Pirmdienas vakars daudziem rīdziniekiem un it īpaši Pierīgā dzīvojošajiem izvērtās trauksmains. Ap astoņiem vakarā “Pasažieru vilciens” izplatīja paziņojumu, ka kavējas vilcienu reisi visās dzelzceļa līnijās, izņemot līniju, kas savieno Rīgu un Valku. Jāsaka paldies, ka vispār kaut kādu informāciju sniedza, nevis izlikās par beigtiem, kā tas ir gadījies citās reizēs.
Jāsaka godīgi, peripetijas ap pasažieru vilcienu satiksmi jau pārstāj būt smieklīgas. Tās no vienkārši kaitinošām kļūst par tracinoši kaitinošām. Aculiecinieki stāsta, ka pirmdienas vakarā Rīgas centrālajā stacijā cilvēki bijuši tik saniknoti, ka būtu gatavi linčot (protams, tēlaini runājot) satiksmes ministru un uzņēmuma “Pasažieru vilciens” vadītāju.
Skaidrs, ka nevienu vadītāju linčot nevajadzētu un pat ne sūtīt uz darba pāraudzināšanas nometni. Pietiktu ar civilizētā sabiedrībā pieņemto: “paldies par darbu”. Uzreiz jāpasaka, ka gan satiksmes ministrs Kaspars Briškens, gan “Pasažieru vilciena” valdes priekšsēdētājs Rodžers Jānis Grigulis noteikti spēs atrast desmitiem attaisnojošu iemeslu (atrunu), kāpēc turpinās šī ķibeļu sērija ar jaunajiem un arī vecajiem vilcieniem, taču šīs atrunas nemaina lietas būtību.
Piebildīsim, ka Griguļa stāsts par salstošo lietu, kura dēļ apledojuši elektropievades vadi un neveidojies kontakts ar jaunajiem vilcieniem, nešķiet diez cik pārliecinošs. Pat jā tā bija, tad ilgajā testēšanas laikā šis defekts bija jānovērš.
Ja futbola komandai sācies neveiksmju periods un zaudējumi seko viens pēc otra, tad vainīgs ir treneris. Lai cik pamatoti būtu attaisnojošie iemesli. Ja uzņēmumu piemeklē viena liksta pēc otras, tad vainīga ir tā vadība, un ar stāstiem par neveiksmīgu apstākļu sakritību šie vadītāji var tikai savu pašapziņu mierināt. “Paldies par darbu” ir vienīgais, ko viņi pelnījuši, jo salīdzinoši lielais atalgojums ir arī par to - ja neveiksies, tad tieši tu būsi grēkāzis. Par to tev maksā. Tāpēc - es jau neko, tikai nelabvēlīgs liktenis - nestrādā.
Liktenis vai sliktenis, fakts ir tāds, ka situācija pasažieru vilcienu satiksmē ir ārkārtīgi smaga. Smaga tā ir visā dzelzceļa transporta nozarē, jo infrastruktūra ir nolietojusies, veca un netiek pienācīgi modernizēta. Latvijas dzelzceļa elektrifikācijas projekts, kuram ES bija atvēlējusi gandrīz pusmiljardu (441 miljonu) eiro, tika bordānistu (JKP) norauts, līdz ar to “Latvijas dzelzceļš” uz ilgiem laikiem atstāts kā konkurētnespējīgs.
Neieslīgsim šī elektrifikācijas projekta ekonomiskajā vērtējumā - par tā rentabilitāti un tautsaimniecisko pienesumu - jo arī “Rail Baltica” projekts ir vairāk politisks nekā ekonomisks. Šobrīd piesauktā militārā komponente šī projekta rašanās pirmsākumos (pirms desmit un vairāk gadiem) netika pat pieminēta. Runas par militāro kravu transportēšanu nemaz nevarēja izskanēt, jo tolaik Briselē tādi argumenti skaitījās politiski nepiedienīgi. Runāt par iespējamiem militāriem konfliktiem ar Krieviju nozīmēja galēji radikālu, ekstrēmistisku, tas ir, “solīdā sabiedrībā” nepieņemamu uzskatu paušanu.
Šo pieminu vienīgi tāpēc, lai norādītu, ka dzelzceļa transports ilgus gadus ir atradies politiskā pabērna lomā. Iemesli tam ir vairāki, bet viens no galvenajiem - tas politiski nekad nav bijis Rīgas valdošās politiskās šķiras (pašpasludināto “gaišo” spēku) pārziņā. Tās interešu un rūpju lokā. No otras puses, šī atrašanās pabērna lomā nedrīkst būt par attaisnojumu pašu neizdarībai.
