Milzīgā jezga ap “Sadales tīkla” jaunajiem elektroenerģijas piegādes un jaudas nodrošināšanas tarifiem rosināja kārtējo diskusiju par algu līmeni. “Sadales tīkla” valdes locekļi saņem katrs vairāk nekā 10 000 eiro mēnesī. Valdes priekšsēdētājs Sandis Jansons pat vairāk nekā 13 000 eiro mēnesī. Par ko, skan sašutuma pilnas balsis.
Gandrīz ik dienu sociālajos tīklos parādās arī pretēja rakstura ieraksti, kuros iekopēti darba sludinājumi ar nepieklājīgi mazām algām, bet prasīta tiek augstākā izglītība, svešvalodu zināšanas un vēl daudz kas cits. Pie šiem ierakstiem netrūkst komentāru, kuru kopējā saturiskā jēga ir aptuveni šāda: biju darba meklējumos, un man ar divām augstākajām piedāvāja algu mazāku nekā “Lidl” kasierei.
Pirms aplūkosim konkrētus lielo un mazo algu gadījumus, mēģināsim saprast algu veidošanās mehānismu. Cilvēki bieži vien domā, ka maksā par darba smagumu (grūtumu) vai iegūto izglītību. Tas daļēji tā arī ir, taču tā nav galvenā darba samaksas komponente. Galvenā ir prasmju unikalitāte.
Sētniekiem un krāvējiem maksā maz, jo viņu darbu var paveikt jebkurš fiziski spēcīgs cilvēks, kādu nav mazums. Trāpīt vārtu devītniekā kā Lionels Mesi vai savirknēt notis kā Raimonds Pauls spēj retais, tāpēc viņi saņem daudz. Jo viņu prasmes, spējas ir unikālas.
Saruna personāla daļas kabinetā.
“Labdien, es gribētu pieteikties darbā jūsu uzņēmumā.”
“Labdien, jūs esat izdarījis lielisku izvēli. Mēs strauji attīstāmies un ar lielāko prieku pieņemam jaunus darbiniekus. Ko jūs protat?”
“Esmu beidzis… (seko izglītības iestāžu uzskaitījums)”
“Atvainojos, bet jautājums bija, ko jūs protat?”
“Nu, es esmu strādājis… (seko darbavietu uzskaitījums)”
“Vēlreiz atvainojos, bet jautājums nebija, kur jūs strādājāt. Jautājums ir - ko jūs protat?”
Pirms simt gadiem cilvēki ar augstāko izglītību bija liels retums. Universitātes diploms bija neapstrīdams apliecinājums tam, ka tā īpašnieks ir apdāvināts, spējīgs cilvēks. Mūsdienās ikviens kaut nelielas struktūrvienības vadītājs zina, ka augstākās izglītības diploms pats par sevi neko negarantē. Tā īpašnieks var būt gan ļoti apķērīgs un prasmīgs, gan pavisam neattapīgs muļļa, kurš tikai aizņem vietu, bet no kura tikt vaļā grūti.
Tajā pašā laikā jebkurš vadītājs apliecinās, ka patiešām gudru, spējīgu darbinieku trūkst. Bieži vien katastrofāli trūkst. Labam darbiniekam, kurš darba uzdevumu spēj uztvert acumirklī un to laikus paveikt bez vēlākām korekcijām, vadītājs būtu gatavs maksāt krietni vairāk nekā tajā pašā amatā sēdošajam nespējniekam, kura katrs paveiktais darbs vēlāk pašam jāpārstrādā. Taču vairumā gadījumu tas nav iespējams, jo mazāk spējīgie protestēs: kā tad tā, viņam algu palielināja, bet man?
Kad kāds saka, ka viņam ar augstskolas diplomu maksā mazāk nekā “Lidl” kasierei, tad jāsaprot, ka šis cilvēks dzīvo pagātnē, kad maksāja par izglītības dokumentu kā augsta intelekta indikatoru. Tagad atsevišķu augstskolu un atsevišķu specialitāšu diploms bieži vien (tiesa, ne vienmēr) liecina par gluži ko citu. Par slinkumu, par nevēlēšanos piepūlēties, par nevēlēšanos nopietni strādāt, par šauru interešu loku.
Cilvēks nevēlas iegūt noteiktu profesiju, apgūt konkrētas, dzīvē praktiski izmantojamas prasmes. Viņu nekas īsti neinteresē. Viņš iet uz to augstskolu, kur vieglāk iestāties un kur mazāk jāmācās. Kur promocijas darbu var uzrakstīt, lielāko daļu pārkopējot no interneta. Kuru pabeidzot varēs visu dzīvi nodzīvot, tēlaini runājot, pārvietojot papīrus no vienas atvilktnes otrā.
Ja cilvēks ar augstāko izglītību saņem mazāk nekā “Lidl” kasieris, tad tas nozīmē, ka viņa darbs ir mazāk atbildīgs, mazāk sarežģīts. Tas nozīmē, ka šādam darbam nepieciešams mazāk prasmju nekā strādāšanai veikala kasē. Tas nozīmē, ka pretendentu uz “papīru pārcilātāja” darbu ir vairāk nekā pretendentu uz vietu kasē.
Var prognozēt, ka šādas sašutuma pilnas atskārsmes - man ar divām augstākajām maksā mazāk nekā bruģīša nesējam ielu remontdarbos - būs arvien biežāk. Lai gan sašutums pilnīgi veltīgs - ko tu klaigā par savām divām augstākajām? Stāsti, ko proti. Par kādām īpašām prasmēm, par kādu sociālo pienesumu vēlies, lai tev maksātu vairāk nekā cilvēkam, kas veic katram redzamu noderīgu darbu - sakārto ielas segumu. Ko dari tu? Jēgpilnas atbildes visbiežāk neseko.
