14.Saeima ar savām "Jaunās vienotības" valdībām pildīja, bet neizpildīja uzņēmēju prasību noteikt tādu parādu piedzīšanas kārtību, lai parādnieki kļūtu vairāk ieinteresēti nokārtot parādus no ienākumiem par legālu darbu Latvijā, nekā slēpties no parādu piedzinējiem ārzemēs vai tepat Latvijā.
Visu darbspējas vecuma cilvēku iesaistīšana legālā darbā bija viens no 15. Saeimas priekšvēlēšanu diskusiju šabloniem jeb puļķiem, ar ko aizbāzt divus caurumus uzreiz. Vietējo iedzīvotāju darbs padarīšot nevajadzīgu sveštautiešu ieceļošanu, un uz šī darba rēķina samaksātie nodokļi ļaušot uzcelt visas tās gaisa pilis, ar kurām deputātu kandidāti centās pievilināt vēlētājus.
Izstāstīt to visu skaļi un raiti deputātu kandidāti spēja arī tāpēc, ka viņi to visu noklausījušies un daudzos gadījumos jau paši paguvuši noskandināt 14. un vēl iepriekšējo Saeimu priekšvēlēšanu oratoru sacensībās. Kas sanācis no tā, ka vismaz vienu solījumu 14. Saeimas deputāti patiešām mēģināja izpildīt?
Par uzņēmēju prasību izpildes veidu politiķi un pārvaldes speciālisti izvēlējās Civilprocesa likuma grozīšanu. Šis likums vispār tiek uztverts kā brīnumzāles visām vainām, ja jau 14. Saeima to grozīšanai atvēra 13 reižu. Tostarp parādu piedziņas procedūras grozījumu projekts Saeimā tika saņemts 2023. gada 18. oktobrī, galīgajā lasījumā pieņemts 2024. gada 20. jūnijā un ir spēkā no tā paša gada 4. jūlija līdz šai baltajai dienai.
"Jaunās vienotības" uzvara 14. Saeimas vēlēšanās deva partijai daudzus komandposteņus Saeimā un valdībā. Tajā skaitā tieslietu ministres amatu Inesei Lībiņai-Egnerei un Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētāja amatu Andrejam Judinam. Partijiskā kopība neliedza A. Judinam izturēties taisnīgi un tāpēc skarbi pret likumprojektu, par kura izstrādāšanu atbildēja I.Lībiņa-Egnere un kuru bija apstiprinājusi Evikas Siliņas valdība. Tādā stilā A. Judins kļuva par vienu no nedaudzajiem "Jaunās vienotības" deputātiem, kuri pārvēlēti uz 15. Saeimu.
Tieslietu ministrija parūpējās par Civilprocesa likuma grozījumu 2023. gada 18. oktobra paketes publicitāti ar paziņojumiem, kuru jēgu izsaka vai tomēr apšauba sakāmvārds, ka vilks esot paēdis un kaza - dzīva.
"Neatkarīgā" devās aplūkot šādus brīnumus, t.i., sekoja vairāku Juridiskās komisijas sēžu norisei. 2024. gada 21. maijā tika aprakstīts tas, kā "likuma grozītāji atdūrās pret patiesību, ko skaļi pateikt uzdrošinājās Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētājs Andrejs Judins. Kas to būtu domājis, ka nav iespējams sadalīt 700 eiro mēnesī starp nodokļu daļu saņemošo valsti un tālāk vēl 3-4 cilvēkiem tā, lai tā viņi visi varētu no šīs naudas izdzīvot tagadējos Latvijas apstākļos. Un parādniekiem nav jēgas vienoties ar valsti par parāda soda procentu atlaidēm apmaiņā pret nodokļu slogu. Neizpildāmo uzdevumu izpildei tiek meklēti aizvien jauni vārdiskie noformējumi, lai tie izklausītos kaut cik ticami. Juridiskās komisijas 7. maija sēdē atklājās, ka no novembrī [pirmajā lasījumā] pieņemtā likumprojekta varianta nekas daudz pāri nav palicis, bet arī jaunais variants vai varianti ticamību neizraisa. Tomēr likuma grozīšana droši vien notiks līdz Jāņiem."
