ASV Kongress trīs stundas pirms 1. oktobra pienākšanas nobalsoja par pagaidu budžetu, kas ļauj 45 dienas turpināt budžeta tēriņus pašreizējā līmenī. Šis it kā tīri tehniskais jautājums ieguva globālu skanējumu, jo no pagaidu budžeta izslēgta sadaļa par palīdzību Ukrainai.
Vašingtonas politiskās virtuves pazinēji apgalvo, ka pārāk lielam uztraukumam neesot pamata, jo pastāv iespēja nodrošināt šīs palīdzības nepārtrauktību, vēlāk, mierīgākos apstākļos, pieņemot atsevišķu lēmumu. To licis saprast arī ASV prezidents Džo Baidens, kurš paziņojis presei, ka esot panākta vienošanās ar Pārstāvju palātas spīkeru, republikāni Kevinu Makartiju, ka palīdzība turpināšoties.
Uzrunājot Kongresu, Baidens uzsvēra, ka “mēs nekādos apstākļos nevaram pieļaut, ka Amerikas atbalsts Ukrainai tiek pārtraukts”, un piebilda: “Es gribu apliecināt Amerikas sabiedrotajiem, Amerikas tautai un Ukrainas tautai, ka jūs varat rēķināties ar mūsu atbalstu. Mēs neatstāsim Ukrainu.”
Lai arī šīs balsojums netiek uzskatīts par Ukrainai iznīcinošu, tas iezīmē ļoti nopietnas pārmaiņas sabiedriskajā domā, ko skaidri demonstrē multimiljardiera Īlona Maska atklātā nostāšanās ja ne gluži Krievijas pusē, tad nepārprotama norobežošanās no Ukrainas un tās prezidenta Volodimira Zelenska. Pirmdien viņš tviterī vai, kā tas tagad saucas, ikserī (?) publicēja (tas diemžēl nav pirmais gadījums) Zelenski pazemojošu, izsmejošu memi. Var pat teikt, Ukrainai tik sarežģītajā situācijā pat zemisku, jo apņirgts tika Zelenska lūgums pēc palīdzības. It kā viņš to prasītu savām izklaidēm, nevis valsts aizsardzībai pret agresiju.
Atcerēsimies, kā Zelenski sagaidīja ASV Kongresā 2022. gada decembrī, kad viņam tika sarīkotas stāvovācijas un abām partijām Ukrainas jautājumā tikpat kā nebija domstarpību. Tagad situācija ir radikāli mainījusies, un šogad, septembrī viesojoties Vašingtonā, Zelenskis pat netika aicināts uzstāties Kongresā, jo šo iespēju nobloķēja tas pats Makartijs.
Atgādināšu, ka pēc 2022. gada vēlēšanām Kongresa Pārstāvju palātā izveidojās minimāls republikāņu pārsvars 212 pret 221. Pats Makartijs par spīkeru tika ievēlēts tikai piecpadsmitajā balsojuma kārtā. Ar katru nākamo balsojumu viņam nācās arvien vairāk un vairāk piekāpties radikālo trampistu spiedienam un beigu beigās kļūt par šī republikāņu spārna (aptuveni 30 balsis) ķīlnieku. Rezultātā Kongresa Pārstāvju palātā nevar pieņemt gandrīz nevienu nopietnu lēmumprojektu, ja to neatbalsta šie 30 trampisti ar “ne centu Ukrainai” Mārdžoriju Teilori Grīnu priekšgalā.
Jāatzīst, ka ASV republikāņu partijā un īpaši tās trampiskajā spārnā arvien lielāku popularitāti iegūst antiukrainiskais noskaņojums. Tas balstās uz vairākiem vaļiem.
Pirmkārt, uz antibaidenismu. Tā kā Baidens un demokrātu partija iemieso visu slikto, kas vien slikts var būt, tad, ja Baidens saka, ka palīdzēsim Ukrainai tik ilgi, cik vajadzēs, tad mēs teiksim pretējo. Pietiek dot naudu Ukrainai. Lai šī naudas nedošana neizklausītos tik neglīti, nepieciešams izgudrot morāli attaisnojošu ieganstu, kāpēc to nedarīt. Tāds ir atrasts. Politiskā brīnumnūjiņa, kuru var izmanot gandrīz vienmēr un visur - pārmetumi korupcijā. Ukrainā mūsu palīdzība tiek rūpnieciskos apjomos izzagta.
Sociālos tīklos tiek izplatītas dažādas viltus ziņas par Ukrainas augstāko vadītāju villām ārzemēs un astronomiskām summām ofšoru banku kontos. Tā kā pastāv atsevišķi gadījumi, kad šīs ziņas izrādās patiesas, nav grūti izveidot homogēnu “lielo stāstu” par “melno caurumu”, kurā pazūdot ASV nodokļu maksātāju nauda. Mums visam pašiem trūkst, bet miljardu desmiti tiek atdoti Ukrainai.
Pie šī paša iemesla pieskaitāma nepatika pret pašu Zelenski, kurš savulaik “atteicās dot kompromatu” par Baidenu un viņa dēlu Hanteru. To, ka Zelenskis aktīvi nestimulēja Hantera Baidena darbību izmeklēšanu Ukrainā, trampisti nevar piedot. Viņu loģika ir vienkārša. Ja Zelenskis būtu darījis visu, kā lika Tramps, tad tagad tieši viņš sēdētu Baltajā namā, nevis nīstais Baidens. Zelenskis pie tā vainīgs. Tad lai par to arī tagad maksā.
