Kopš neatkarības atjaunošanas ilgus gadus starptautiskā vide bija samērā bezrūpīga, kas ļāva mums «taupīt» uz izdevumiem aizsardzībai.
Latvijas bruņotie spēki jau no sākta gala tika uztverti kā simboliska dekorācija, kuras galvenā funkcija ir daudzmaz pieklājīgi izskatīties militārajās parādēs 11. novembra krastmalā. Krīzes laikā aizsardzības budžets tika nogriezts pat zem 1% no IKP, bet pēc Krimas aneksijas un notikumiem Ukrainā situācija ir būtiski mainījusies.
Strauji tiek palielināti izdevumi aizsardzībai, izstrādāta jauna Latvijas aizsardzības koncepcija un publiskajā telpā tiek spriests, cik ilgi mums potenciālas agresijas gadījumā jānoturas, līdz palīgā atnākšot gaidītie NATO spēki.
Runājot par mūsu valsts aizsardzības jautājumiem, parasti dominē vispārpolitiski vērtējumi, kuri dod maz iespēju izprast patieso militāro spēku samēru Baltijas telpā. Arī nupat ažiotāžu izraisījusī britu korporācijas BBC filma vairāk uzmanības pievērš iespējamā konflikta politiskajai lēmumu pieņemšanas praksei un mazāk tā militārajam aspektam. Kāds šobrīd ir militāro spēku samērs mūsu reģionā?
Situācija nav tik bezcerīga
Vispār pieņemtais viedoklis ir tāds, ka, ņemot vērā NATO starptautisko spēku pastāvīgu klāt neesamību Baltijas valstu teritorijās (šie spēki atrodas vien pastāvīgās mācībās uz rotējošiem pamatiem), Krievijas armijas pārsvars ir tik nospiedošs, ka militāra konflikta gadījumā Krievijas karaspēks varētu ieņemt Tallinu un Rīgu, ilgākais, 60 stundu laikā. Pie šādiem secinājumiem nonākuši arī militārie eksperti no Arroyo Center RAND Corporation, kuri 2015. gadā modelēja kara spēli, kurā Krievijas karaspēks iebrūk Baltijas valstīs. Ar šīs kara spēles rezultātiem ikviens interesents var iepazīties vietnē http://www.rand.org/content/dam/rand/pubs/research_reports/RR1200/RR1253/RAND_RR1253.pdf.
Šajā kara spēlē izpaudās jau agrāk labi zināmais Baltijas valstu armiju vājums. Armijas mazskaitlīgums; tās nepietiekamā manevrētspēja; bruņu tehnikas (tanku) faktiskā neesamība; artilērijas spēku nepietiekamība un pretgaisa aizsardzības līdzekļu neesamība pret augsti lidojošiem mērķiem. Baltijas valstu armijas rīcībā ir tikai tādi pretgaisa aizsardzības līdzekļi, kuri paredzēti zemu lidojošiem mērķiem. Tiesa, ar to varētu arī sākumā pietikt, jo pretinieka aviācijas tiešais atbalsts sauszemes karaspēkam iespējams tikai mazos augstumos.
Tomēr situācija nav tik bezcerīga, kā varētu likties. Visi militārie analītiķi uzsver, ka šodienas Krievijas militārais spēks ievērojami atpaliek no tā, kas bija PSRS laikos, un tās armijas tehniskā aprīkojuma atpalicība no NATO spēkiem ir tikai pieaugusi. Līdzšinējā pieredze Čečenijas karos un Gruzijas konfliktā 2008. gadā liecina, ka reālās karadarbības apstākļos Krievijas armijai ir lielas problēmas loģistikā (karaspēka pārvietošanā un tā apgādē ar visu nepieciešamo). Intervences gadījumā visi ceļi Latvijas un Igaunijas teritorijā būs piedzīti ar armijas tehniku un dēļ vietējo spēku pretestības, kā arī NATO aviācijas uzlidojumu dēļ iespējams liels juceklis. Gruzijā 2008. gadā tāds bija vērojams bez jebkādas aviācijas traucēšanas. Šādos apstākļos ir liela varbūtība, ka Krievijas armijas vienības noteiktajos termiņos nespēs izpildīt nospraustos kaujas uzdevumus.
Lai arī attālums no Krievijas robežas līdz Tallinai ir tikai nepilni 200 km un līdz Rīgai 210 km – 275 km, to īsā laika posmā pārvarēt nebūs tik viegli. Īpaši, ja pārvietošanās pa galvenajām šosejām būs apgrūtināta. Kustība ārpus ceļiem riteņu transportam ir tikpat kā neiespējama. Apvidus ir mežains, daudz ezeru, purvu un upju. Uzspridzinot tiltus pār ikvienu upīti, armijas pārvietošanās var tikt apstādināta kaut uz neilgu laiku (kamēr inženieru-sapieru vienības atjauno kustību), bet pie tādām upēm kā Aiviekste, Ogre, Gauja pretinieka karaspēka virzība varētu tikt apstādināta pat uz ilgāku laiku.
