Saeima ceturtdien apstiprināja jauno Nacionālās drošības koncepciju, kurā noteikti valsts apdraudējuma novēršanas stratēģiskie pamatprincipi.
Diskusijas faktiski bija tikai par vienu koncepcijas punktu. To, kas paredz, ka no 2026. gada 1. janvāra Latvijā sabiedrisko mediju veidotajam saturam jābūt tikai latviešu valodā un valodās, kas ir piederīgas Eiropas kultūrtelpai. Tādējādi iecerēts veicināt visu Latvijas iedzīvotāju piederību vienotai informatīvajai telpai, kas balstīta latviešu valodā.
Pret šo drošības koncepcijas punktu iebilst sabiedriskie mediji, Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (SEPLP) un arī valdošajā koalīcijā ietilpstošā partija “Progresīvie”. Lai arī pēdējie Saeimas balsojumā koncepciju kopumā atbalstīja, gan debatēs, gan arī pirms tam šīs partijas pārstāvji (kultūras ministre Agnese Logina un Aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs Atis Švinka) pret to principāli iebilda. Logina pat izteicās visai agresīvi: “Mēs panāksim, ka šīs nostādnes tiks pārskatītas.”
LTV vadības paziņojums, ka viņi kategoriski (?) iebilst pret valdības atbalstīto Nacionālās drošības koncepcijas projektu, ir atsevišķa tēma, kuru būtu vērts izskatīt juristiem, labas pārvaldības ekspertiem, kā arī drošības dienestu speciālistiem. Šoreiz pieskarsimies šī jautājuma tīri politiskajam aspektam.
Veidojot jauno valdību, drošības jautājums sabiedrības uzmanības lokā spilgtāk izgaismojās divās epizodēs. Vispirms, kad valdības veidotāja Evika Siliņa atzina ZZS kā nedrošus partnerus, kuriem nevarot uzticēt virkni ministriju. Otra epizode bija, kad publiskajā telpā uzpeldēja aizsardzības ministra amata kandidāta Andra Sprūda kādreizējie izteikumi krieviski raidošajos medijos.
Abas šīs epizodes vairāk bija no politiskā ēnu teātra repertuāra, kur notiek cīņa ar iedomu tēliem. Līdzīgi kā “sliktā” Gunāra Kūtra nomaiņa pret “labo” Daigu Mieriņu. Ar ko viens labāks par otru, neviens jēgpilni paskaidrot nevar, lai gan politiskā līmenī visiem viss skaidrs: viens paguva kaut ko pateikt par Lembergu, bet otram to neļāva izdarīt, pirms balsojuma pat nelaižot tribīnē.
Kamēr uzmanība tika pievērsta Sprūdam, tikmēr tā pārslīdēja garām pašai “Progresīvo” partijai, kuras politiskā pozīcija daudzos jautājumos būtu dziļākas izpētes vērta. Siliņai, runājot par to, kam drīkst un kam nedrīkst ko uzticēt, drīzāk būtu jāsaka, ka virkni ministriju nevar uzticēt tieši “Progresīvajiem”. Viena no tādām varētu būt Kultūras ministrija, kuras pārraudzībā ir arī mediju politika. Tagad, kad Kultūras ministriju savās rokās ir pārņēmusi īsta “Progresīvo” partijas biedre Logina (Sprūds vismaz līdz šīm nav oficiāli iestājies partijā), redzam, ka tieši šeit briest potenciālais konflikts.
Gan pati Logina, gan citi “Progresīvo” biedri un viņu atbalstītāji katrā iespējamā vietā piemin to, ka 12 gadus šī ministrija esot bijusi viņu niknāko politisko ienaidnieku (tieši ienaidnieku, ne pretinieku) - Nacionālās apvienības (NA) - rokās. Pirms jaunās koalīcijas izveidošanas spriedze starp abām šīm partijām izskatījās vairāk kā politiska “virves vilkšana”, bet tagad rodas iespaids, ka “progresīvajā sabiedrībā” NA ir ieņēmusi to vietu, ko lielā latviešu daļā agrāk ieņēma “Saskaņa” vai Lembergs. Proti, slikts ir pilnīgi viss, ko viņi dara vai saka, neatkarīgi no darītā vai teiktā. Šajās aprindās dominē pārliecība - Kartāga ir jāsagrauj, ar Kartāgu saprotot NA.
Var rasties jautājums - kāpēc NA? Tāpēc, ka NA ir kļuvis par vienīgo īsti konservatīvo spēku Latvijas politiskajā laukumā, bet konservatīvisms ir jaunais grēkāzis, kurš vainojams visās Latvijas nelaimēs. Tad, kad visi tie “konservi”, “naciķi”, “kartupeļi” tiks saknē iznīdēti, tad ilgi gaidītā laimība beidzot iestāsies un sazaļos Ēdenes dārzs. Tāds ir šis jaunais, “Progresīvo” radošajās darbnīcās sacerētais “lielais stāsts”, kuru dažādās modifikācijās translē no visiem viņu rīcībā esošajiem reproduktoriem.
