Mūsu līdzšinējās valdības līdz šim ir darījušas visu iespējamo, lai mēs ”izskatītos labi” uz Eiropas Savienības fona. “Laba izskatīšanās” tika un joprojām tiek paģērēta arī migrantu jautājumā. Eiropas Komisija ir piešķīrusi Polijai oficiālu izņēmumu no jauno ES migrācijas noteikumu piemērošanas, proti, Polijai vairs neuzspiež pārvietošanas kvotas, Polijai neuzliks finansiālus sodus par migrantu neuzņemšanu. Ko dara Latvija šajā virzienā? Kā vienmēr – neko. Precīzāk sakot, mēģina “izskatīties labi”. Situāciju komentē Eiropas Parlamenta deputāts Rihards Kols (NA).
Polijai ir oficiāls izņēmums no jauno ES migrācijas noteikumu piemērošanas. Kā jūs to vērtējat?
Polijas izņēmuma statuss pagaidām vēl nav oficiāls - tas vēl jāatbalsta Eiropas Savienības padomei. Taču, ņemot vērā, ka par to publiski ziņojis Donalds Tusks, varam pieņemt, ka vienošanās par to ir panākta.
Kopumā - tas ir tiešs rezultāts ilgstošai un konsekventai Polijas nostājai, vēl pirms ES Migrācijas pakta pieņemšanas 2024. gadā paužot stingru “nē” piespiedu migrantu pārdalei, kvotu sistēmām un tamlīdzīgiem risinājumiem.
Būtiski, ka par to stingri iestājušās dažādas Polijas valdības - gan konservatīvās “Likums un taisnīgums” valdības laikā, gan centriski labējās Tuska valdības laikā. Polija savulaik atbalstīja ES Migrācijas paktu, tāpat kā Latvija, taču acīmredzami ir ļoti mērķtiecīgi strādājusi, lai ES līmenī tiktu atzīts, ka Polija saskaras ar pastiprinātu migrācijas spiedienu. Tieši šis statuss atbrīvos Poliju no pienākuma uzņemt migrantus no citām ES dalībvalstīm (no t.s. migrantu pārdales) un arī saņemt papildu atbalstu no ES.
Latvija nav pat pacentusies kaut ko tādu pieprasīt. Kas tas ir - slinkums, bailes, iztapība vai nolaidība? Kam Latvijas valdīkļi cenšas izpatikt? Kāpēc Latvijas neaizstāv savas intereses? Visa Rīga paliek melna!
Domāju, ka drīzāk tā ir nevēlēšanās “šūpot laivu” un joprojām iesakņojies kaitīgs priekšstats, ka ja mēs nedarīsim visu, kā saka - mēs būsim “sliktie”, un tad iestāsies kādas sliktas (nenosauktas) sekas.
Atgādināšu, ka Latvija atbalstīja ES Migrācijas paktu tad, kad Nacionālā apvienība vairs nebija valdībā. Jaunajā Migrācijas paktā ir arī labas lietas - to nevar noliegt. Piemēram, vienota informācijas sistēma, stingra robežkontrole, sadarbība ar izcelsmes valstīm, lai risinātu migrācijas cēloņus. Taču paktā iekļauts arī daudzām dalībvalstīm nepieņemamais imigrantu kvotu princips, kas nozīmē, ka dalībvalstīm būs piespiedu kārtā jāuzņem bēgļi vai jāmaksā par to neuzņemšanu. Šī obligātā “brīvprātīgas solidaritātes” sistēmas iekļaušana paktā ir apzināta nestrādājošas sistēmas iekļaušana vajadzīgā un svarīgā plašākā sistēmā.
“Progresīvie” un “Jaunā vienotība” nesaskatīja riskus vai pat nepieciešamību grozīt nacionālās pozīcijas, lai koriģētu šos “piespiedu solidaritātes” aspektus, kas jau vienreiz izgāzās 2016. gadā. Iespējams, ir vēlme kompensēt demogrāfisko bedri ar migrācijas politikas palīdzību, bet tā ir īstermiņa domāšana. Paskatīsimies uz citām valstīm, kas šo pieeju ir īstenojušas, un redzēsim, ko varam ar tādu pieeju sagaidīt nākotnē.