Likumprojekts patiešām tika aizvadīts līdz padarīšanai par likumu tieši pirms Jāņiem. Citādi būti bijis pārāk uzkrītoši jeb demotivējoši izmest papīra vai elektronisko atkritumu kastēs pilnīgi visu, ko deputāti kopā ar Tieslietu ministrijas un vēl citu ministriju un iestāžu ierēdņiem bija sastrādājuši vairāk nekā sešu mēnešu laikā. Civilprocesa likums tika grozīts pēc principa "ja nelīdzēs, tad nekaitēs".
Pārnest likuma grozījumu būtību no latviešu valodas, kādā sazinās juristi, uz latviešu valodu, kādu spētu uztvert parādnieki un citi, uz kuriem likums attiecas, centās Saeimas Preses dienests 20. jūnija paziņojumā par Civilprocesa likuma grozīšanu.
Skaidrojums sanāca tāds, ka līdz likuma grozīšanai piedzenamā parāda pilnai samaksai nepieciešamos ieturējumus izdara, saglabājot darba samaksu un tai pielīdzināmos maksājumus valstī noteiktās minimālās mēnešalgas vai tās puses apmērā. Iztikt ar pāris simtiem eiro mēnesī valsts bija noteikusi tiem, no kuriem tiek veikta piedziņa par uzturlīdzekļu vai administratīvo sodu parādiem, kā arī zaudējumu vai kompensāciju piedziņa sakarā ar personisku aizskārumu, kura rezultātā radies sakropļojums vai cits veselības bojājums vai iestājusies personas nāve, vai kompensāciju par kaitējumu, kas radīts ar noziedzīgu nodarījumu. Par katru apgādībā esošo nepilngadīgo bērnu parādniekam saglabāja papildu naudas līdzekļus 15% apmērā no minimālās mēnešalgas.
Savukārt kopš 2024. gada 4. jūlija parādniekam tiek saglabāta darba samaksa un tai pielīdzinātie maksājumi 50% apmērā no minimālās mēneša darba algas un papildus par katru apgādībā esošo nepilngadīgo bērnu 15% no minimālās mēneša darba algas, bet ne vairāk kā 50 procenti kopā. Tiktāl pat neuztverami, kas likumā grozīts, bet tālāk pats galvenais: ja parādnieka darba samaksa un tai pielīdzināmie maksājumi pārsniedz minimālo mēnešalgu, tad no summas, kas ir lielāka par minimālo algu, ieturējumus izdarīs 30% apmērā. Tātad no lielākas algas maksājumi procentuāli mazāki!
Tas bija ļoti drosmīgs solis pret visu, kā pieņemts uztvert taisnīgumu, ka no trūcīgiem jāņem mazāk. Šis solis tika sperts pārliecībā, ka reāli parādnieki pelna daudz vairāk par minimālajām algām un tagad viņi ar mazākiem ieturējuma procentiem tiek apbalvoti par algu legalizāciju. Ierēdņi cerēja, ka tādā gadījumā valsts ar nodokļiem par lielām algām kļūs par lielāku labumu guvēju nekā parādnieka kreditori.
Likuma grozījumu rakstīšanas gaitā tika konstatēts, ka parādu slogs izspiedis no legālās ekonomikas, kā arī no Latvijas daudzus cilvēkus, kuru situācijas ļoti atšķirīgas. Jau uzreiz skaidrs, ka viņu ievilināšanai Latvijas nodokļu maksātāju pulciņā viens vienīgs paņēmiens nederēs.
Toreiz uzmanība tika koncentrēta uz Uzturlīdzekļu garantiju fonda (UGF) parādniekiem. Viņiem tika piedāvāts darījums arī ar tādu mērķi, lai pēc viņu atsaucības vai neatsaucības šādam darījumam varētu spriest, kā vērsties pie citām parādnieku grupām. Divus gadus pēc likuma grozījumu izdarīšanas jau varētu sākt jautāt, vai rezultāti ir pielikto pūļu vērti.