Otrs valis ir izolacionisms, kurš tika pacelts kā karogs (“America First”) Trampa pirmās valdīšanas laikā un tagad ar labiem panākumiem tiek ekspluatēts uz nebēdu. Tas nav mūsu karš. Kāda gan mums daļa par to, kā divas slāvu tautas viena otru apkauj. Ja tie “mežoņi” grib karot, lai karo, kas mums no tā? Ne pārāk augstās skolās gājušam “rednekam” vienmēr un visur labpatīk domāt, ka viņš pieder pie augstākās kārtas, bet “mežoņi” ir citi - visādi tadžiki, etiopi, latvieši, rumāņi, papuasi vai ukraiņi.
Un trešais valis, intelektuāli attīstītākiem - galvenais ASV pretinieks un konkurents ir Ķīna. Jākoncentrējas uz to. Nākotnes globālajā karā mums Krievija būs vajadzīga kā sabiedrotais, tāpēc nav ko ar to priekšlaikus plēsties un grūst Ķīnas apkampienos.
Bieži vien visus šos iemeslus, ieganstus un pamatojumus apvieno vienā frāzē - nogurums no kara. Turklāt ne tikai no paša kara šausmām un tā draudiem eskalēties, bet arī no tā, ka karš ieņem pārāk daudz vietas informatīvajā telpā un neļauj koncentrēties uz tuvākām un konkrētākām problēmām. Piemēram, nelegālo migrāciju, kas ASV apsēdusi vēl trakāk nekā Eiropu.
“Tā vietā, lai būvētu sienu uz robežas ar Meksiku, “viņi” plāno dot miljardus Ukrainai. Kāpēc?” tiek uzdots pavisam vienkāršs jautājums, uz kuru tikpat vienkārši un ikvienam skaidri saprotami, bez ieslīgšanas abstraktā teoretizēšanā, atbildēt nemaz nav tik viegli.
Karam ievelkoties un tam drīzu galu nesaskatot, arvien lielāku nozīmi iegūst cīņas informatīvajās frontēs. Šeit Krievijai izdodas lielā mērā kompensēt trūkstošos panākumus kaujas laukā. Kādus resursus Krievija tērē propagandai un ietekmīgu cilvēku vervēšanai, varam tikai minēt, bet tas, ka Krievijai šajā ziņā ir pieeja gandrīz neierobežotiem resursiem, vienmēr jāpatur prātā, runājot par Krievijas aģentiem un “noderīgajiem idiotiem” gan citur pasaulē, gan pašu mājās.
Sekojot līdzi Kremļa propagandas “lielajiem” un “mazajiem” stāstiem, nevar nepamanīt panisko noskaņojumu būtisku samazināšanos. Ukrainas ilgi gaidītais pretuzbrukums ir puslīdz sekmīgi izturēts. Fronte nav sabrukusi, par ko bija lielas bažas vēl pavasarī un uz ko regulāri norādīja nu jau nelaiķis Jevgeņijs Prigožins.
Krievijas armija, otro gadu karojot, ir ieguvusi zināmu pieredzi un vairs neatkārto tās kļūdas, kādas pieļāva kara pirmajā gadā. Arī Krievijas ekonomika ir izturējusi un izveidojusi plašu paralēlā importa un eksporta tīklu, caur kuru apiet noteiktās sankcijas. Tagad jaunais stratēģiskais plāns ir vienkāršs. Sēdēt un gaidīt, līdz “mūsu cilvēki” nonāk varas pozīcijās dažādās valstīs. Ungārijā, Slovākijā tas jau izdarīts. Tagad jāiet tālāk.
Kas attiecas uz galveno ienaidnieku - ASV, tad jānoturas līdz 2025. gada janvārim, kad Baltā nama Ovālajā kabinetā atgriezīsies Donalds Tramps vai jebkurš cits republikāņu kandidāts, ar kuru ātri vienosimies par jauno pasaules kārtību. Kārtību, kurā pie galda sēž tikai “lielie”. Tikai tie, kas kaut ko globāli lemj. Lielā trijotne: Staļins, Rūzvelts, Čērčils jeb Putins, Tramps un Si. Nekādi Makroni vai Sunaki, par van der Leienām un Guterešiem pat nerunājot.
Var jau pavīpsnāt par šiem Putina un viņa fanu kluba biedru sapņiem. Taču vēlreiz gribu atkārtot - lai cik bagāts būtu Masks un citi “Forbes” miljardieru sarakstā iekļautie, resursu pieejamības un nekontrolētas iespējas tos tērēt ziņā Krievijas valsts faktiskajam īpašniekam Vladimiram Putinam virs zemes nav līdzinieku.
Tāpēc nevar izslēgt iespēju, ka tas pats Masks, nerunājot par Trampu un viņam līdzīgiem politiķiem, ir ne tikai idejiski tuvs Kremļa “noderīgais idiots”, bet varbūt pat apmaksāts aģents. Neapgalvoju, ka viņi saņem naudu tieši no Kremļa, bet kaut kāda veida atlīdzību, iespējams, iegūst. Putina iespējas ietekmēt “nopietnus” cilvēkus nekad nevajadzētu novērtēt par zemu. Labāk būt pārāk piesardzīgam nekā pārāk vieglprātīgam un uzskatīt - ai, nav ko tur lieki uztraukties.