Grūti spriest, kāpēc tieši Latvija nav uzstājusi uz šo “valsts, kas saskaras ar pastiprinātu migrācijas spiedienu” statusu. Ir skaidrs, ka, uzstājīgi nepievēršot citu dalībvalstu (Eiropas Padomes ietvaros) un Eiropas Komisijas uzmanību mūsu situācijai, neveicot skaidrojošo darbu, neiestājoties par mūsu interesēm, uz nekādu īpašu izņēmuma statusu nevar cerēt. Galu galā - ja Latvija to neaktualizē visos līmeņos, tad pārējiem rodas priekšstats, ka tā situācija acīmredzot nav gana nopietna. Lai gan ir.
Vai Latvijai - salīdzinot ar Poliju - gadījumā nav lielāks migrantu spiediens? Es domāju - proporcionāli lielāks.
Skatot uz vienu iedzīvotāju, Latvija saskaras ar akūtākiem migrācijas izaicinājumiem nekā Polija, ko izraisa gan Baltkrievijas īstenotā migrācijas instrumentalizācija uz ES ārējās robežas, gan būtiski augstāka Ukrainas bēgļu proporcija attiecībā pret kopējo iedzīvotāju skaitu. Tātad, jā, Latvija šobrīd saskaras ar proporcionāli smagāku migrācijas un patvēruma slogu nekā Polija.
Nav runa tikai par fizisku migrantu klātbūtni un slogu, ko tas rada uz sistēmu - jāatceras, ka arī robežsardze strādā pastiprinātā režīmā. Augsts nelikumīgo robežšķērsotāju skaits un migrācijas spiediens turpinās - šogad ir konstatēti tūkstošiem nelikumīgu robežas šķērsošanas mēģinājumu, un robežapsardze strādā pastiprinātā režīmā. Tas viss prasa resursus - finansiālus, administratīvus, cilvēkresursus.
Ja pareizi atceros, NA 20204. gada sākumā iesniedza likuma grozījumus, kas paredzēja, ka Latvija neatbalsta piespiedu kvotas un atbalsta tikai brīvprātīgu solidaritāti. Kāpēc tie netika pieņemti? Kāds bija IeM piedāvājums?
Iesniedzu grozījumus nacionālajā pozīcijā par Migrācijas un patvēruma pakta pakotni, ko bija jāskata un jāapstiprina Saeimas Eiropas lietu komisijā. Iekšlietu ministrijas formulētā pozīcija sevī ietvēra piekrišanu t.s. kompromisa variantam migrantu pārdales jautājumā, nosakot, ka “solidaritāte” var izpausties kā fiziska personu pārvietošana (uzņemšana; noteikts skaits gadā), finansiāla iemaksa par katru neuzņemto personu vai iespēja piedāvāt materiāli tehnisko atbalstu. Faktiski šis “solidaritātes mehānisms” ne ar ko īsti neatšķīrās no migrantu kvotām, kas jau izgāzās 2015. gadā.
Manis piedāvātais priekšlikums paredzēja iestrādāt brīvprātīguma principu: attiecībā uz patvēruma meklētāju pārvietošanu no citām dalībvalstīm, arī ārkārtējos apstākļos, un pārmitināšanu no trešajām valstīm atbalstāms ir tikai tāds risinājums, kas pieļauj ES dalībvalstīm brīvprātīgi uzņemt patvēruma meklētājus, bet nerada pienākumu vai spiedienu to darīt.
Pretargumenti, kas izskanēja sēdes laikā no iekšlietu ministra Kozlovska puses, izklausījās tieši tāpat kā tie, ko izmantoja 2015. gada migrācijas krīzes laikā. Ka “mēs būsim vienīgie sliktie”, ka “jābūt labai dalībvalstij”, ka jebkādas izmaiņas nacionālajā pozīcijā būs iepriekšējo vienošanos graušana, kāds nu iespaids tikšot radīts... Komisijā priekšlikums tika noraidīts, par to balsoja tikai Jānis Grasbergs (NA), attiecīgi - Eiropas lietu komisija apstiprināja IeM piedāvāto pozīciju un attiecīgi ļāva paust piekrišanu piedāvātajam paktam.
