Izrādē “Verters” titullomas tēlotājs veiksmīgi tēlo pats sevi atbilstoši ziņai par slavenību privāto dzīvi, ka šogad martā kādu nebūt “ceremoniju apmeklēja arī 43 gadus vecais Jaunā Rīgas teātra, filmu un seriālu aktieris Ivars Krasts un 21 gadu vecā TV šovā “X Faktors” iepazītā dziedātāja Diona Liepiņa. Uz pasākumu abi devās kā pāris.”
Par īsto privāto dzīvi, cik nu šī dzīve vairs privāta cilvēkiem, kuru gaitas un attiecības tiek aprakstītas speciāli šādiem aprakstiem izveidotos preses izdevumos, lai tiek galā šo izdevumu darbinieki. Varam vien novēlēt Krasta kungam dzīvot mīlā un laimē vēl daudzus, daudzus gadus, bet nevaram izteikt nekādas pamācības, ar ko, kur un kā viņam doties pārī, vēl lielākā grupā vai vienatnē. Taču aktieris jau tieši tāpēc ir aktieris, ka spēj uz skatuves izspēlēt tādas situācijas, kādas viņa dzīvē nav realizējušās un arī nevarētu realizēties. Par “Verteru” tas vairāk nekā skaidrs. Šis vārds taču ņemts no nosaukuma eiropeiskās kultūras superklasiķa Johana Volfganga fon Gētes (1749-1832) romānam “Jaunā Vertera ciešanas” (1774), kura varonis beidz savu dzīvi pašnāvībā. Jo vairāk reižu I. Krastam to nāksies atkārtot uz skatuves, jo labāk viņam dzīvē. Tātad skatītāji nāk, loma un dzīve izdevusies.
Vertera kā Gētes varoņa un Gētes kā garantēti izcila autora vārdu izmantošana balansē starp izrādes mārketingu un saturu, kurā Gētes dotā sižeta virzība un domu graudi papildināti ar vēl piecu citu, izrādes programmā uzskaitītu autoru izdomātām situācijām un izteicieniem. Attiecībā pret katru no tiem Gētes, protams, vairāk, tāpēc piesaukts pirmkārt Gēte, nevis kāds cits autors vai autori, kuru darbos Verters varētu parādīties ar tādām pašam tiesībām kā citu autoru vārdi un tēli izmantoti izrādes “Verters” norisēs. Te nu vairs nevar vairs iztikt, nenosaucot visu šo tēlu, situāciju un ideju kopā licēju Kristīni Vītolu. Atbilstoši oficiālajai terminoloģijai, viņa uzveduma dramatizējuma autora un režisore.
Ja nerunājam par “Vertera” teksta un sižeta papildinājumiem no citiem autoriem, tad Gētes darbs pārveidots no jauniešu izdarībām par to, kam tagad nostiprinājies nosaukums “četrdesmitgadnieku krīze”. No jau sniegtajiem gadaskaitļiem viegli izrēķināt, ka Gēte savu romānu laida klajā 25 gadu vecumā. Izrādes titulvaroņa tēlotājam par pārdesmit gadiem vairāk. Par režisori atrokamo datu kaudzes pašā dibenā ieraksts, ka viņa 2002. gadā bijusi kostīmu māksliniece kādam Māras Ķimeles veidotam uzvedumam Frankofonijas dienu ietvaros. Tātad tagad jau apmēram vienos gados ar to varoni, ko uzlaidusi uz skatuves. Tādējādi izmantots pārbaudīts paņēmiens labu māksliniecisku rezultātu sasniegšanai. Viss tik vienkārši, ka cilvēki nodarbojas ar to, kas viņus visvairāk interesē. Nodarbojas paši ar sevi.
Ir vērts apstāties pie tā, ka Gētes laikā cilvēki bija spiesti daudz ātrāk iekļauties iztikas līdzekļu pelnīšanā sev un sabiedrībai kopumā. Kaut kas jāsāk darīt bija bērniem no piecu gadu vecuma un piecpadsmit gados jābūt spējīgam/spējīgai veikt visus viņu kārtai atbilstošos pienākumus. Augstdzimušie un viņiem ar naudu vai izglītību pielipušie drīkstēja stāties darbā dažus gadus vēlāk. Gēte, lūk, ar savu “Verteru” kļuva slavens 25 gadu vecumā.
Ja atstājam malā Gēti kā īpašu dabas lutekli gan pēc viņam dāvātā talanta lieluma, gan pēc mūža ilguma, tad palūkosimies uz viņa laikabiedru - uz apgaismības laikmeta ierindnieku, kas manīts tepat Rīgā. Tātad Herders Rīgā: Johans Gotfrīds fon Herders (1744-1803) ieradās Rīgā 1764. gadā jau ar dokumentiem un reālām spējām, lai veiktu gan mācītāja, gan Rīgas Domskolas skolotāja pienākumus. Cik divdesmitgadnieku tagad būtu spējīgi skraidīt no bēru dievkalpojuma vadīšanas vienā baznīcā uz jaundzimušo kristīšanu (tas laikā, kad bērnus Rīgā centās kristīt dažas stundas pēc dzimšanas, pirms viņi nav nomiruši) citā baznīcā, pa ceļam pastrādāt tādā mācību iestādē, par kādu mūsdienās pozicionējas Rīgas valsts 1. ģimnāzija, vakarā zīmēties Rīgas pilsētas gara un intelekta uzturēšanas pasākumos, regulāri rakstīt un lasīt vēstules uz vairākām lapām (tādas, kādās “Jaunā Vertera ciešanas” ir noformētas sarakstes formā) un sacerēt vēl kaut ko, ko nebūtu kauns drukāt avīzēs/žurnālos toreiz un autora 200 vai 300 gadu jubilejai pieskaņotos izdevumos vēlāk? Visiem cilvēkiem pēc 40 gadiem pienācās būt piecu, sešu septiņu ja ne izdzīvojušu, tad piedzimušu bērnu tēviem vai mātēm, ja viņi, protams, paši tik ilgi izdzīvojuši.
