Karš Ukrainā, kura aktīvā fāze turpinās jau trešo gadu, ir visai dīvains karš. Krievija gandrīz katru dienu nežēlīgi apšauda Ukrainas pilsētas, infrastruktūru, civilos objektus, bet Ukraina nedrīkst dot pretī un apšaudīt objektus Krievijas teritorijā ar Rietumu piegādātajiem ieročiem. Nav runa tikai par civilajiem objektiem. Aizliegums attiecas arī uz militārajiem mērķiem.
Lai nerastos pārpratumi, jāprecizē, ka aizliegums attiecas tikai uz rietumvalstu piegādātajiem ieročiem. Ar ieročiem, kuri ražoti Ukrainā (piemēram, tālas darbības droniem), Ukraina var darīt, ko grib. Tiesa, arī tas tā gluži nav, jo tad, kad Ukraina sāka uzbrukumus Krievijas naftas pārstrādes uzņēmumiem (kā atbildi pašmāju elektrostaciju regulārai apšaudei no Krievijas puses), tad Kijivā ieradās ASV nacionālās drošības padomnieks Džeiks Salivans un nepakautrējās pieprasīt pārtraukt šīs apšaudes, jo to dēļ ceļoties naftas cenas pasaulē un tas varot apgrūtināt prezidenta Džo Baidena pārvēlēšanu.
Tā kā Krievija pat vairs neizliekas, ka tā cenšas uzbrukt vienīgi militāriem objektiem, un gluži atklāti cenšas iznīcināt Ukrainas kritisko infrastruktūru, lai padarītu turienes iedzīvotājiem dzīvi neciešamu, aizliegums Ukrainai apšaudīt militāros mērķus Krievijas teritorijā izskatās arvien absurdāks. Tāpēc pēdējā laikā arvien biežāk izskan aicinājumi un prasības noņemt šo aizliegumu. Lielbritānija, Zviedrija un vēl kopā desmit valstis (tajā skaitā Latvija) paziņojušas, ka neuztur spēkā šo aizliegumu, taču divas galvenās ieroču piegādātājas - ASV un Vācija - joprojām stāv pozīcijās: mūsu ieroči tikai Ukrainas aizsardzībai Ukrainas teritorijā.
Šis ieroču lietošanas aizlieguma jautājums tika skatīts arī nupat Berlīnes piepilsētas Mezebergas pilī notikušajās Vācijas kanclera Olafa Šolca un Francijas prezidenta Emanuela Makrona sarunās. Tiekoties ar žurnālistiem, Šolcs uz šo jautājumu atbildēja ierasti izvairīgi un tik samudžināti, ka noveda līdz izmisumam tulkus. Tā arī neviens nesaprata, ko bija gribējis pateikt Šolcs, taču jēga bija skaidra: Krievijas kanoniskā zeme ir svēta, un vācu ieroči to neskars.
Makrons nebūtu Makrons, ja viņš nespētu pārsist Šolcu. Šoreiz samudžinājumā. Viņš iesāka ar to, ka nedrīkst ar Rietumu ieročiem apšaudīt civilos objektus Krievijas teritorijā. Un turpināja: “Bet, ja mēs teiksim viņiem, ka viņi nedrīkst tuvoties tam punktam, no kura tiek palaistas raķetes, tad tas faktiski nozīmētu, ka mēs sakām: mēs jums piedāvājam ieročus, bet jūs nedrīkstat sevi aizstāvēt.”
Makrona ideja, atmetot politiķiem raksturīgo ūdens liešanu: ar Rietumu ieročiem Ukraina drīkst apšaudīt raķešu palaišanas vietas, bet ne citus objektus. Tajā skaitā militāros. Lai it kā parādītu savu nodomu nopietnību, viņš izvilka tādu kā A4 formāta lapu, ko uzdeva par karti, kurā atzīmētas tās teritorijas, kuras Ukraina drīkst apšaudīt un kuras nedrīkst.
No vienas puses, jāpriecājas, ka Makrons tomēr atļāvās aiziet ārpus pašu saspraustajiem sarkanajiem karodziņiem un pieļāva iespēju ar Rietumu ieročiem kaut ko apšaudīt, bet, no otras puses, frontei daudz nozīmīgāk būtu, ja Ukraina varētu ar tālās darbības raķetēm apšaudīt militārās loģistikas centrus Krievijā Ukrainas pierobežā, kur šobrīd netraucēti tiek komplektētas armijas vienības, militārās tehnikas un munīcijas sastāvi.
Izveidojušos situāciju grūti raksturot precīzāk, kā to izdarījis pazīstamais Krievijas groteskā žanra žurnālists Aleksandrs Ņevzorovs: “Uzmanīgi caur monokļiem vērojot izvarošanu, Eiropas valstu vadītāji savā starpā spriež: vai upurim ir tiesības ar ceļgalu iesist izvarotājam starp kājām vai nav? Vai tas nebūs jauns, pagaidām nezināms uzmākšanās veids? Vai tikai cilvēcību zaudējušais maniaks nezaudēs reproduktīvo funkciju?
Prezidenti ir ārkārtīgi noraizējušies par maniaka olu veselumu, to formu un krāsu, kas pēc sitiena varētu mainīties. Premjerministri skatās uz bojātajiem sēkliniekiem un uztraucas: kas notiks, ja maniaka olas uzpamps, vēl saplīsīs, pārpludinot planētu ar indīgu spermu?
