Kad “Progresīvo” Saeimas deputāts un viens no spilgtākajiem runasvīriem Andris Šuvajevs uzsver, ka šī esot pirmā patiesi kreisi centriska valdība, tad ne visi grib šim apgalvojumam piekrist, norādot gan uz “Vienotību”, gan ZZS. Pirmā vienmēr dēvējusies par labēji centrisku, bet otrā vēl nesen tika saukta par konservatīvu.
Lai arī Šuvajavam pamatvilcienos var tikai piekrist, jāatzīst, ka līdz šim Latvijas politiskais spektrs iezīmējies kā raibs un nesistematizēts. Politiskie spēki bija tik eklektiski, ka nevienu no tiem nevarēja saukt par īsti kreisu vai labēju. Līdz ar to politiskā dalījuma robežšķirtne gāja pa nacionālo jautājumu.
Politiskais spektrs dalījās tā dēvētajās latviskajās un krieviskajās partijās, pēdējās nez kāpēc ierindojot (Saeimas deputātu sēžu zālē tā arī apsēdinot) kreisajā galā. Atcerēsimies “Progresīvo” iebildumus, ka viņiem jāsēž blakus Rosļikova “Stabilitātei!”. Kas viņi par “kreisajiem”, grozīja galvas “Progresīvie”, un viņus varēja saprast.
Šī politiskā spektra nenoteiktais raksturs arī noteica koalīciju un līdz ar to arī valdību veidošanas pamatprincipus. Tā kā “krieviskās” partijas vienmēr bija mazākumā, tad tās uzreiz tika atsijātas, un valdību veidoja “latviskās” partijas jau uz izteikti situatīviem, ne ideoloģiskiem pamatiem.
Kopš 2022. gada vēlēšanām, kad Saeimā tika ievēlēta viena īsti kreisa partija - “Progresīvie”, kura visās līnijās ietur kreiso kursu (nevis tikai atsevišķos, sev izdevīgos jautājumos), situācija ir fundamentāli mainījusies. Ja mums ir viena izteikti kreisa partija, tad ir arī izteikti labēja. Tā ir Nacionālā apvienība (NA).
Attieksme vienai pret otru ir politiski loģiska un pašsaprotama. Abi ir nesamierināmi pretinieki gandrīz visos jautājumos. Ne tikai “nacionālajos”, kā tas bija ar “Saskaņu” un tās atvasinājumiem, bet gandrīz visos. Tāpēc gluži pašsaprotams ir jaunās kultūras ministres Agneses Loginas izteikums Latvijas Radio, ka Kultūras ministriju 12 gadus ir vadījusi NA, kas ir ļoti ilgs laiks, un viņas vadībā daudz kas tur mainīšoties. Īpaši sabiedrības saliedēšanas jautājumos. Tiesa, neatšifrējot, kā šī “saliedēšana” izpaudīsies.
No politiskās veselības, demokrātiskās higiēnas viedokļa šī “Progresīvo” un NA pretstāve vērtējama tikai pozitīvi, jo politiskajā procesā ienes lielāku skaidrību. Politiskie spēki būs spiesti skaidrāk pozicionēties. Skaidrība vienmēr ir labāka nekā neskaidrību staignājs. Piemēram, tieši ilgstošā “Vienotības” vēlme sēdēt uz diviem krēsliem (gan kreisi liberāliem, gan nacionāli konservatīviem) noteica dažādas ērmības šīs vasaras politiskajā teātrī.
Ja “Vienotība” būtu jau pašā sākumā atklāti pateikusi, ka ar konservatīvo bloku viņiem nav pa ceļam un jūt šķirisku tuvību būt kopā ar “Progresīvajiem”, tad visiem viss būtu skaidrs. Atkristu nebeidzamā locīšanās kā zušiem uz pannas, pārmetumi liekulībā un divdomībā. Gribam veidot kreisi liberālu koalīciju, balsu nepietiek, tāpēc kompānijā ņemam ZZS, kuri solījušies būt rātni. Visiem viss skaidrs, jautājumi atkrīt, ķeramies pie darba jau jūnijā.