UGF valsts vārdā veic uzturlīdzekļu izmaksu bērnus aprūpējošiem pieaugušajiem, ja viens no vecākiem vai abi vecāki maksājumus nenodrošina. 99% gadījumu tas nozīmē naudas izmaksu šķirtas ģimenes bijušajai sievai. Tālāk fonds uzdod tiesu izpildītājiem piedzīt izmaksāto naudu un soda procentus no uzturlīdzekļus bērnam nemaksājoša vecāka, kas gandrīz kā sinonīms bērna tēvam.
Ikmēneša maksājumu apjomu pārskata periodā valsts ir palielinājusi no 107,50 eiro līdz 155,00 eiro bērniem vecumā līdz 7 gadiem un no 129,00 eiro līdz 180 eiro mēnesī bērniem no 7 līdz 18 gadiem. Valsts pati sev ļauj maksāt mazāk, nekā liek maksāt vecākiem. Cilvēku maksājumi aug līdzi minimālajai algai, kas zigzagveidīgi seko inflācijai. Savus maksājumus ar inflāciju valsts saskaņo lēnāk, nekā liek to darīt saviem iedzīvotājiem. 14. Saeimas mantojumā ir ielikts projekts grozījumiem UGF likumā. Projekts paredz maksājumus izlīdzināt pēc augstākajām likmēm. Tuvākajos gados, par kuriem varbūt var prognozēt bērnu skaitu un inflāciju, tas prasītu, lai valsts izmaksā par 20 miljoniem eiro gadā vairāk nekā tagad.
2024.gada 21. maija publikācijā noradīts, ka 2004. gada strādājošais fonds uzkrājis prasības 560 miljonu apmērā pret 42 100 parādniekiem. Kopš tā laika parādnieku skaits nav mainījies, bet viņiem kopīgi nesamā parāda slogs neto audzis par 3-4 miljoniem eiro mēnesī:
Drīzāk vēlamo nekā esošo sniedz UGF atbilde "Neatkarīgajai" par naudas piedziņas kārtības grozījumu ietelmi, ka "pieaugošais atgūto līdzekļu apmērs liecina par piedziņas darba rezultativitāti". Jā, 1 611 225 eiro patiešām ir vairāk nekā 1 303 756 eiro, taču izmaksu pieaugums no 4 151 469 eiro līdz 5 385 640 eiro ir straujāks gan absolūtos skaitļos (1,2 miljoni eiro pret 0,3 miljoniem eiro), gan relatīvi (29,7% pret 23,6%). Tas ir tāpat, kā palaižot vējā vai izkaisot naudu uz lauka: jo vairāk izkaisa, jo lielāka varbūtība daļu no izkaisītā atrast.
Vēl pie vecā regulējuma atgūtās naudas summas rādīja, ka nebūt ne visi parādnieki ir bijuši nesasniedzami parādu piedzinējiem un legālajiem uzņēmējiem, kuru dēļ viss šis stāsts. Pēc jaunā regulējuma maksājumi nav pieauguši tik būtiski, lai varētu secināt par daudzu cilvēku pievienošanos maksātājiem un legāli nodarbinātajiem.
Civilprocesa likuma grozīšanas mērķis bija palielināt nevis kopējo, bet tikai legalizējušos parādnieku skaitu. Būtu brīnišķīgi, ja tiešām būtu tā, kā spriež UGF, ka "uzturlīdzekļu parādnieku skaits nav būtiski pieaudzis - tie joprojām ir nedaudz virs 42 tūkstošiem parādnieku. Tātad var secināt, ka uzlabojas vecāku spējas pildīt savu pienākumu uzturēt bērnu un nodrošināt uzturlīdzekļus bez Fonda iesaistes un izmaksas no valsts budžeta līdzekļiem". Tā tas būtu, ja Latvijā nesamazinātos bērnu skaits:
Ja mazāk bērnu, tad arī mazāk vecāku, kuriem vispār var rasties pienākums maksāt uzturlīdzekļus bērniem. Ja tomēr nesarūk šāda maksājuma parādnieku skaits, tad relatīvā izteiksmē pret strādājošo skaitu pagrīdē nogājušo parādnieku skaits ir pat pieaudzis.
