Vakar publicētie PISA vispārējā izglītības līmeņa pētījuma rezultāti liecina, ka skolēnu zināšanu un lasītprasmju līmenis strauji krīt. Šajā pētījumā, kurā piedalās 90 valstis un simtiem tūkstošu skolēnu, tiek pārbaudītas 15 gadus vecu skolēnu zināšanas dabaszinātnēs, matemātikā (šogad arī datorzinātnēs), kā arī viņu lasītprasme. Šāds pētījums tiek veikts ik pēc trijiem gadiem jau kopš pagājušā gadsimta laikiem, līdz ar to dodot iespēju skaidri iezīmēt tendences.
Pirms šī pētījuma rezultātu paziņošanas Latvijas izglītības un zinātnes ministre Ilze Indriksone šim notikumam veltītajā pasākumā atzinās, ka pētījuma datus gaidot ar bažām. Pētījuma Latvijas daļas starptautiskais kurators Mario Pjačentīni mūsu ministri mierināja, ka šos rezultātus ar bažām gaidot gandrīz visas valstis, jo kopējais skolēnu zināšanu un prasmju līmenis ir krities gandrīz visā pasaulē, ar dažiem retiem izņēmumiem jaunattīstības valstīs (piemēram, Kambodžā), kur ievērojami audzis vispārējais izglītības līmenis.
Kā norādīja Pjačentīni, šis PISA pētījums ir precīzākais katras valsts izglītības kvalitātes indikators, jo tas notiek jau daudzus gadus pēc salīdzināmas metodoloģijas un aptver 90 valstis. “Pozitīvu rezultātu nav nekur. Mēs piedzīvojam nozīmīgas pārmaiņas, un šī pētījuma rezultāti parāda šīs izmaiņu tendences,” atzīmēja Pjačentīni.
Īpaši biedējošs ir katastrofālais kritums lasīšanas prasmē. Latvijā tikai 59% piecpadsmitgadnieku prot lasīt. Runa ir nevis par burtu pazīšanu un to pārvēršanu noteiktās skaņās, bet gan par izlasītā teksta jēgas automātisku uztveršanu. 41% tekstu faktiski nespēj uztvert. Tas nozīmē, ka lasītprasmē esam atsviesti atpakaļ par vairāk nekā 150 gadiem.
Gan Pjačentīni, gan mūsu pašmāju eksperti, kuri piedalījās šī pētījuma prezentācijā, visi kā viens uzsvēra lasīšanas tradīcijas zudumu kā galveno šīs zemās lasītprasmes cēloni. “Ja mēs paši nelasām, tad bērni neredz, ka vecāki lasa, un arī paši nelasa, jo bērni atdarina vecāku uzvedību. Viņi nepierod pie grāmatām, jo vecāki viņiem nav devuši šo paraugu. Jāsāk lasīt bērniem priekšā jau agrā bērnībā,” norāda Pjačentīni. Viņš arī atzīmēja, ka bērni neprot (negrib) lasīt garākus tekstus un diemžēl ne tikai Latvijā, bet arī visā pasaulē krītot izglītības prestižs.
Kā ļoti bīstama tendence jāuztver arvien pieaugošā popularitāte idejai, ka skola esot tukša laika izšķiešana. Tā “neko nedodot” praktiskajai dzīvei, un turpmākajā dzīvē nekas no skolā iegūtā nebūšot noderīgs. Visticamāk, šī “gudrība” skolēnos nāk no viņu vecākiem, kuri svaru zāli apmeklē daudz intensīvāk nekā nosacīto bibliotēku.
Ejot līdzi laikmeta labbūtības prasībām, pieaug skolēnu vēlmes pēc interesantāka, mazāk garlaicīga mācību procesa. Vienlaikus samazinās gatavība veltīt papildu piepūli uzdevumu risināšanā. Ja uzdevumu neizdodas atrisināt uzreiz (bez īpašas piepūles), tad 55% skolēnu šim uzdevumam atmet ar roku. Šī ārkārtīgi vieglā padošanās liecina, ka “gudrības” prestižs ir zems un skolēns neatrisināto uzdevumu neuztver kā kaut ko, kas viņam varētu radīt pašapziņas problēmas.