Nē, bija jātērē trīs mēneši, jāspriedelē par visādām ekonomikas transformācijām, nepietiekamu dinamismu, plašāku koalīciju, vairāk balsīm Saeimā un citām, sauksim lietas īstajos vārdos, melīgām pasakām, lai beigu beigās nonāktu pie tā paša rezultāta, kas politiskajās aprindās jau tika nosaukts šā gada 10. maija vakarā.
Tagad mums ir kreisi liberāla valdība, par kuras vēlamību it kā jau sen bija sapņojusi daļa tā dēvētās intelektuālās elites. Kāpēc it kā? Pirmkārt, tāpēc, ka ne tā viņi gribēja redzēt šādas valdības nākšanu pie varas. Ne jau politiskā tirgus rezultātā un kopā ar Lemberga ZZS. Otrkārt, un tas šajā gadījumā nav mazāk svarīgi - ir tāds mazliet mistisks izteikums: baidies no savām vēlmēm, jo tās mēdz piepildīties.
Liela daļa no tiem, kuri sevi gribētu pieskaitīt “intelektuālajai elitei”, cenšoties nodemonstrēt savu “mūsdienīgumu” un “rietumnieciskumu”, vārdos it kā atbalstīja dažādas kreiso pārmērības, bet vienlaikus izjuta bažas par šo kreiso izdarībām praksē. Nupat izskanējušais skandāls par dzimummaiņas propagandu skolās, lai kā to atsevišķi kreisie radikāļi gribētu uzdot par “tikai informēšanu, ka tādi transi pastāv”, bija viens no piemēriem, kas cilvēkos raisīja nemieru. Tāpat arī lielāka pretimnākšana etniskajiem krieviem, pielaidīgāka attieksme pret krievu valodu Latvijas publiskajā telpā, kas noslēpta zem eifēmisma “saliedētība”, nebūt neatrod nedalītu atbalstu šajā “intelektuālajā elitē”.
Šo nedalīta atbalsta trūkumu jūt arī paši “Progresīvie”, tāpēc vismaz pagaidām savos izteikumos ir visai piesardzīgi. Latvijas politiskā dzīve ir pieredzējusi visādus brīnumus, un var gadīties, ka arī “Progresīvie” tiek varas nomenklatūras piejaucēti. Var gadīties, ka visai drīz vairs nevarēs atšķirt, kurš ir no kuras nometnes. Vai no “Progresīvo”, vai “Vienotības”, vai ZZS? Jā, jā, nepilnu gadu esot kopā opozīcijā, ZZS un “Progresīvie” ir stipri satuvinājušies. Daudz vairāk nekā varētu domāt, uzturot savā apziņā mitoloģizēto stāstu par ļauno burvi Lembergu un viņa karadraudzi - ZZS.
Ja tomēr šī ideoloģiskā norobežošanās (teiksim, kā ir - sarkanās līnijas) starp NA un “Progresīvajiem” saglabāsies, tad uz nākamajām vēlēšanām visām pārējām “valstiski domājošām” partijām būs jāatbild uz tām ārkārtīgi nepatīkamu jautājumu: ja jau “Progresīvie” un NA vienā koalīcijā nebūs, tad kura būs jūsu pirmā izvēle, domājot, ar ko kopā veidot koalīciju - “Progresīvie” vai NA? Jautājumu vēl jo vairāk sarežģī abu šo politisko spēku līdzīgie reitingi. Tāpēc atrunas, ka visu noteiks vēlētāji un spēku sadalījums parlamentā kopumā, neliksies pārliecinošas.
Ja Latvijā beidzot izveidosies reāls politiskais spektrs ar loģisku, nevis nejaušu krāsu dalījumu, tad arī pats politiskais process iegūs gan lielāku jēgu, gan arī lielāku dinamiku. Galu galā, daudz vieglāk un ātrāk ir iet pa stingru pamatu, nevis brist pa purva muklāju.
