Valsts iestādes un privātie uzņēmumi vismaz vārdos piekrīt, ka jāiegulda laiks, spēks un nauda, lai padarītu elektroapgādes, degvielas apgādes un sakaru sistēmas spējīgākas darboties dabas vai cilvēku iztaisītu katastrofu gadījumos.
22.augustā sākās un naktī uz 23. augustu turpinājās Latvijā pēdējo desmitgažu stiprākā vasaras vētra. Tā bija ne par vāju un ne par stipru, bet ideāli atbilstoša izmantošanai par mācību materiālu. Vētra bija nopietna, bet tomēr ne tik traģiska kā citur pasaulē notiek tagad, bet Latvijā piedzīvots pasaules karu laikā, ka jāapglabā tūkstošiem bojā gājušo un jāatjauno sagrautas pilsētas. Šādu darbu laikā nav iespējams sēdēt un plānot nodrošināšanos pret nākamajām nelaimēm. Latvijai šādas iespējas tika dotas.
Vētra parādīja, kā praktiski izpaužas tas, ko mēs arī bez vētras zinājām, ka gandrīz nekas vairs nedarbojas tur, kur pārrauts elektroapgādes tīkls. Bez šādas elektroapgādes pārtrauc darboties mobilo sakaru raidošās un uztverošās iekārtas. Degvielas uzpildes stacijām (DUS) elektrība vajadzīga divkārši kā spēka avots degvielas sūknēšanai un kā priekšnoteikums sakaru sistēmu uzturēšanai, lai DUS drīkstētu norēķināties ar klientiem tādā veidā, ka maksājumus par akcīzes preci degvielu var uzraudzīt Valsts ieņēmumu dienests.
Mazākas, bet tomēr līdzīgas prasības attiecas arī uz pārējām tirdzniecības vietām. Slēgta DUS cilvēkus skar sāpīgāk nekā slēgts veikals, jo degviela ļautu izbraukt no nelaimes zonas vai nu pavisam, vai tāpēc, lai ārpus šīs zonas iegādātos preces vai saņemtu medicīniskos u.c. pakalpojumus. Degviela vajadzīga arī tāpēc, ka no tās var iegūt elektrību kaut vai tikai sakaru uzturēšanai. Lai saražotu elektrību šādām vajadzībām, nevajag speciālas iekārtas, jo pietiek ar automašīnu. Ar radioaparātiem automašīnas apgādātas kopš senlaikiem, un tagad arī mobilā telefona uzlādēšana automašīnā ir parasta lieta.
Ļoti svarīgi ir noturēt elektroapgādi komplektā ar banknošu piegādi bankomātiem, lai cilvēki tiktu pie skaidrās naudas, ar ko aizvietot elektroniskos norēķinus, ja citās vietās tie izjukuši. Latvijas bankas ieteikums ir noteikt dažas mazumtirdzniecības, vietas, tajā skaitā DUS oar būtisko pakalpojumu centriem, kuros turēt pirmā nepieciešamības preču krājumu un autonomu elektroapgādi, kas ļautu darboties arī bankomātiem.
22. un 23. augusta vētra bija mācību līdzeklis arī tāpēc, ka neatņēma elektrību pilsētām, kur bez elektrības nevar darboties ūdensapgādes un siltumapgādes sistēmas, bet šo sistēmu atslēgšanās radītās šausmas ir proporcionālas pilsētu lielumam. Pirmkārt, jebkura vētra Latvijas augustā ir humāniste, ja salīdzina ar vētru decembrī vai janvārī.
Otrkārt, vētra kā dabas parādība nebija speciāli vērsta pret cilvēkiem, kuri patrāpījās tai pa ceļam. Vētrā vēja spēks gāzt un lauzt sacentās ar koku spēku noturēties. Ja koki zaudēja, tad tie varēja uzgāzties mājām, ceļiem un - galvenais - elektropārvades līnijām. Lielāko pilsētu elektroapgāde notiek pa augstsprieguma līnijām virs koku galotnēm. Vētra nespēja šīs līnijas apgāzt ar savu spēku, ja krītošo koku smagums tai palīgā nenāca.
