Vai Latvijas un NATO bruņotie spēki ir gatavi jaunajam (ne vecajam) karam

© Ekrānuzņēmums

Valmierā atklāta rūpnīca, kura ražos 30 bruņumašīnas “Patria” gadā. Brīnišķīgi. Laikraksts “The Washington Post”, atsaucoties uz sarunām ar ukraiņu militārpersonām, ziņo: tikpat kā pārtraukta raķešu HIMARS izmantošana Ukrainā, jo Krievija slāpē GPS signālu un šo raķešu precizitāte strauji kritusies. Tas jau vairs nav tik brīnišķīgi. Ukrainas frontēs arvien biežāk parādās dīvainas, lai neteiktu smieklīgas, konstrukcijas tanki. Ko tas viss nozīmē?

Tas nozīmē, ka kārtējo reizi apstiprinājusies senā, līdz banalitātei nodrāztā patiesība: ģenerāļi vienmēr gatavojas iepriekšējam karam. Katrs nākamais karš atklāj kaut ko pavisam jaunu, kas nebija aktuāls iepriekšējā karā. Līdz ar to rodas nākamais jautājums: vai Latvija un NATO bruņotie spēki ir gatavi jaunajam karam, kurā daudz kas vairs nebūs tāds kā agrāk?

Pirms runājam tālāk par šo jautājums, gribu uzsvērt, ka militārās produkcijas ražotnes atklāšanu Valmierā uzskatu par ārkārtīgi nozīmīgu soli mūsu militārās rūpniecības attīstībā. Par to, ka arī Latvijā beidzot ir sekmīgi uzsākta modernas kaujas tehnikas ražošana, ir milzu prieks un gandarījums. Tieši militārās produkcijas ražošana varētu kļūt par vienu no Latvijas ekonomiskās attīstības dzinējspēkiem, jo militāro izdevumu apjoms ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē tuvākajos gados tikai augs. Visticamāk, augs strauji, jo pasaule ieiet jaunā fāzē, pareizāk sakot, atgriežas pie vecā modeļa, kad spēks kļūst galvenais politiskais instruments.

Kā mūsdienu pasaule nonāca līdz šādiem 19. gadsimta politikas principiem, tas jau ir cits stāsts. Par to citreiz. Tagad parunāsim par to, kā modernās tehnoloģijas maina tā vai cita bruņojuma veida nozīmi, tā reālo svaru kaujas laukā, un kā tas attiecas uz mūsu visu drošību.

Svarīgākā radioelektronika un radioelektroniskā aizsardzība

Kā piemēru var minēt tankus, kuri vēl nesen skaitījās galvenais bruņojuma veids lielu kaujas operāciju veikšanai, frontes pārraušanai un dziļiem triecieniem ienaidnieka aizmugurē. Ukraina vēl pirms gada galvenās cerības lika uz ASV tanku “Abrams”, Vācijas “Leopard” nonākšanu Ukrainas bruņoto spēku rīcībā. “Tad tik mēs viņiem parādīsim! Iedzīsim atpakaļ Melnajā jūrā,” bija galvenais iedvesmojošās propagandas motīvs pirms pērnvasaras pretuzbrukuma. Taču ātri vien izrādījās, ka jaunajos kara apstākļos dārgie tanki ir samērā viegli iznīcināmi ar lētiem un vienkāršiem droniem.

Jaunie kara apstākļi fundamentāli atšķiras no agrākajiem ar to, ka šobrīd ir pavisam citi informācijas bezvadu pārraides ātrumi un apjomi.

Radioelektronika pati par sevi nav nekas jauns, bet, pateicoties jaunajām tehnoloģiskajām iespējām, būtiski mainījusies tās funkcija kara apstākļos. Iespēja pārraidīt augstas kvalitātes attēlus lielos apjomos; iespēja noteikt jebkura objekta ģeolokāciju ar ārkārtīgi augstu precizitāti ir karadarbību pārvērtusi par gandrīz pilnībā pārskatāmu, kas faktiski izslēdz pārsteiguma efektu. Iespēja izsekot jebkuram objektam ļauj samērā viegli tam uzbrukt ar kaujas droniem un citiem vadāmiem lādiņiem. Tas savukārt rada radioelektroniskās aizsardzības sistēmas.

