2025./2026. gada teātra sezonas astoņu jauniestudējumu virkne Jaunajā Rīgas teātrī (JRT) noslēgusies ar trešo lugu, kas nupat un turpat teātrī radīta: “Nezināms objekts ir piezemējies”.
Teātrim veicas gan ar lugu rādīšanu, gan ar radīšanu, uz ko aizejošajā sezonā likts akcents. Sezona sākās ar pasaules pirmizrādi un tās vienīgā aktiera Dāvida Pētersona debiju dramaturga profesijā ar lugu “Ledus garša”. Pagājušā gada nogalē šādas izcelsmes iestudējumu stafeti pārņēma JRT literārās daļas vadītājas Margaritas Ziedas un JRT mākslinieciskā vadītāja Alvja Hermaņa radītie “Ābeļziedi upē”.
Un tagad arī autores, režisores, scenogrāfes un kostīmu mākslinieces Kristīnes Vītolas radītais “Nezināms objekts ir piezemējies” līdz ar pirmizrādi 29. maijā. Divi iestudējumi balansē uz robežas starp tikai rādīšanu un arī radīšanu. Vispirms A. Hermanis pārvilka no prozas uz dramaturģiju Joahima Meierhofa romānu “Kritiens augšup”, un pēc tam Ādolfs Šapiro izvēlējās savā iestudējumā ietilpināmo mazumiņu no Migela de Servantesa milzīgā apmēra teksta par donu Kihotu. Trīs izrādes “Docentes”, “Apbrīnas ieleja” un “Indrāni” apliecināja, ka arī darbu sadalīšana starp dramaturgu un teātri režisora personā nebūt nav atmetama kā jaunradei kaitīga vēstures palieka.
“Nezināms objekts ir piezemējies” JRT Mazajā zālē nebūt ne tāpēc, ka pastāvētu atbilstība starp lielu mākslu Lielajai zālei, mazu mākslu Mazajai zālei un vēl kaut kādu mākslu vēl pa vidu JRT Jaunajai zālei. Runa ir tikai par mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem, kas “nezināma objekta” uztveršanai prasa lielāku ieguldījumu no skatītāju puses. Tieši tāpēc tas saucas par “nezināmu objektu”, ka nāksies uzzināt, kas tas ir. Neviens nav spiests šādu piepūli uzņemties un neveiksmes gadījumā kļūt par tēlu no pasakas par kailo karali. Ar to domāti tie smalkie un prātīgie ļaudis, kuri neuzdrošinājās sacīt, ka karalis ir kails.
Konkrētajā gadījumā cilvēkiem jābūt informētiem, ka tiek piedāvāta kustību izrāde. Pēc būtības neko nemaina detalizētāka informācija par izrādes konstrukciju, ka tās pirmajā cēlienā tēli vārdos izstāsta to, ko otrajā cēlienā parādīs bez vārdiem. Atbilstoši teātra spēles noteikumiem, tieši otrajam cēlienam jādod kāpinājums līdz izrādes kulminācijai un jēgai. Cilvēkiem jāzina, ka viņi pērk biļetes ar šādiem noteikumiem, kas neparedz atdot viņiem pusi no iztērētās naudas, ja viņi nepaliks uz izrādes otro cēlienu.
Klausīties stāstus par lidojošajiem šķīvīšiem drīkst tikai komplektā ar to, ko uztvertu visi cilvēka maņu orgāni gadījumā, ja mūsu tagadējai pasaulei nāktos mainīties citas - laikam taču neizsakāmi varenākas, ja jau spējīgas pārvarēt kosmiska mēroga attālumus telpā un laikā, - civilizācijas pārstāvjiem.
Tas varētu būt viens no variantiem, kā izteikt vārdos to, ko teātris liek redzēt, dzirdēt mūzikā un kaut homeopātiskās devās sajust kā vibrācijas no mūzikas skaļuma un vizuālām ilūzijām par to, ka klātesošajiem uzgāzīsies ne vien dekorācijas, bet arī skatītāju zāles sienas un visa teātra ēka. Pie tā paša var nonākt, iedomājoties par vietējo kariņu (gandrīz kā tepat uz vietas - Ukrainā) bez citplanētiešu līdzdalības.