No šiem faktiem secinājums, ka jāpaplašina koku izcirtumi gar koku augstumā novilktajām elektropārvades līnijām. Iestāžu darba kārtībā tagad ir izcirtumu paplašināšana kaut ar atrunām, ka tikšot ņemtas vērā arī kokos iemiesotās dabas aizsardzības prasības un īpašumtiesības. Cits variants būtu nomainīt gaisa vadus ar pazemes kabeļiem.
Elektroapgādes tarifi šādu pārveidojumu apmaksāt ļautu, bet jāsaprot, kāpēc Latvijā ir augstas elektrības un tās piegādes cenas. Tāpēc, lai Latvijas valdības ar dividendēm no "Latvenergo" peļņas varētu lāpīt budžeta caurumus. Nav pazīmju par šīs politikas maiņu vētras dēļ.
Prāta vingrināšanas līmenī paliek jautājums, kas notiks, ja dabas vietā postīs cilvēki. Viņi taču uzbruks tieši tam, kam vētra, kā izrādījās, klāt netiek. Tātad uzbruks galvenajām elektroapgādes līnijām, tādējādi paralizējot gan mazākas jaudas līnijas ar visām tālākajām sekām, gan pilsētu komunālo saimniecību. Citiem vārdiem sakot, vētras vietā mums dota Ukraina, uz kurieni doties komandējumos darbiniekiem no visām tām iestādēm un uzņēmumiem, ar kuru līdzdalību tomēr iespējams noturēt teritorijas, tajā skaitā pilsētu apdzīvojamību jau piecus gadus nemitīgu elektroapgādes traucējumu un citu postījumu apstākļos.
Šā gada augusta vētra neuzlika valstij vārda pilnā un burtiskā nozīmē smagu uzdevumu transportēt uz vētras skartajām teritorijām cilvēku izdzīvošanai nepieciešamās mantas, sākot ar ūdeni. Nebija jāizved ievainotie un bojā gājušie no postījumu vietām. Tāpēc vētras seku iztirzāšanā uzmanība tika koncentrēta uz grūtībām apgādāt cilvēkus ar to, kas vieglāks par vielu. Tātad pārtrauca cilvēku apgādāšanu ar informāciju. Tā ir svarīga, lai gan tai nav svara.
Demonstratīvi dekoratīvus aizrādījumus saņēma dažas apvienošanas procesā esošo Latvijas valsts radio un valsts televīzijas pārvaldes instanču amatpersonas. Tām mācība turpmāk līdzīgās situācijās tikpat demonstratīvi pārkārtot raidījumu programmas, aizvācot no tām plānotos izklaides gabalus, kādi neiederas nopietnā brīdī. Cita lieta, ka neizpildāma ir prasība, lai mediju sniegtais informācijas apjoms krīzes situācijās tiktu palielināts atbilstoši krīzes plašumam, dziļumam, smagumam vai asumam, jo visi šie krīzes raksturojumi atņem iespējas iegūt vajadzīgo informāciju.
Tur, kur vētra pārtrauca elektroapgādi, pārtrūka arī informācijas apmaiņa pa mobilo sakaru tīklu. No tās pāri palika informācijas vienvirziena plūsma no valsts pie iedzīvotājiem, no kuras kaut kāda jēga arī tad, ja valsts iestādes īsti nezina, kas notiek tur, kur atrodas šīs informācijas saņēmēji. Līdz ar to nezina, kādus norādījumus viņiem dot.
Aizrādījumus saņēma amatpersonas, kas mediju vadības līmenī atbildīgas par raidījumu saturu, bet raidījumu signālu izplatīšanu Latvijas Valsts radio un televīzijas centrs (LVRTC) nodrošināja pilnā apmērā. Problēmas bija ar šo signālu uztveršanu, jo praktiski visi televizori un daļa radioaparātu barojas no elektroapgādes tīkla, kura aizvietošanai ar vietējo elektrības ģenerāciju neviens gatavs nebija.
