Ja Eiropa nebūtu tik ļoti aizņemta ar Covid-19 pandēmijas radītajām problēmām, tad, visticamāk, politisko ziņu virsrakstos dominētu ES un Polijas, Ungārijas sarežģīto attiecību jautājums. Šī tēma ir īpaši aktualizējusies pēc tam, kad 16. novembrī Polija un Ungārija uzlika veto ES budžetam.
Konflikts starp Briseli, no vienas puses, un Poliju un Ungāriju, no otras, brieda jau sen. Abās šajās valstīs ES ieskatā ir izveidojušies autoritāri, labēji konservatīvi režīmi, kuri realizē kursu, kurš pārkāpj demokrātijas pieļaujamās robežas. Lai arī Briseles nepatika ir par visai plašu jautājumu loku, formāli pārmetumi tiek vērsti pret tiesu varas ietekmējamību. Par tā saukto likuma varas neievērošanu. Tiek pārmests, ka abās šajās valstīs ir pieņemti likumi, kuri tiesu varu padara atkarīgu no politiķu lēmumiem. Atbilstoši ES pieņemtajai praksei šie pārmetumi vienmēr izteikti ļoti aptuvenā, izplūdušā formā, kas ļāva tos katram interpretēt pēc saviem ieskatiem. Rezultātā Polija un Ungārija šos pārmetumus īpaši neņēma vērā.
Situācija mainījās pēc 2019. gada 25. maijā notikušajām Eiroparlamenta vēlēšanām, kad savu ietekmi būtiski palielināja kreisi liberālais spārns (zaļie un dzeltenie). Arī Tautas (centra) partiju grupā neiecietība pret Ungārijas un Polijas konservatīvajām valdībām pieauga. Kā intervijā Neatkarīgajai (23.11.2020.) teica Eiroparlamenta deputāts Roberts Zīle: “EP ir daudz jaunu deputātu, kuri gribētu Poliju un Ungāriju sodīt.”
Šā gada jūlijā Eiropas Padome (27 ES valstu vadītāji) pēc četru dienu sarunām pieņēma ES septiņgadu (2021. ‒ 2027.) budžetu 1,8 triljonu eiro apmērā, ieskaitot 750 miljardu eiro aizņēmumu “Atjaunošanas fondā”. Šajā lēmumā jau bija ietverta norma, kura sasaista ES finansējuma pieejamību ar “likuma varas” prasībām. Taču finansiāli tik ietilpīgajā un visiem svarīgajā gala dokumentā šī prasība bija noformulēta tik neskaidri, ka Polija un Ungārija to uztvēra kā kārtējo pakratīšanu ar pirkstu bez finansiālām sekām.
Kad ES budžets nonāca Eiroparlamentā, tad tie paši Zīles piesauktie deputāti, kuri “gribētu Poliju un Ungāriju sodīt”, šo EP miglaino formulējumu jau pārvērta stingrā prasībā sasaistīt ES finansējuma pieejamību ar noteiktām likumu normām nacionālajā likumdošanā. Gala dokumentā, ko vajadzēja apstiprināt Eiroparlamentam, šī sasaiste bija nepārprotama. Polija un Ungārija ar šādu situācijas attīstību nebija mierā un 16. novembrī ES budžeta likumprojektam uzlika veto.
Vairums apskatnieku, tai skaitā jau pieminētais Roberts Zīle, prognozē, ka gan jau pieredzējušie ES politiķi un ierēdņi pratīs atrast tādu kompromisu, kurā gan vilks būs paēdis, gan kaza dzīva. Beigu beigās jau kaut kāds lēmums tiks pieņemts, jautājums vienīgi - kāds? Šobrīd izskatās, ka kompromisa lēmums varētu nebūt diez cik labvēlīgs abām dumpīgajām valstīm. To nosaka abu valstu izolētība. Tām nav atbalsta no citām valstīm un politiskām grupām. Nelielu, simbolisku atbalstu tām ir gatavs sniegt Slovēnijas premjers Janezs Janša, kurš ir draudzīgās attiecībās ar Ungārijas premjeru Viktoru Orbanu, taču citu nopietnu atbalstītāju viņiem nav. Par pašu Janšu daudz ko izsaka viņa pārsteidzīgais apsveikums Donaldam Trampam sakarā ar uzvaru ASV prezidenta vēlēšanās šā gada 4. novembra rītā.
Latvijas pozīcija šajā situācijā ir tradicionāla - kā vairākums; kā “lielie”, tā arī mēs. No vienas puses, šo pozīciju var saprast. Nu, neesam mēs nekāda lielvalsts, kas varētu ar savu īpašo, no citiem atšķirīgo pozīciju “zīmēties”. Taču, arī realizējot pragmatisku, racionāli izsvērtu politiku, var ievērot noteiktu interešu līdzsvaru.
Latvijai, tāpat kā citām Baltijas valstīm, būtu jāņem vērā, ka Polija (tas mazāk attiecas uz Ungāriju) ir mūsu galvenā stratēģiskās sadarbības valsts reģionā. Pirmām kārtām tas attiecas uz drošību, bet ne tikai. No nacionālās drošības aspekta, Polija ir otra (varbūt pat pirmā) svarīgākā valsts aiz ASV, no kuras ir atkarīga mūsu drošība. Kanāda, kā Latvijā dislocētā NATO bataljona galvenā valsts, ir atsevišķā statusā.
Atbilstoši “RAND Corporation” 2015. gadā modelētajai kara spēlei (Spēku samērs Baltijā) tieši Polijas karaspēka rīcība var būt izšķiroša Baltijas valstīm Krievijas tieša uzbrukuma gadījumā. Par spīti NATO bataljoniem Baltijas valstīs, vienīgi Polijai mūsu reģionā ir pietiekami spēcīgi bruņotie spēki, kas varētu izrādīt nopietnu pretestību Krievijas militārajam pārspēkam.
Ar Poliju mums ir daudz kas kopējs ne tikai aizsardzības jomā, tāpēc izrādīt šai valstij solidaritāti, kad to cenšas nospiest uz ceļiem, būtu tikai mūsu pašu interesēs. Vēl jo vairāk tāpēc, ka arī mēs paši varētu kādreiz nonākt līdzīgā situācijā, kad ES mums kaut ko uzspiež. Ko tieši, tālu nav jāmeklē. Latvijas Satversmes 110. pants, kurš paredz, ka laulība ir savienība starp vīrieti un sievieti, ir kā dadzis acīs tiem, kuri gribētu radikāli pārskatīt līdzšinējās sadzīves normas un “jaunu pasauli sev celt”. Tāpēc Briseles prasība mainīt Satversmi ir tikai laika jautājums.
Šeit, protams, izvirzās jautājums - kādas ir “mūsu intereses” premjera Krišjāņa Kariņa un ārlietu ministra Edgara Rinkēviča izpratnē. Ja tādas pašas kā Augusta Vosa intereses laikos, kad katra vietējā varas pārstāvja sapnis bija savs kabinets Maskavā, tad viss skaidrs. Kabinetu Briselē var iegūt, centīgi mājot ar galvu, kad runā “lielie”. Dombrovska piemērs ir vairāk nekā uzskatāms. Taču, ja šie politiķi vispirms domā par Latvijas valsts interesēm, tad mūsu visu interesēs būtu līdzsvarotāka pozīcija. Ar to es domāju lielāks atbalsts Polijai kā mūsu tuvākajam stratēģiskam sabiedrotajam.