Šeit par piemēriem izmantotās interpretācijas varbūt apliecina tikai to, cik nabadzīga šo rindu autora iztēle, kamēr citiem izrādē būs pavērušās daudz krāšņākas, pārsteidzošākas vai aizraujošākas ainas. Jebkurā gadījumā jāpaliek pie K. Vītolas priekšrakstiem par viņas izrādi, ka "fragmentāri, sapņaini, reizēm pretrunīgi - stāsts darbojas kā sajūta, nevis kā lineārs sižets. Izrāde ļauj abstrakcijai pastāvēt un nepūlas visu izskaidrot, tā atver telpu intuīcijai, savienojot pieredzēto ar katra iekšējo dziļāko pieredzi un intuīciju. Meklētais jau, iespējams, ir katrā pašā”.
Kopā ar “nezināmo objektu” K. Vītola ir otro reizi piezemējusies JRT un tieši tā Mazajā zālē. Pirmā reize bija 2024. gada rudenī ar kopā ar “Verteru” - ar vācu literatūras klasiķa Johana Volfganga Gētes radīto tēlu jeb šī tēla Eiropā un tātad arī Latvijā plaši zināmo vārdu, kura “izmantošana balansē starp izrādes mārketingu un saturu, kurā Gētes dotā sižeta virzība un domu graudi papildināti ar vēl piecu citu, izrādes programmā uzskaitītu autoru izdomātām situācijām un izteicieniem”.
Te atgādinātas dažas rindas no “Neatkarīgās” 2024. gada 30. septembra atsauksmes par izrādi, kurā pamanītās tendences jaunajā izrādē attīstījušas tālāk: “No scenogrāfiem cēlusies režisore izmanto aktierus kā figūras dzīvās gleznās, ko citiem vārdiem saukt par kustību teātri. (..) Jā, visu ļoti labi uztveram un saprotam kā lūrētāji kaut pa atslēgas caurumu, caur kuru no darbības vietas saklausāmas tikai tādas skaņas kā jā - nē - nu - ahā - kātad, līdz kurām dažbrīd reducēti Gētes un pārējo izrādē izmantoto autoru ar gudrību, kaisli, asprātību utt. pilnie teksti.”
Teksta reducēšana un galu galā atcelšana kaut viena izrādes cēliena apmērā palielina slodzi visiem citiem izrādes komponentiem, kuru novešanu līdz K. Vītolai vajadzīgajai kondīcijai uzņēmusies galvenokārt pati K. Vītola: tātad viņa arī izrādes scenogrāfe un kostīmu māksliniece. Vienu vietu sev līdzās izrādes vizuālā tēla radīšanā K. Vītola tomēr uzticējusi vēl citam profesionālim - gaismu māksliniekam Nikam Ciprusam. Kustīgās dekorācijas un rekvizīti liek pievērst uzmanību to izrāžu veidotāju sadaļai, kas recenzijās netiek atspoguļota gandrīz nekad. Šeit jānosauc izrādes atribūtu konstruktors-tehnologs Guntis Konstants.
To nevar izteikt ar skaitļiem, kā sadalās vārdu aizvietošanas slodze starp cilvēku kustībām un gaismu spēlēm, starp dekorācijām, rekvizītiem un aktieru kostīmiem, starp redzamo un dzirdamo, starp mūziku un visiem citiem skaņu efektiem. Visticamāk, ka kaut viena šāda komponenta nojukšana nojauktu visu izrādi. Tas viss ievadam pirms pārsteidzoša paziņojuma, ka izrādes mūzikas autors ir izrādē spēlējošais aktieris Ivars Krasts. Proti, saksofonu spēlējošais, ko apliecina foto no izrādes:
Nē, ne tikai saksofonu spēlējošais, bet par to vēlāk. Šajā vietā tas, ka I. Krasts no 1996. līdz 2000. gadam mācījies Jūrmalas mūzikas skolā un 2007. gadā kļuvis par līdzdibinātāju grupai “100 baltas dvēseles”. “Neatkarīgā” nav palaidusi garām grupas trešā studijas albuma izdošanu pagājušā gada sākumā.