LVRTC apliecināja “Neatkarīgajai”, ka tā raidītāji spētu izturēt lielāku spiedienu, nekā radīja vētra. Uzskatāmākais piemērs ir LVRTC galvošana par to, ka LVRTC noklātu ar saviem signāliem Latviju arī tad, ja Zaķusalas torņa sagāšanās (attēlā) kļūtu no viltus ziņas par patiesību.
Lai gan Zaķusalas tornis nodrošina apraidi plašā rādiusā, tomēr to ir iespējams kompensēt ar citiem reģionu torņiem. LVRTC šī gada pavasarī ir veiksmīgi testējis darbības nepārtrauktības nodrošināšanu, pārvaldot radio un apraides tīklu, kā arī citas LVRTC tehnoloģiskās platformas no vairāk nekā 140 km attāluma no Rīgas radio un televīzijas torņa. Arī augusta vētra uzskatāma par testu, pēc kura rezultātiem ”uzlabot risinājumu konfigurāciju nestandarta situācijām”, kā formulēja LVRTC.
Dziļi tehniskos risinājumus saprot tikai tie, kuri ar tiem nodarbojas, bet signālu saņēmējiem jābūt tik zinošiem, ka ar 5G apzīmētā sakaru sistēma principā ļaujot pārraidīt TV un radio signālu uz viedierīcēm. LVRTC jau pērnā gada pavasarī testējis šādu apraidi, lai gan šobrīd LVRTC rīcībā nav raidītāju, kas ļautu tādu signālu uzturēt, bet lietotāji nevar nopirkt viedtālruņus, kas spētu uztvert 5G TV un radio signālu.
Uzmanības koncentrācija uz cilvēku apgādi ar informāciju, nevis ar ūdeni un maizi, skāra arī mobilo sakaru operatorus. Kāpēc viņi nav savas signālu raidīšanas un uztveršanas iekārtas aprīkojuši ar baterijām vai elektrības ģeneratoriem, kuri spētu uzturēt iekārtu darbību praktiski neierobežoti ilgi? Proti, tik ilgi, ka telekomunikāciju darbinieki pagūst ierasties pie savām iekārtām ar jaunām baterijām vai ar degvielas kannām.
Operatoru atbilde, kādā vienojās Latvijas telekomunikāciju asociācijas izpilddirektors Valters Bajārs (viņš šajā amatā jūnijā nomainījis Jāni Leli) un LMT sabiedrisko attiecību daļas vadītājs Valdis Jalinskis, ir gan par šādu drošības sistēmu izmaksām, gan par tehnisku neiespējamību izvietot baterijas vai elektroģeneratorus uz ēku jumtiem un nomātās telpās ar ierobežotu platību, konstrukciju nestspēju, (uguns)drošības prasībām un piekļuves iespējām.
Lai sistēma tiešām darbotos krīzes apstākļos, vajadzīga speciālistu ikdienas apkope un krīzes brīdī vēl vairāk cilvēku un transporta līdzekļu, kas piegādā degvielu un atkārtoti uzpilda ģeneratorus daudzās vietās vienlaikus, pa ceļam novācot nolūzušus kokus u.c. šķēršļus.
Nespeciālistiem to grūti iedomāties, ka mobilais tīkls nav tikai bāzes stacijas, tāpēc ar bateriju vai ģeneratoru pie “torņiem” (kuri mobilo sakaru sistēmu simbolizē, bet tehniski notur tikai trešo daļu no signālu raidīšanas un uztveršanas ierīcēm) vien nepietiek. Telefons sazinās ar bāzes staciju, tās savienotas ar pamattīklu ar savienojošo līniju un citu tīkla elementu palīdzību, kuriem visiem vajadzīga elektrība.
Šāda komplicēta risinājuma investīcijas noapaļojamas uz simt miljoniem eiro katram no trijiem telekomunikāciju operatoriem, kuri strādā Latvijā. Pēc tam nāktu kārtējās izmaksas par papildu personālu, par iekārtu apkopi un par transporta līdzekļiem ar degvielu. Kamēr valsts nav izvirzījusi prasības šādas sistēmas uzturēšanai, nav iespējams pateikt, par kādu summu prasību izpilde palielinātu rēķinus mobilo sakaru lietotājiem.