Varbūt tomēr ir kāds veids, kā “iztikt bez ceļgala”? Tiek sastādīta detalizēta olu karte. Tiek atzīmēti visi to negludumi un sāpošās vietas. Pats izvarotājs ir “uz pauzes” par šīm debatēm. Makrons, sekojot zviedriem, čehiem un Baltijas valstīm, šodien izveidoja olu atlantu, atzīmēja nulles meridiānu un tomēr beigu beigās atzina upura tiesības “iebelzt ar ceļgalu”.”
Pozitīvā ziņa ir tā, ka līdzšinējā pieredze rāda, ka pēc tam, kad kāds no “lielajiem” kaut nedaudz iziet ārpus pašu nosprausto sarkano karodziņu zonas, tā ar laiku šī “karodziņu zona” krīt pilnībā. Atcerēsimies tās pašas Vācijas nevēlēšanos sūtīt Ukrainai neko “bīstamāku” par aizsargķiverēm. Nekādus letālos ieročus. Tagad Vācija, par spīti Šolca piesardzīgajai retorikai, ir lielākā ieroču piegādātāja Ukrainai Eiropā.
Var, protams, rasties pašsaprotams jautājums: kāpēc Rietumi paši sasprauž šos sarkanos tabu karodziņus, lai pēc tam “drosmīgi” izietu ārpus tiem? Tā vien izskatās, ka viņi paši to nezina. Vismaz spriežot pēc samudžinātajiem, nepārliecinošajiem tekstiem, ar kādiem viņi paši pamato šo savu, sauksim lietas īstajos vārdos, gļēvumu.
Savu atbildi uz bieži uzdoto jautājumu - kur slēpjas Rietumu apbrīnojamā gļēvuma saknes - šajās dienās ir publicējis pazīstamais Putina režīma politiskais oponents Mihails Hodorkovskis. Lūk, dažas tēzes no viņa raksta “Rietumu liktenīgā kļūda”:
Pēdējās desmitgadēs Rietumi ir sākuši pieļaut liktenīgu kļūdu. Tie pārstājuši būt ciniski un pragmatiski un sākuši “nodarboties ar labdarību” gan iekšpolitikā, gan ārpolitikā. Jāatzīmē, ka es neesmu vērtību pretinieks, gluži pretēji, es tās daudzējādā ziņā uzskatu par mūsu civilizācijas vadzvaigzni, kas palīdz mums nezaudēt kursu miglā, neskaidrā situācijā, bet...
Kādā brīdī Rietumi nolēma, ka ir pietiekami visvareni, lai tiem vairs nebūtu sevi jāaizstāv. Līdz ar to tie var atļauties postulātu par “cilvēku dzīvības bezgalīgo vērtību” un neievērot saistības pret saviem sabiedrotajiem.
Rietumi nosprieda, ka ir pietiekami bagāti un neatkarīgi no cilvēku darba, lai ļautu kultivēt liekēžus. Rietumi atļāvās aizmirst, ka ārpus to skaistās, mazās saliņas ar vienu miljardu iedzīvotāju atrodas plašs brīvo medību lauks, kurā dzīvo vēl 7-8 miljardi cilvēku.
Ka dažus no sabiedrotajiem, kas palikuši bez atbalsta, var arī nosist, bet citi var spert soli uz ēnaināku pusi, kur nedaudz lielāka drošība. Bet daži vispār var pāriet jaunā stiprākā pusē.
Ka nabadzīgie ne vienmēr ir tie, kuri vēlētos kļūt bagātāki, bet kuriem vienkārši nav paveicies, tāpēc tiem vajag tikai nedaudz palīdzēt. Ir tādi, un tādu ir daudz, kuri nevēlas kļūt bagātāki, ja tas pieprasa piepūli. Viņi vēlas, lai pārējie būtu nabadzīgi. Un iedod tikai viņiem iespēju, kā tas bija 1917. gada oktobrī, un muižnieka zirgus viņi nevis ņems pie sevis uz māju, bet izdurs tiem acis.
Ja tie, kas vēlas ikdienā strādāt, dzemdēt, audzināt bērnus, aizstāvēt, ja tas ir nepieciešams, ar ieročiem rokās savas mājas, savu ģimeni, savu dzīvesveidu, kļūst par minoritāti, tad tas nav tikai slikti - tā ir civilizācijas katastrofa. Un mēs esam tuvu tam.
Un kas ir ar Putinu un putiniem (“Hamās”, husīti un tamlīdzīgi)? Viņš taču arī it kā par to pašu? NĒ!!! Viņi ir patogēno baktēriju kolonija. Kamēr organisms ir spēcīgs - tas nav biedējoši. Bet pietiek atslābt, un viss - viņi plosās uz vēl dzīvā organisma un pēc tam iet bojā kopā ar to. Viņi var izlikties par jebkuru un par jebko - par kreisajiem/labējiem/patriotiem/konservatīvajiem, lai tikai iekļūtu organismā, tur attīstītos, pārņemtu to. Taču viņu iekšējā daba ir destruktīva. Viņu mērķis ir iznīcināt (institūcijas, pasaules kārtību...), nevis veidot.
Kā ar mums? Mēs esam tie, kas labi zina kļūdas cenu. Mēs to pieļāvām divreiz simt gados. Un mēs zinām, ka reizēm vienīgais veids, kā izdzīvot, ir kauties.