Līdz ar to priekšplānā izvirzās jautājums - kurš būs pussolīti priekšā otram. Kara pirmajā pusē šajā sfērā bija acīmredzams Ukrainas pārākums, kurš tagad izlīdzinājies. Krievijai izdevies nostiprināt savu radioelektronisko aizsardzību pat tiktāl, ka augstas precizitātes raķetes HIMARS, “Excalibur” un citas, kas bija ļoti efektīvas to piegāžu sākumā, tagad gandrīz vai netiek vairs izmantotas, jo Krievijas izmantotā GPS signāla slāpēšana neļauj sasniegt nepieciešamo precizitāti.

Kaujas laukā - garāžas, šķūņi, “mangali”

Tie, kuri seko līdzi kaujas darbībām Ukrainā, būs ievērojuši, ka arvien biežāk frontē parādās pavisam dīvainas, bieži vien izsmieklu raisošas konstrukcijas tanki, par kuriem pirmajā brīdi gribas pasmieties. Diemžēl tur nekā smieklīga nav. Abas puses karadarbības apstākļos cenšas atrast veidus, kā palielināt bruņutehnikas aizsardzību pret droniem, kuri, izmantojot tanka vājo vietu - augšējo ieejas lūku - šos tankus samērā viegli spēj iznīcināt.

Tāpēc tiek būvētas dažādas konstrukcijas, kuru galvenā jēga: panākt uzbrūkošā lādiņa detonāciju pēc iespējas lielākā attālumā no tanka pamata bruņas, lai sprādziena kumulatīvā strūkla lielāko daļu spēka zaudētu, izšaujot pa gaisu. Šo tanku gluži neiedomājamās konstrukcijas rada frontē dažādus jaunvārdus. Šos tankus sauc par garāžām, par šķūņiem, par “mangaliem” (grilēšanas traukiem), taču, ja mēs abstrahējamies no šo tanku bieži vien gluži idiotiskā izskata, tad saprotam, ka frontē notiek intensīvi labākās aizsardzības meklējumi. Cilvēkiem, kuriem šajos tankos jāsēžas, ir pilnīgi vienalga, kā tie izskatās. Viņam ir svarīgi, cik lielā mērā šī konstrukcija spēj aizsargāt no nāvējošajiem droniem.

Ar šo atziņu galvā mēs varam nedaudz citādāk paskatīties uz bruņumašīnu “Patria” un citas kaujas tehnikas piemērotību šodienas (nākotnes) karam. Nav šaubu, ka gan “Patria”, gan tanki “Abrams” ir vizuāli iespaidīgi, var pat teikt glīti. Taču nav šaubu, ka to tehniskā konstrukcija ir izstrādāta vēl pirmskara laikos, kad izpratne par iespējamo karu bija cita.

Tas pats “Abrams” vēl nesen tika uzskatīts par gandrīz vai neievainojamu. Tika slavētas tā necauršaujamās keramzīta bruņas; tas tika dēvēts par kaujas lauka karali. Lai gan šobrīd Ukrainai ir piegādāti visi 31 solītie “Abrams” tanki, tie kaujas operācijās tikpat kā nepiedalās, bet ja piedalās, tad tikai kā augstas precizitātes lielgabals, kurš šauj no droša patvēruma.

Jāpalīdz birokrātijai pārorientēties

Ko ar to visu gribu teikt un uz ko velku?

1) Atkārtošu: ģenerāļi vienmēr gatavojas iepriekšējam karam. Katrs nākamais karš atklāj kaut ko pavisam jaunu, kas nebija aktuāls iepriekšējā karā.

2) Gan Latvijas Aizsardzības ministrija, bruņoto spēku vadība, gan NATO pirmām kārtām ir birokrātiskas struktūras, kur visu nosaka dokumentu aprite: pasūtījumi, projekti, iepirkumi, tiesvedības (pēc tam, kad šie

iepirkumi tiek apstrīdēti) un tā tālāk, tādā garā. Galvenais, lai visi papīri būtu kārtībā.

