Par pasaulē attīstītākajām valstīm pašpasludinājušos valstu biedrība OECD ir sagatavojusi savu dalībvalstu izglītības nozares atskaišu salīdzinājumu, kurā “atbilstoši šī gada tematiskajai ievirzei, ziņojumā vairāk uzsvērti jautājumi par skolotāju trūkumu”.
Publiskā iepazīstināšana ar OECD (Organisation for Economic Co-operation and Development - Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija) pārskata Latvijai veltīto sadaļu notika 29. septembrī Izglītības un zinātnes ministrijā (IZM). Datu izklāstīšanai Rīgā bija ieradusies OECD darbiniece Marija Paula Kaldasa (Maria Paula Caldas, attēlā).
Par to, ko Latvijai vajadzētu un ko Latvija var ar šiem datiem iesākt, izteicās IZM valsts sekretārs Jānis Paiders, Valsts izglītības attīstības aģentūras Pedagogu profesionālā atbalsta departamenta direktore Inga Upatniece un "Luminor" bankas galvenais ekonomists Pēteris Strautiņš.
Paldies OECD un IZM par to, ka OECD pārskata izklāsts latviešu valodā uzrakstīts tādā līmenī, kādu spējīgi uzturēt cilvēki, kuri labi pārvalda gan angļu, gan latviešu valodu un tāpat nozari, par kuru stāsts.
Pārskata pirmais teikums apgalvo, ka “skolotāju trūkums ir arvien lielāka problēma daudzās valstīs”. Saprotams, kāpēc Latvijā šis trūkums izpaužas sakāpināta formā. Pirmkārt, tā ir sabiedrības novecošana, kuras dēļ valstī principā aizvien mazāk cilvēku, kuri spējīgi veikt fiziski vai garīgi smagu (un kur nu vēl abiem šiem kritērijiem atbilstošu) darbu. Otrkārt, šo novecošanos forsē emigrācija. Reāli strādāt spējīgs cilvēks par ogu vai atkritumu vākšanu Rietumeiropā var nopelnīt vairāk, nekā strādājot tikai par skolotāju bez administratīvām funkcijām Latvijā. Grūtāk saprotams, kāpēc apmēram tas pats attiecas uz valstīm, kuras masveidā piesaista ārzemju darbaspēku. Pat ja tur nelaiž strādāt par skolotājiem cilvēkus ar, sacīsim, Latvijas pilsonību un izglītības dokumentiem, viesstrādnieku darbam vajadzētu atbrīvot vietējos iedzīvotājus no citiem pienākumiem, lai viņi varētu strādāt par skolotājiem. Gan jau arī tā notiek, bet ne tādā apmērā, lai skolotāju trūkums tur nebūtu problēma.
Skolotāju skaita nepietiekamības dati Latvijā iekrituši 15. Saeimas vēlēšanu gaisotnē. Tajā iederas vārdi, kas nākuši no Vācijas. Tur pirms pāris nedēļām notika vēlēšanas Berlīnes pašvaldībā, kas pēc iedzīvotāju un vēlētāju skaita ir kā divas Latvijas. Vislielāko balsu skaitu tajās savāca partija “Kreisie”, apliecinot sevi par reālu alternatīvu tiem, kuri ir paši sevi nosaukuši par “Alternatīvu Vācijai”. Ar šāda satura zīmolu, kura oriģināls ir AfD, partija jau vairākos Vācijas valsts un tās pavalstu vēlēšanu ciklos guvusi aizvien lielākus panākumus. Taču tagad šim politiskajam spēkam uzradies pretspēks. Galvenais, par ko abi šie spēki cīnās, ir vēlētāji vecumā no 16 līdz 24 gadiem. Lielākajā daļā Vācija pavalstu, tajā skaitā Berlīnē, vēlēšanu tiesību vecuma slieksnis ir 16 gadi, kad vēlētāji ir skolēni. Šajā vecuma grupā balsu nospiedošo vairākumu sadala “Kreisie” un AfD, atstājot vecos cilvēkus “vecajām” (tas ir būtisks termins politiskajās cīņās Vācijā) partijām. Viens AfD publicists sāka publiski prātot, kādā veidā “Kreisie” pakampuši balsis, ko AfD jau uzskatījusi par savām. Viņa atbilde tāda, ka skolēni pamanījuši skolas bezjēdzību no viņu turpmākās dzīves viedokļa. Tik tiešām nav nekādu garantiju, ka pieklājīga uzvedība un sekmes skolā dos tiesības uz darbu un šajā darbā uz karjeru līdz Vācijas standartiem atbilstošam dzīves līmenim.