Kontekstam - Latvijas pozīcija pēc migrācijas krīzes uzliesmojuma 2015. gadā ilgstoši bija stingra - “nē” jebkādām uzspiestām migrantu pārdalēm. Tas bija ierakstīts arī valdību deklarācijās. Bet tad pagājušajā gadā Latvija atbalstīja šī pakta pieņemšanu bez jebkādiem iebildumiem. Kas mainījās? Valdība.
Vai tagad vēl var kaut ko darīt, lai panāktu oficiālu izņēmumu - tāpat kā Polijai?
Ir jādara tieši tāpat, kā rīkojusies Polija. Konsekventi un mērķtiecīgi jāargumentē, jāpārliecina, jāskaidro sava situācija.
Jāsaprot, ka šis izņēmuma statuss - “valsts, kas saskaras ar pastiprinātu migrācijas spiedienu” - tiks regulāri pārskatīts. Ja migrācijas spiediens pieaug vai samazinās, ja mainās drošības apstākļi, tiek atbilstoši mainīts statuss.
Latvijai politiskajā līmenī aktīvi jāsadarbojas ar ES institūcijām un jālobē šis statuss, pamatojot to ar aktuāliem datiem un situācijas analīzi. Oficiāli un sistemātiski jādemonstrē migrācijas spiediena rādītāji, kas pēc ES migrācijas pakta standartiem liecina par pastiprinātu migrācijas spiedienu. Īsāk sakot, ir jādara. Pilnīgs formāls izņēmums nav viegli panākams un prasa plašu stratēģisku politisko darbu un sarunas ES līmenī.
Vai neesat mēģinājis runāt ar savas partijas cilvēkiem, lai viņi rosinātu Saeimā šādus likuma grozījumus?
Jāuzsver, ka migrācijas un patvēruma režīms Eiropas Savienībā balstās uz vairākām direktīvām, kas ir ES tiesību akti un ir jāievieš nacionālajā likumdošanā. Šādas direktīvas nevar mainīt vai ar grozījumiem Saeimā “izlīst” ārpus ES noteiktās sistēmas.
Tāpēc Saeimas līmenī likuma grozījumi nevar mainīt Latvijas iespējas saņemt vai neiegūt īpašus statusus migrācijas jomā. Galvenais uzdevums un instruments ir valdības loma - aktīvi lobēt un argumentēt šo statusu ES institūcijās, nodrošinot, ka Latvija tiek uzskatīta par valsti ar īstiem un pamatotiem migrācijas spiediena izaicinājumiem. Tādēļ politiskā ietekme un dialogs ir jāved valdības līmenī, nevis ar vienkāršiem likuma grozījumiem Saeimā.
Kā kopumā vērtējat migrācijas situāciju Latvijā?
Migrācijas situācija Latvijā ir izaicinājums, kas prasa stingru un atbildīgu pieeju. Lai gan ierobežota legālā migrācija ar darba vīzām un studējošo statusu ir fakts, galvenais uzsvars jāliek uz robežu drošību un nelegālās migrācijas novēršanu, kas apdraud mūsu valsts un sabiedrības drošību.
Latvijas institūcijas šobrīd ir uz pārslodzes robežas, mēģinot efektīvi pārvaldīt gan legālo, gan nelegālo migrāciju, un tas liecina par nepieciešamību pastiprināt resursus un kapacitāti robežu apsardzībā un migrācijas procesu administrēšanā. Migrācija kā tāda nevar būt galvenais valsts attīstības dzinējspēks; svarīgākais ir nodrošināt, ka tā nenoved pie sabiedrības destabilizācijas vai drošības riskiem. Nekādi plaši atvērti migrācijas plūdi nevar būt pieņemami, un mūsu uzmanības centrā ir valsts drošība un kārtība.