Galvenā problēma ir tā, ka šie nelielo algu saņēmēji ar augstskolas diplomiem nekādi neatzīst savu zemo prasmju un spēju līmeni. Viņi, atšķirībā no tādiem pašiem mazkvalificētā darba darītājiem, tikai bez diploma, savu patieso vietu sociālajā hierarhijā nav gatavi pieņemt nekādā veidolā, kas rada priekšnoteikumus gluži greizai atalgojuma sistēmai kopumā.
Ne reizi vien esmu rakstījis, ka milzīgās valsts birokrātijas galvenā funkcija ir absorbēt daudzskaitlīgo diplomēto, bet faktiski mazkvalificēto darbinieku armiju (tos, kurus Krišjāņa Valdemāra laikā pēc otrā klases pagastskolā sūtītu “izglītību” turpināt lauku darbos). Tā tas ir visā Rietumu pasaulē.
Valstij par šiem cilvēkiem jāgādā, par viņiem jārūpējas. Izdzīt uz ielas viņus nevar. Viņiem jāmaksā pieklājīgas algas, jo “man ar divām augstākajām grib maksāt mazāk nekā “Lidl” kasierei”. Taču, ja neapķērīgam nespējniekam, kuram viss jāpasaka priekšā, jāmaksā tuvu 2000 eiro mēnesī, tad kādai algai jābūt tam, kurš visu saprot pusvārdā un visu izdara bez papildu palīdzības?
Sabiedrību vēl vairāk par mazajām algām uztrauc atsevišķu cilvēku lielās, pat milzīgās algas. Par Mesi, Paulu, Porziņģi, izciliem ķirurgiem, augstākā līmeņa advokātiem viss skaidrs. Taču kāpēc augsta līmeņa vadītājiem, piemēram, “Sadales tīkla” valdes locekļiem, jāmaksā tik daudz? Par “airBaltic” Martinu Gausu pat nerunājot. Kur un kā izpaužas viņu izcilība?
Noteikt vadītāja izcilību nav tik viegli, jo uzņēmuma reālie darba rezultāti ne vienmēr ir atkarīgi tikai no vadītāja spējām vadīt. To lielā mērā ietekmē vispārējā konjunktūra, bet ne tikai tā. Bieži vien, ja cilvēks kādu, ne vienmēr objektīvi pamatotu iemeslu dēļ iekļuvis augstāko vadītāju aptverē, tad viņš no tās tikpat kā nekrīt ārā, ja arī uzticētos darbus izgāž. Šāds cilvēks ir profesionāli “piesitis roku” vadīšanā un veikli stūrē viņam uzticētos uzņēmumus, lai gan nekādi izcilie rezultāti nav redzami.
Valsts birokrātiskajās struktūrās ar to pilnīgi pietiek, jo padomes, kurām teorētiski būtu šo uzņēmumu vadība jākontrolē, ir tādas pašas birokrātiskas struktūras, kuru galvenais uzdevums - nepieļaut kādas gluži vai kriminālas darbības. Ja viss ir pareizi noformēts, tad uz visu pārējo var skatīties caur pirkstiem. Galvenais, lai viss būtu kārtībā “uz papīra”. Lai visi dokumenti atbilstu normatīvajiem aktiem. Kāds ir darba rezultāts, tas jau ir otršķirīgi.
Līdz ar to valsts struktūru (“Sadales tīkla” un tamlīdzīgu) vadītāja galvenais uzdevums ir nodrošināt plūstošu “papīru” apriti, lai nekur nekas neķertos un visi augstākie būtu apmierināti. Konkrētā gadījumā ar elektroenerģijas piegādes un jaudu tarifiem ir radusies pamatīga aizķeršanās. Neapmierināti ir ne tikai elektrības rēķinu saņēmēji, bet arī augstākie politiskie uzraugi.
“Sadales tīkla” vadība un viņu “advokāti” atsaucas uz vispārējo dzīves dārdzības pieaugumu, sen nemainītajiem tarifiem un citiem “objektīviem” faktoriem. Līdzīgu dziesmu dzied regulatora - SPRK - darbinieki un tā sabiedriskie aizstāvji.
Cilvēkiem nav jāzina, kā gatavo desas. Viņiem galvenais, lai desa būtu garšīga. Tāpat arī ar vadītājiem. Nav svarīgi, kāpēc viņi ir pieļāvuši šādu vispārējo neapmierinātību. Nav svarīgi, kādi ir “objektīvie” apstākļi. Svarīgi, ka viņi - gan “Sadales tīkla”, gan SPRK, gan formālo īpašnieku - Ekonomikas ministrijas - vadība - nav tikuši galā ar uzdevumu. Sabiedrība vārās. Tāpēc 13 000 mēnesī lielās algas ne Jansons, ne citi nav pelnījuši.
Tiesa, uz šo jautājumu var paskatīties arī no otras puses. Ja Jansonam & Co bija iekšā visai sabiedrībai parādīt vidējo pirkstu, pacelt tarifus un nodrošināt uzņēmumam pieklājīgu peļņu nākamajos gados, tad varbūt jāuzsit uz pleca. Labi pastrādāts. Vēl prēmija jāiedod. Ja citur vajadzēs veikt līdzīgu operāciju, tad virzīsim tieši šos “kadrus”. Ar vēl lielāku algu.
Kuru no šiem redzējumiem pieņems sabiedrība, tas pilnībā atkarīgs tikai no sabiedrības pašas.