Ir vēl kāds arguments, kāpēc kadru pārmaiņas dzelzceļa transporta sistēmā ir nobriedušas. Ir tāda lieta kā labvēlīgi sākuma nosacījumi. Ne visiem tie ir vienādi. Vieniem ir osta, citiem plata jūras pludmale, vēl citiem centra tuvums.
Rīgā ir lielām pilsētām reti sastopama centralizēta dzelzceļa “ekosistēma” ar centrālo staciju pašā pilsētas centrā un vairākiem perifēriem atzariem gandrīz visos virzienos. Nav vajadzīgi nekādi metro, nekādi ātrgaitas tramvaji, jo jau sākotnēji ir pietiekami blīvs virszemes dzelzceļa tīkls. Diemžēl trīsdesmit neatkarības gadu laikā tikpat kā nekas nav izdarīts šī tīkla attīstībā, modernizācijā un pievilcības vairošanā.
Runājot par “tikpat kā nekas”, es ne par nieku nepārspīlēju. Atceros, vēl pagājušajā gadsimtā, pirms 25 gadiem, intervēju toreizējo “Latvijas dzelzceļa” vadītāju Andri Zorgevicu sakarā ar Rīgas centrālās stacijas rekonstrukciju un pārveidi par tirdzniecības centru. Atceros, kā viņš solīja elevatorus uz visiem peroniem un pašu peronu pacelšanu līdz vagonu līmenim. Neviens elevators nav uzbūvēts, un tikai tagad, vairāk nekā 30 gadus (!) pēc neatkarības atjaunošanas, tiek būvēti (ne centrālajā stacijā) cilvēciski peroni, no kuriem var iebraukt vilciena vagonā ar bērnu vai invalīdu ratiņiem. Līdz šim nav darīts itin nekas.
Lai vilcienu satiksme iegūtu pievilcīgu tempu, ārkārtīgi svarīgi ir novērst ilgstošu vilcienu stāvēšanu kādā no pieturām. Rīgas gadījumā tā ir vilcienu stāvēšana Rīgas centrālajā stacijā. Līdz ar to brauciens maršrutā, teiksim, Imanta-Sarkandaugava vai Zasulauks-Šķirotava, kurš pie normālas satiksmes organizācijas prasītu pārdesmit minūtēs, ir gandrīz vai neiespējams, jo vilciens Rīgas centrālajā stacijā stāv padsmit un vairāk minūtes.
Pilsētās, kur ir līdzīga situācija (piemēram, Oslo vai Dženovā), vilcieni centrālajā stacijā (ja tāda ir) pietur tieši tāpat kā jebkurā citā pieturā. Tikai tik ilgi, lai izkāptu un iekāptu pasažieri. Vilcienu sastāvi stāv (ja ir tāda nepieciešamība) galastacijās. Rīgā centrālā stacija, kas atrodas maršrutu viduspunktā, skaitās galastacija pilnīgi visiem maršrutiem, kas ir pretrunā jebkuriem mūsdienīgiem satiksmes organizēšanas principiem.
Apzināti nepieminu pasažieru vilcienu iepirkumu problēmas. Gan agrāko iepirkumu, gan to, kurus nekādi nevar noorganizēt (bateriju vilcienu iepirkumu). Tā ir atsevišķa, samilzusi tēma. Ja “Pasažieru vilciena” vadība nespēj tikt galā ar tādu mazumiņu kā kustības vienkāršošana un satiksmes paātrināšana caur Rīgas centrālo staciju, tad ir skaidrs, ka neizdarību pamatā nav “nelabvēlīga apstākļu sakritība”, bet gan negribēšana, nevarēšana un vienkārši intereses neesamība. Svarīgākas acīmredzot ir bijušas citas intereses, nevis pasažieru ērtības, pasažieru satiksmes pievilcības palielināšana un dzelzceļa satiksmes prioritātes panākšana.
Laikā, kad pasaulē dzelzceļa satiksme piedzīvo savu renesansi, Latvijā tā ir iestrēgusi pagājušā gadsimtā. Par to kādam ir jāatbild. Ar savu krēslu. Jādod vieta cilvēkam, kurš par vilcienu pārvadājumu modernizāciju būtu gatavs stāvēt un krist. Nevis nodarboties ar tā dēvēto daiļrunību.