AfD līdz šim vāca balsis ar atmaskojumiem, ka tā vairs nebūt nav, kā jābūt, bet viņi atjaunošot veco, labo Vāciju, lai viss atkal būtu tā, kā bija. Taču AfD laurus noplūkuši “Kreisie” ar ļoti pārliecinošu vēstījumu, ka no tās bēdu lejas, par kādu AfD uzrāda Vāciju, vairs nav iespējams atgriezties Vācijā, kāda tā reiz bija. Ir jāiet uz priekšu. Uz kurieni? Uz īpašumu taisnīgu pārdalīšanu, sākot ar simtiem tūkstošu dzīvokļu nacionalizāciju Berlīnē, kas bija galvenais “Kreiso” solījums. Jaunieši pareizi sapratuši, ka nav viņiem jāzina nekas ne par sinusiem, ne kosinusiem, ne par Ņūtonu kā cilvēku vai viņa vārdā nosauktu spēka mērvienību, lai nodarbotos ar to, ka izliek no dzīvokļiem vienus un piešķir dzīvokļus otriem (sev).
Līdz ar to viss skaidrs, kāpēc aizvien mazāk gribētāju strādāt par skolotājiem, ja skolēni par viņiem ņirgājas un viņi paši saprot, ka viņu mācību priekšmetu saturs nav vajadzīgs. Viņi taču tajā pašā Vācijā ik dienas sakaras ar ziņām, kādas nonākušas arī līdz Latvijai, ka Vācijas un visas Eiropas autobūves simbols "Volkswagen" apņēmies slēgt četras rūpnīcas ar 100 tūkstošiem darbinieku, kādiem varētu būt vajadzīgas zināšanas, ko māca skolā. Ja rūpnīcu nebūs, tad skolas un skolotājus arī nevajag.
Mācīšanās skolās tagad notiek bez entuziasma, bet tomēr turpinās vismaz pēc atskaišu datiem. Par šādas mācīšanās rezultātiem jau septembra sākumā tika atzīts, ka “Latvijā tikai 59% piecpadsmitgadīgo skolēnu prot lasīt".
Jaunie OECD dati paver spraudziņu uz to, kā tiek panākts, ka mācību stundas skaitās notikušas bez pavisam nekaunīgiem pierakstījumiem par īstenībā nenotikušam stundām, bet neatkarīgi no tā, ko skolēni šajās stundās iemācījušies.
Laikam taču kā vispār nenotikušu mācību stundu atzīšana jāpieņem fakts par neaizpildītām skolotāju vakancēm arī pēc tam, kad daudzi skolotāji apņēmušies aizpildīt vairākas vakances katrs. No OECD augstumiem raugoties, neatklājas nenotikušo stundu sadalījums starp skolām un klasēm: vai, sacīsim, ķīmijas stundas kādā skolā nenotiek vispār, vai reizi mēnesī skolēniem tiek atgādināts palasīt ķīmijas mācību grāmatu, vai vēl kā savādāk.
Atklāti neaizpildīto skolotāju vakanču īpatsvars Latvijā pārskata periodā audzis. 2017./2018. mācību gadā nebija aizpildīti 1,0%, bet 2024./2025. mācību gadā jau 3,0% vakanču. 3,0% ir vidējais radītājs starp 3,9% pamatizglītības otrajā posmā 7.-9. klasē un 1,9% - sākumskolā. Šādas atšķirības pašsaprotamas, jo sākumskolā skolotāji var iztikt, daloties ar zināšanām, kādas liela daļa cilvēku pārvalda savā ikdienas līmenī. Vēl jo svarīgāk tas, ka mazāki bērni klausa vecākus, kuri liek iet uz skolu tāpēc, lai vecāki varētu iet uz darbu. Vecākajās klasēs skolēni jau ir spējīgi pamanīt, ka skolotājs varbūt ir nejēga savā mācību priekšmetā, varbūt psihiski nestabils. Līdz 7.-9. klašu skolēniem jau varētu būt nonācis kaut kas no šaubām par izglītības sistēmas nederību. Rezultātā klasē iedabūtie skolotāji mēdz aizmukt.