Uzvarēs tas, kurš dominēs gaisā
Vērtējot Krievijas armijas demonstrētās iespējas Gruzijā un Ukrainas austrumos, jāņem vērā, ka tur tā darbojās pilnībā netraucēta no gaisa. Iebrūkot NATO alianses valstīs, Krievijai jārēķinās ar ievērojamu NATO aviācijas pretestību. NATO aviācijas dēļ lielu Krievijas armijas vienību desantēšana pa gaisu tiek uzskatīta par maz ticamu un praktiski grūti realizējamu bez ievērojamiem zaudējumiem.
Krievijas (agrāk PSRS) militārajā doktrīnā uzsvars vienmēr likts uz tās tradicionālo milzīgo skaitlisko pārsvaru bruņu tehnikas (tanku) jomā, kamēr NATO doktrīna balstījusies uz pārsvaru gaisā un uz ūdeņiem. Kopējie Krievijas bruņotie spēki ar Baltijas valstu armijām ir nesalīdzināmi lielumi, taču tie kļūst salīdzināmi, ja ņem vērā tikai tos Krievijas spēkus, kuri varētu tikt iesaistīti potenciālajā uzbrukumā. RAND Corporation spēlē no Krievijas puses potenciālā uzbrukuma sākuma fāzē tiek iesaistīti četri tanku bataljoni (šādi militāro vienību apzīmējumi lietoti publicētajā spēles aprakstā) ar 124 tankiem, trīs pašgājēju artilērijas divizioni (54 lielgabali), pieci daudzlādiņu reaktīvo artilērijas sistēmu divizioni (90 Tornado, Uragan un Tochka-U iekārtas) un sešas triecienhelikopteru Mi-24 eskadras (no 72 līdz 120 lidaparātiem).
Baltijas valstis pret potenciālā agresora 22 bataljoniem var izvirzīt 12 bataljonu. Šie spēki varētu uz laiku aizturēt Krievijas armijas virzību, ja vien laikus ieņemtu stratēģiski svarīgos atbalsta punktus. Tā kā pirms hipotētiskā iebrukuma, visticamāk, gaidāms kaut īss saspīlējuma kurināšanas un draudu periods, tad jādomā, ka mūsu puse varētu pagūt šajos punktos nostiprināties un veikt paredzētos aizsardzības pasākumus.
Mūsu aizsardzības stratēģijas pamats ir artilērija. Diemžēl Latvija šajā punktā ir Baltijas valstu vājākais punkts. Igaunijas rīcībā ir 357 lielgabali un mīnmetēji (kalibrs no 81 mm līdz 155 mm) un patlaban notiek 80 pārnēsājamo prettanku raķešu komplektu Javelin iepirkums. Latvijas bruņoto spēku rīcībā ir tikai 80 lielgabalu un mīnmetēju, 12 prettanku raķešu komplektu un 132 bezatsitiena prettanku lielgabali. Lietuvas armijas rīcībā ir – 133 lielkalibra lielgabali un mīnmetēji, 90 Javelin, kā arī precīzi nezināms skaits zviedru lielkalibra prettanku granātmetēju.
Izmantojot tikai Baltijas reģionā esošos spēkus, NATO spēkiem nav iespējams atvairīt Krievijas agresiju Baltijas telpā. Situācija kļūst ne tik viennozīmīga, ja NATO agresijas apturēšanai izmanto visu savu aviācijas potenciālu. Minētajā kara spēlē no NATO puses tika izmantoti tikai tie aviācijas spēki, kuri atrodas bāzēs netālu no karadarbības reģiona, taču šobrīd gatavība agresijas apturēšanai izmantot visus iespējamos konvenciālos spēkus ir būtiski augusi. Tas nozīmē, ka tiktu izmantoti arī aviācijas spēki, kuri bāzēti Vidusjūras reģionā. Pie šāda scenārija NATO pārsvars gaisā varētu būtiski samazināt Krievijas nospiedošā tehnikas pārsvara uz zemes ietekmi.
Lai arī Krievijas armijas pārspēks ir ievērojams, tas negarantē vieglu pastaigu un paredz ievērojamus zaudējumus abām pusēm. Ārkārtīgi svarīga šajā situācijā ir ASV karavīru klātbūtne. Pašreiz Latvijā uzturas divas ASV bruņoto spēku vienības. Lai atbalstītu iniciatīvu Strong Europe un operāciju Atlantic Resolve, pērn novembrī Latvijā ieradās vairāk nekā 70 karavīru no ASV ar sešiem helikopteriem Black Hawk. Šī ir jau otrā ASV helikopteru vienība, kas uzturas aviācijas bāzē Lielvārdē. Savukārt 170 karavīru no ASV Ādažu bāzē ieradās janvārī. Lai arī šīs vienības Latvijas teritorijā atrodas it kā mācību nolūkā un nav oficiāli zināms, vai tām paredzēts iesaistīties aktīvā karadarbībā potenciālā iebrukuma gadījumā, ASV karavīru klātbūtnei ir ļoti liela agresora apetīti remdējoša iedarbība, jo kaut viena ASV karavīra bojāeja būtu pietiekams iemesls, lai jautājums «vai kaut kādas Narvas dēļ uzsākt trešo pasaules karu» skanētu jau pavisam citādi.