NA šai pasakai, kura pavada kreiso ofensīvu visās frontēs, aktīvi pretojas. Uzsveru - aktīvi, jo citas partijas, pirmām kārtām “Vienotība”, kreiso ofensīvai pieiet pragmatiski, ņemot piemēru no Andas Zaices tēlotās komjaunatnes sekretāres Rolanda Kalniņa filmā “Elpojiet dziļi”: “Es pievienojos.” Kā visi, tā arī mēs.
Varam tikai iedomāties, kāds tracis savulaik izceltos, ja “Saskaņas” ziedu laikos šai partijai tiktu iedota Kultūras ministrija. Labklājības ministrija būtu lielākais, ko sabiedrība pieļautu saskaņiešiem. Pat ja brīnumainā kārtā ušakoviešiem tiktu Kultūras ministrija, tad viņi tajā censtos būt latviskāki par brāļu Kaudzīšu Pietuka Krustiņu.
“Progresīvie” ir pilnīgi citā situācijā. Kad tika veidota valdība un parādījās pirmie uzvārdi, tad ZZS kultūras ministra amata kandidāts Kūtris tika nozākāts bez mazākās žēlastības, kamēr šī amata nodošana “Progresīvo” rokās tika uzņemta tikpat kā bez iebildēm. Līdz ar to Loginai nav ne mazāko kompleksu runāt par NA valdīšanas 12 “ļaunajiem” gadiem. Loginai nav kompleksu atklāti paust savu “krievmīlību” un apstrīdēt pašas valdībā pieņemto drošības koncepciju. “Mēs panāksim, ka šīs nostādnes tiks pārskatītas,” kā slavenie Zatlera tanki brauc Logina.
Runājot par jaunās valdības prioritātēm, pirmā tiek nosaukta drošība ar obligātu piebildi: gan ārējā, gan iekšējā. Par ārējo drošību viss skaidrs. Kaimiņos mums ir vispārējo drošību apdraudoša agresorvalsts, un jādara viss, lai šos draudus mazinātu. Par iekšējo drošību skaidrības ir mazāk, bet vismaz viena lieta ir nepārprotami norādīta: valsts valodas lomas nostiprināšana visās dzīves sfērās. Pirmām kārtām informatīvajā telpā.
Loginas izteikumi “mēs panāksim, ka šīs nostādnes tiks pārskatītas” ir ne vairāk, ne mazāk kā pretvalstiski. Pat nerunājot par Loginas padomnieces Agneses Lāces izteikumiem “Lampā”, kad viņa aicināja aizmirst okupācijas laiku deportācijas un citus padomju varas noziegumus. Par atsevišķiem Kūtra izteikumiem daļa sabiedrības ilgi nevarēja nomierināties, kamēr Loginas izlēciens ne tikai netika “valstiski domājošo” spēku nosodīts, bet pat guva atbalstu tā dēvētajos sabiedriskajos medijos.
Var saprast šajos medijos strādājošos un viņu “arodbiedrību” - SEPLP. Viņi cīnās par savām korporatīvajam, finansiālajām interesēm. Par ko cīnās “Progresīvie”? Arī par savām interesēm. Ne tikai iracionālām - mēs aizstāvam “nabaga krieviņus”, kurus moka riebīgie “naciķi”, bet arī tīri pragmatiskām, uz kurām intervijā “Neatkarīgajai” norādīja Pēteris Viņķelis: “Šī būs pa ilgiem gadiem pirmā valdība, kurā ir divas partijas, par kurām ir balsojuši krievvalodīgie Latvijas pilsoņi. Tie ir Lemberga ZZS un “Progresīvie”. Neatceros, kad valdībā būtu bijušas partijas ar tik ievērojamu krievvalodīgo balsu skaitu. [..] Šī var izrādīties ilgstoša tendence. Proti, krieviem var parādīties savas partijas, kurām ir iespējas iet valdībā. Būt viņu balsīm ne tikai parlamentā, bet arī valdībā. Mūsu krievvalodīgie pilsoņi to varētu novērtēt.”
Šo iespēju jau tagad novērtē “Progresīvie” un aktīvi zvejo krievvalodīgo balsis. Evolucionārais izdzīvošanas princips - pieslieties stiprākajam - dabā vēl nav atcelts. Līdz ar to daļa krievvalodīgo vēlētāju, izšķiroties starp nosacīto “Stabilitātei!”, kurai pārskatāmā nākotnē iespēja būt valdībā “nespīd”, un “Progresīvajiem”, kuri jau ir valdībā un, iespējams, būs arī nākamajā, izdara gluži racionālu izvēli par tiem “savējiem”, kuri stiprāki.
Ja pieņemam, ka Latvijas valsts un tās pilsoņu lielākais apdraudējums ir Krievija un tās ietekmes aģenti Latvijā, tad laiks atvērt acis un paskatīties uz apkārt notiekošo ar skaidru skatienu. Nav šobrīd valstij bīstamāka politiskā spēka kā Loginas, Lāces un Švinkas “Progresīvie”. Kaut vai tāpēc, ka Šlesera un Rosļikova partijas nav pie varas un nebūs, bet līdzīgi orientētā “Progresīvie” ne tikai ir, bet ir pat zināmās politiskās šķiras daļas lutināta. Tieši tāpēc divtik bīstama.