3) Ko tas nozīmē praksē? Tas nozīmē, ka lielākā daļa militāro iepirkumu ir izgājuši pietiekami ilgu birokrātisko procedūru, lai tie šodien būtu pirmskara projekti un pasūtījumi.

4) Tas nozīmē, ka lielākā daļa bruņojuma tiek ražota un iepirkta atbilstoši pirmskara vajadzību standartiem. Reālā karadarbība parāda, ka uzsvars varbūt jāliek uz kaut ko pavisam citu, bet noslēgtie līgumi prasa turpināt ražot un iepirkt to veco, maznoderīgo.

5) Nav ne mazāko šaubu, ka gan mūsu bruņotajos spēkos, gan NATO struktūrās ir tūkstošiem augstas raudzes profesionāļu, kuri visu to, ko te rakstu, saprot nesalīdzināmi labāk nekā es. Bet ir viens liels “bet”. Skatīt 2. punktu par birokrātiju. Birokrātijai ir milzīga inerce. Kamēr sabiedrība to neskubina; kamēr bezmaz vai ar koku neliek kaut ko darīt, tā pati necenšas uzsākt kaut ko jaunu. Tā cenšas neko nemainīt. Tāpēc mūsu galvenais uzdevums ir palīdzēt militārajai birokrātijai pēc iespējas straujāk pārorientēties jaunajos apstākļos.

Jāmācās no Ukrainas kara

Es lieliski saprotu biznesa līgumu, juridiskās pēctecības un visu ar to saistīto lietu nozīmi. Par to nav runa. Kas pasūtīts, tas pasūtīts. Tur neko nevar darīt, un jācer, ka gan jau kaujas apstākļos noderēs (primāri, protams, jācer, ka nekādas karadarbības nebūs). Taču ir cita lieta, ko var darīt. Ir operatīvi jāpārskata visa aizsardzības koncepcija un no tā izrietošais aizsardzības budžeta izlietojums.

Visā šajā stāstā ir arī viens Latvijai labvēlīgs moments. Ukrainas karš ir parādījis, ka smagās, dārgās tehnikas nozīme mūsdienu karā ir stipri pārvērtēta. Īpaši aizsardzībā ārkārtīgi efektīvas var izrādīties salīdzinoši lētas tehnoloģijas, ja vien tās ir pietiekamā daudzumā. Kombinācijā ar kapitāli izbūvētām nocietinājumu līnijām. Tas nozīmē, ka arī bez smagajiem tankiem un superdārgajām lidmašīnām var atvairīt ienaidnieka uzbrukumus.

Agrākās stratēģiskās spēles uz kartēm, kur daudzskaitlīgas tanku kolonnas neapturami dodas Rīgas virzienā, ir no agrāko laiku kara mācību grāmatām. Ukrainas karš pierādīja, ka šīs kolonnas ir salīdzinoši viegli apturamas, ja vien ir vēlme tās apturēt. Tur arī slēpās Putina un viņa armijas ģenerālštāba kļūda: viņi domāja, ka vēlmes apturēt nebūs. Būs paniskas bailes, kas paralizēs visu pretestību.

Jaunā Latvijas aizsardzības koncepcija jāveido, galvenokārt balstoties uz Ukrainas reālās karadarbības pieredzi. Šim nolūkam Latvijas bruņoto spēku komandieru korpusam ir jābūt Ukrainā un jāmācās no turienes neatsveramās pieredzes. Nesaku, ka viņiem tieši jāpiedalās karadarbībā vai jābūt frontes tuvumā, bet jābūt kontaktā ar cilvēkiem, kuri var dot šo unikālo pieredzi. Viena lieta ir militāro mācību pieredze, pavisam cita - reālas karadarbības pieredze. To nu nekādi nevajadzētu nenovērtēt.

Komentāri

15. maijā, sestdien notikušajā praidā piedalījās un gājiena pirmajās rindās soļoja panākumiem visbagātāko ministriju vadītāji – izglītības un zinātnes ministre Anda Čakša (JV), satiksmes ministrs Kaspars Briškens (PRO) un kultūras ministre Agnese Logina (PRO). Jācer, ka tikpat atbildīgi šie ministri piedalījās arī 14. jūnija deportāciju upuru piemiņas pasākumos.