Pret vaimanāšanu par tagadējo cilvēku (eiropiešu un noteikti latviešu) pagrimumu der aizrādījums, ka par pagātni mēs spriežam pēc tiem cilvēkiem, kuri izpelnījušies tādu piemiņu, kādu vienmēr izpelnās tikai niecīgs mazākums pretēji vairākumam, kas dzīvo kā dzīvojis visos laikos. No otras puses, ejam uz teātri paskatīties un pašausmināties par sevi ar cerībām, ka tā varbūt sapurināsimies un kļūsim labāki.
Pēc atgādinājuma, ka Gētes laikā izglītība nebūt nebija biļete uz dīkas dzīves valstību, laiks pievērsties lugas varoņu privātajai dzīvei. Romānā un izrādē Verters iemīlas Lotē, bet Lote apprecas ar Albertu, ar kuru bijusi saderinājusies jau pirms tam, kad iepazinās ar Verteru. Verters nolemj, ka ir liekais šajā mīlas trīsstūrī. Lotes lomā Sabīne Tīkmane apmēram tādā vecumā kā I. Krasta mīļotā sieviete dzīvē. Albertam ar Loti apmēram viens vecums un - izrādē! - arī viens dzimums, jo Alberta lomā Agate Krista. Pieņemsim to par zīmi neuztvert pārāk nopietni notiekošo uz skatuves, kādas izrādē nemaz nav. Darbība notiek vismazākajā no trijām izrāžu telpām Rīgas Jaunā teātra atjaunotajā ēku kompleksā. Līdz ar to esam laipni lūgti Vertera guļamistabā, lai redzētu visu, visu tur notiekošo, jo tāda teātra atribūta kā priekškars šajā zālē nav tāpat, kā nav skatuves. Ik pa laikam izrādē ir, bet ik pa laikam nav vārdu. No scenogrāfiem cēlusies režisore izmanto aktierus kā figūras dzīvās gleznās, ko citiem vārdiem saukt par kustību teātri. Par to izteiksmīgumu iespējams pārliecināties fotogrāfijās, ar kādām teātris dalījies. Jā, visu ļoti labi uztveram un saprotam kā lūrētāji kaut pa atslēgas caurumu, caur kuru no darbības vietas saklausāmas tikai tādas skaņas kā jā - nē - nu - ahā - kātad, līdz kurām dažbrīd reducēti Gētes un pārējo izrādē izmantoto autoru ar gudrību, kaisli, asprātību utt. pilnie teksti.
Pirmajā laikā pēc “Jaunā Vertera ciešanu” izdošanas grāmatas izplatīšana tika kavēta ar aizliegumiem vai vismaz ar nosodījumu, ka romāns esot izraisījis pašnāvību vilni visvairāk jaunu cilvēku vidū. Diemžēl šādus gadījumus nav novērsusi arī romāna pārvietošana no lasāmas par tikai zināmu un cienījamu, bet daudziem cilvēkiem vispār nezināmu grāmatu. Arī izrādes “Verters” toreiz vēl tikai izziņotā pirmizrāde 24. septembrī nevar būt pie vainas traģēdijai, kas notika 12. septembrī un pēc tam reizes trīs izmalta visos elektroniskajos plašsaziņas līdzekļos. Pamatziņa tāda, ka kāds jaunietis gājis bojā, nenoskaidrotu apstākļu dēļ nokrītot no Mūsas tilta Bauskā. Bet zem virsrakstiem “jaunas ziņas par bojā gājušo jaunieti” publikai tika iemānītas atsauces uz cilvēkiem, kuri tikai no citiem cilvēkiem dzirdējuši, ka notikušais esot bijusi pašnāvība, par kuras iemesliem neviens neko nezina. Šādu pseidoziņu piedāvājums ir liecība, ka cilvēki par pašnāvībām interesējas un tērē laiku kārtējās cerībās uzzināt kaut ko par pašnāvību par spīti tam, ka plašsaziņas līdzekļi viņus jau simts vai tūkstoš reižu apmānījuši - zem nosaukuma "jauna ziņa" aprakstījuši to, kurš tad nu atkal pateicis, ka neko nezina.
Iešana uz izrādi, kas veidota pēc literāra darba par pašnāvnieku, nenotiek ar veltīgām cerībām beidzot tomēr uzzināt par kādu reālu cilvēku pašu galveno viņa dzīvē, kā dēļ viņš no šīs dzīves šķīries. Pietiek ar to, ka dzīves šķautnes un grimases kļūst labāk saskatāmas nāves ietvarā.