OECD atzīst neaizpildītas vakances par tikai daļu no kopainas, jo skolotāju iztrūkums var izpausties arī kā lielāka paļaušanās uz pedagogiem, kuri vēl nav pilnībā ieguvuši savu kvalifikāciju. Latvijas apstākļos tas nozīmē, ka skolēnus māca studenti, kādi 2024./2025. mācību gadā devuši 3,5% no skolotāju skaita. Ja mācīšanās un mācīšanas savienošanu atzīst par nevēlamu, tad Latvija tuvāk vēlamajam galam OECD valstu salīdzinājuma skalā:
OECD valstu vidējais rādītājs bijis 9,1%. Skalas nevēlamajā gala atrodas ne tikai eksotiskā, ja uz to skatās no Latvijas, Čīle, bet arī Igaunija. OECD sākotnējā skala šeit papildināta ar dažu valstu nosaukumu izcelšanu. Pirmkārt, ar ekstrēmajiem pretstatiem un, otrkārt, ar Latviju un tās kaimiņvalstīm skalas satura nozīmē. Skalas ideālajā galā iekārtojusies Dienvidkoreja drīzāk atbaida nekā vilina ar savu divreiz zemāko dzimstību nekā Latvijā.
OECD datu speciālisti nevarēja nepamanīt un neatzīmēt Latvijas skolotāju novecošanu. 2024. gadā gandrīz divi no pieciem skolotājiem Latvijā bijuši 55 gadus veci vai vecāki, kas ir par 10 procentpunktiem vairāk nekā 2015. gadā. Šis rādītājs ir līdzīgs kā Igaunijā (38%) un Lietuvā (42%), taču ievērojami pārsniedz 23% OECD vidēji.
Par Latvijas problēmu tiek atzīta pēc gadiem un darba stāža jauno skolotāju noturēšana, lai viņi no skolas neaizmūk. Latvija pārliecinājusi par šādas problēmas esamību Eiropas Savienības instances un dabūjusi 79 miljonus eiro, lai ar mācību palīglīdzekļiem, konsultāciju pieejamību u.tml. palīdzētu jaunajiem skolotājiem. Ar šīs naudas apgūšanu nodarbojas I. Upatnieces vadītā struktūrvienība.
Tiek ignorēta cita problēma ar skolotājiem, kuru darba stāžs vislielākais. Vajadzētu būt tā, ka viņiem jāpierāda savi fiziskie un garīgie spēki, lai drīkstētu palikt darbā skolā pēc pensionēšanas vecuma sasniegšanas. Dzīvē notiek otrādi, ka vispirms valsts ar pieticīgu pensiju un tālāk skolu direktori ar lūgumiem nepamest skolu, lai tā nebūtu jāslēdz skolotāju trūkuma dēļ, panāk arī tādu skolotāju palikšanu skolā, kuri savu darbu pienācīgi paveikt nav spējīgi. Skolotāja darbs draud deformēt skolotāja personību tādā veidā, ka cilvēks klases priekšā var pat labi justies savā pasaulē bez kontakta ar to, kas klasē notiek.
Šis gads jau krietni pāri pusei bez tādiem publiski zināmiem negadījumiem kā pērnajā gadā, kad vairākas autoavārijas ar cilvēku upuriem notika tāpēc, ka par šoferiem bija norīkoti veci un nevarīgi cilvēki. Toties pienākusi jau minētā atklāsme par skolēnu lasītprasmi, t.i., par lasītneprasmi.
Par Latvijas izglītības sistēmas glābiņu pasniedz paredzējumu, ka no 2024. līdz 2033. gadam bērnu skaits vecumā no 5 līdz 14 gadiem Latvijā samazināsies par 23%, kas būšot straujākais prognozētais samazinājums OECD valstu vidū. Bērnu vecuma intervāls attiecas uz obligāto pirmsskolas un pamatizglītības laiku. Vidusskolēnu skaita sarukumam kā pamatskolēnu skaita sarukuma sekām jāiestājas automātiski. Tāpēc vajag vēl jo vairāk skolu slēgt, lai atlikušajām skolām pietiktu ar atlikušo skolotāju skaitu.