Savā jaunajā izrādē K. Vītola paturējusi uz JRT mazās zāles spēles laukuma “Vetera” titulvaroņa lomas izpildītāju I. Krastu un sastapusi Dāvidu Pētersonu, kurš uz šī laukuma dalās ar stāstiem par ledus garšu. Tas ir ieskats aktieru radošajās biogrāfijās, nevis norāde uz iepriekšējo uzvedumu sižetisku pārklāšanos ar “nezināmu objektu”. Debijas Mazajā zālē Elitai Kļaviņai un Jevgenijam Isajevam.
K.Vītola kā lugas autore salikusi uz skatuves četrus cilvēkus no nepārskatāmi daudziem, kuri apgalvojuši, ka kaut kādā veidā sastapušies vai sazinājušies ar citplanētiešiem. Tiesības kļūt par K. Vītolas lugas tēliem izpelnījušies tie, kuru stāsti nav atmesti kā aplamības, ja stāstītāji pinas pretrunās vai nu paši ar saviem vārdiem, vai ar to, ko teikuši citi, kas turpat vien bijuši un nekādus citplanētiešus nav manījuši; vai ja pamanīta stāstītāju ieinteresētība izmantot citplanētiešus, lai izvairītos no atbildēm un atbildības par kaut ko citu; vai ja stāstītāji jau iepriekš zināmi kā blēņu stāstītāji.
Varbūt citos gadījumos izmantoti vēl citi kritēriji stāstu un to autoru brāķēšanai, bet galu galā tomēr paliek pāri gadījumi, kuros vienādi grūti pieņemt citplanētiešu uzrašanos vai atrast citu izskaidrojumu, kāpēc par normāliem uzskatāmi un ar saviem stāstiem drīzāk kreņķus nekā labumus gūstoši cilvēki stāsta par citplanētiešiem, ja nekādu citplanētiešu nav bijis. Precīzāk būtu likt vārdu “citplanētieši” pēdiņās, jo šis jēdziens neattiecas tieši un tikai uz citām planētām, no kurienes kāds varētu atlidot ar “lidojošo šķīvīti”.
Lidojumi starp planētām, zvaigžņu sistēmām un galaktikām tiešām ir pieņēmumi, kā būtu, ja būtu, ja tālāku attīstību gūtu Zemes civilizācijas laika skaitīšanas 20. gadsimtā radīto tehnisko līdzekļu attīstība. Mums (daudziem no mums) patiešām gribētos to izplest līdz kosmiskam mērogam tālu pāri Zemes atmosfēras un gravitācijas laika robežām atšķirībā no tiem lidojumiem, kādus cilvēki spējīgi veikt tagad un kādi par “kosmiskiem” tiek saukti tikai pieklājības pēc.
“Citplanētieši” tādā gadījumā būtu mūsu vēlmju apstiprinājums ar pašu izdomāta precedenta palīdzību. Taču no tādiem apsvērumiem neizriet atbilde, kāpēc patiešām kosmiskos - kosmiski tālos - lidojumus kā saprātīgo būtņu saprātīguma etalonu apliecina cilvēki, kuriem iepriekš nav manīta nekāda interese vai saistība ne ar kosmosa apguvi, ne ar cilvēces potenciālo spēju vērtēšanu. Viņiem nav bijis nekādas daļas gar uzdevumiem, kādiem “citplanētiešu” eksistence nestu atrisinājumu.
Galu galā jāpaliek pie tā, ka pieļāvums par tālajiem kosmiskajiem lidojumiem ir mūsdienu kultūras produkts, kurā iesaiņots kaut kas neietilpināms tajā cilvēku pieredzē, ko iespējams formulēt mums pieejamos vārdos. Citā kultūrā populārāki nekā ceļojumi telpā būtu ceļojumi laikā, ko tāpat varētu iezīmēt kaut vai tādi zibšņi, par kādiem runā “nezināmo objektu” it kā redzējušie varoņi.
Katra atsevišķā cilvēka pasaule ir daudz ievainojamāka (ak, vieglāk sagraujama) nekā civilizācija, ko sargā valstu bruņotie spēki un teorijas, kas neļauj sevi atspēkot ne ar kādu praksi. Tāpēc pasaulē ir daudz “nezināmo objektu", kas maitā cilvēkiem dzīves un izraisa apmēram tādas cilvēku reakcijas, kādas redzamas JRT aktieru četrotnes izpildījumā.
