkārša.
ZZS pozicionējas kā tādi paši parasti veči kā caurmēra Latvijas iedzīvotājs ārpus Rīgas “smalkā gala”. Tādi, ar kuriem kopā varētu gan aliņu iedzert, gan par copi parunāt, gan parupjas anekdotes pastāstīt. Atšķirībā no jums, kuri no sevis tēlo baigos Kirkegora filozofijas zinātājus. Tas pats attiecas uz “Apvienoto sarakstu”, kas, izvirzot priekšgalā Pozņaku, Viļumu un Bergmani, it kā saka: mēs esam vienkārši, forši veči. Savējie. Bez tās Rīgas “centra čaļu” iedomības.
Izejot no iepriekšminētā, viens no svarīgākajiem Eiroparlamenta vēlēšanu jautājumiem būs - tiks vai netiks ievēlēts bijušais premjers Krišjānis Kariņš. Ja viņu, par spīti visam, ievēlēs, tad tā būs ļoti bīstama zīme.
Tas nozīmēs, ka kovidlaiku neslēptās atklāsmes - cik labi, ka tagad nav ar visādiem muļķiem kopā kafejnīcā jāsēž - nav tikai mulsas zemapziņu dzīļu izpausmes, bet lielas iedzīvotāju daļas apzināta pārliecība, par kuru viņi pat nedomā kaunēties. Plebeji var čiepstēt ko grib, mums viņu viedoklis ir tukša skaņa. Mēs bijām vareni un būsim. Un savu eirokomisāru izvēlēsimies šaurā lokā pie vīna glāzes, kamēr tā dēvētā tauta var pastāvēt pie ratiem.