Polijas faktors
Ir vēl viens faktors, kurš varētu būt izšķirošais potenciāla konflikta gadījumā. Runa ir par Polijas armiju. RAND Corporation spēlē tika pieņemts, ka Polijas bruņotie spēki paliks savās dislokācijas vietās un konfliktā neiesaistīsies. Šis pieņēmums balstās uz visai izplatīto pieņēmumu, ka NATO virspavēlniecība nespēs tik ātri saskaņot 5. panta iedarbināšanu (lai to iedarbinātu, jābūt visu NATO dalībvalstu vienprātīgai piekrišanai) un konflikta pirmajās stundās un dienās tajā varētu iesaistīties (bet varbūt arī ne) tikai atsevišķu valstu (pirmām kārtām ASV) bruņotie spēki. Tas nozīmē, ka šajā situācijā izšķirošu lomu spēlē Polijas valdība, jo Polijas armija ir vienīgā sauszemes armija reģionā, kura ir pietiekami spēcīga, lai radītu nopietnu pretestību Krievijas bruņotajiem spēkiem. Nav noslēpums, ka Polijā pret Krieviju valda ļoti negatīvs noskaņojums un jebkuras agresīvas rīcības tās netālā tuvumā izraisītu vēl lielāku nosodījumu. Tāpēc Polijas iesaistīšanās konfliktā, vēl pirms tiek oficiāli iedarbināts 5. pants, ir ļoti ticama.
Polijas armija skaitās spēcīgākā Austrumeiropā, un tūlītējā kaujas gatavībā tai ir aptuveni 50 000 karavīru, vairāk nekā tūkstoš tanku, tajā skaitā 247 tanki Leopard. Šīs kaujas mašīnas šobrīd tiek uzskatītas par labākajām pasaulē un gandrīz pēc visiem rādītājiem apsteidz Krievijas analogus. Ja Polija raidītu cīņā kaut 12 bataljonu ar 150 tankiem, no kuriem 50 būtu Leopard, tad spēku samērs karadarbības reģionā tiktu zināmā mērā līdzsvarots. Polija tāpat var izmantot savu aviāciju – 48 iznīcinātājus F-16C un F-16D; 32 iznīcinātājus MiG-29 un MiG-29UB un 26 iznīcinātājus-bumbvedējus Su-22M4K un Su-22UM3K. Tie būtu papildus tām citu NATO valstu 18 eskadriļām (222 kaujas lidmašīnas), kuras, pēc RAND Corporation aplēsēm, varētu tikt izmantotas Baltijas valstu aizsardzībai. Krievija šiem spēkiem varētu pretnostatīt 27 eskadriļas (324 lidmašīnas). Tajā pašā laikā jāatceras, ka tikai Anglijā un Vācijā bāzējas vairāk nekā tūkstoš ASV kaujas lidmašīnu, kuras nepieciešamības gadījumā varētu tikt izmantotas Baltijas valstu aizsardzībai.
Zibenskaram Krievija nav gatava
Tas nozīmē, ka, lai sekmīgi realizētu zibenskaru Baltijas telpā, Krievijai ir ievērojami (reizes trīs) jāpaplašina reģionā esošo spēku apjoms. Šāda spēku paplašināšana nevar palikt NATO izlūkošanas spēku nepamanīta un izraisītu nekavējošu NATO pretreakciju. Pat, ja Krievijai izdotos sekmīgs zibenskarš un tai izdotos okupēt Baltijas valstis, diez vai ar to viss beigtos un Putins varētu bezbēdīgi baudīt «uzvaras» augļus. Līdz ar to viss šis scenārijs kļūst maz ticams, jo risks ievērojami pārsniedz potenciālos (šaubīgos) ieguvumus. Tas liek mums justies daudz drošākiem, bet ne vieglprātīgākiem.
Tas nozīmē, ka Baltijas valstu aizsardzības spējas ir būtiski jāpastiprina. NATO samitā, kas vasarā notiks Varšavā, paredzēts pieņemt lēmumu par septiņu armijas brigāžu izvietošanu Baltijā. Tajā skaitā trīs smago tanku brigādes ar atbilstošu aviācijas un artilērijas atbalstu. Šim nolūkam tiks atvēlēti 2,7 miljardi ASV dolāru.
Taču jau tagad, ja NATO aktivizē visus iespējamos militāros resursus, kādi tās rīcībā ir pieejami, Krievijas armijai ieņemt Baltijas valstis vieglā zibenskarā nebūtu viegli un nesāpīgi. Tāpēc Latvijas valsts galvenais uzdevums ir iegūt garantijas, ka nopietna apdraudējuma gadījumā visas šīs iespējas tiks izmantotas un nekāda vilcināšanās un svārstīšanās, uz ko varētu cerēt Putins, nenotiks. Skaidrs, ka Krievija ilgstošu karu pret NATO uzvarēt nevar. Vienīgais, uz ko varētu cerēt Putins, ir tas, ka Rietumiem nepietiks dūšas dot adekvātu prettriecienu agresoram.