Lai arī Latvijas radītāji ir nedaudz zemāki nekā Lietuvā un Igaunijā, tie caurmērā atrodas “pa vidu”. Dabaszinātnēs Latvijas skolēnu vidējais sniegums ir 494 punkti, kas ir virs OECD vidējā līmeņa (485). Lielākā daļa skolēnu pārliecinoši demonstrē pamatzināšanas un prasmi izskaidrot zinātniskas parādības. Matemātikā Latvijas rādītājs ir 483 punkti, kas atbilst OECD valstu vidējam līmenim. Laikā, kad daudzās OECD valstīs matemātikā fiksēts kritums, Latvija saglabā stabilitāti. Šeit gan jāatzīmē Igaunijas izcilie rādītāji - 508, kas to ierindo starp labākajiem pasaulē. Lasītprasme - 475 punkti. Tāpat kā lielākajā daļā Eiropas valstu, arī Latvijā lasītprasmes rezultāti uzrāda lejupejošu tendenci.
Kā pozitīvu Latvijas īpatnību var minēt skolu sistēmas egalitārismu (vienlīdzību). Latvijā nav lielas atšķirības starp skolām. Lai arī zināšanu un prasmju līmenis valsts ģimnāzijās ir būtiski augstāks nekā pārējās skolās, lielu atšķirību starp šīm pārējām skolām nav. Tas attiecas arī uz skolu lielumu un to atrašanās vietu. Savulaik plaši izplatītais pieņēmums, kura aizsegā tika forsēta daudzu reģionālo skolu slēgšana, ka mazajās lauku skolās izglītības kvalitāte esot būtiski zemāka nekā lielajās pilsētu skolās (nav runa par ģimnāzijām), pētījuma datos nav atradis apstiprinājumu.
Tiesa, ir atklājusies cita problēma, kura arī velk uz leju Latvijas rādītājus, salīdzinot ar mūsu kaimiņiem. Ievērojami zemāki rādītāji ir tiem skolēniem, kuru mācību valoda (arī pētījuma testu valoda) atšķiras no šo skolēnu mājās pārsvarā lietotās valodas. Apmēram trešajai daļai šādu skolēnu bijušas nopietnas grūtības saprast uzdevumu prasības valodas nesaprašanas dēļ. Kā, vāji slēpjot neizpratni, atzīmēja pētījuma Latvijas daļas vadītāja Rita Kiseļova, “viņi visi 2025. gadā ir nolikuši gala eksāmenu latviešu valodā un turpina izglītību”.
Kiseļova it kā netieši atzīst, ka pāreja 100% uz mācībām latviešu valodā daudzviet notikusi formāli un skolēni varējuši sekmīgi pabeigt devīto klasi, par spīti vājajām latviešu valodas prasmēm. Nav šaubu, ka atsevišķi politiķi šo pētījumu centīsies izmantot kā argumentu, ka mācības ne dzimtajā valodā pazeminot bērnu izglītības vispārējo līmeni, tāpēc kaut kādā proporcijā nepieciešams atjaunot bilingvālo izglītību.
Pret šādiem politikāņu centieniem gūt politisku labumu uz bērnu rēķina būtu jāvēršas ar stingrāko bardzību. Nekāda atpakaļceļa vienotai izglītības sistēmai nav un nebūs. Valstij skaidri jāpasaka: tie vecāki, kuri nevis veicina, bet gan bremzē savu bērnu latviešu valodas apguvi, tikai nodara pāri paši savu bērnu nākotnei.
Var tikai piekrist apgalvojumiem, ka esam lielu pārmaiņu priekšā. Nav šaubu, ka strauja mākslīgā intelekta ienākšana mūsu dzīvē vēl vairāk iedragās vispārējo zināšanu un lasītprasmju līmeni un daudz ko mainīs tīri sadzīviskā plāksnē, bet par to varēsim spriest un vērtēt jau pēc pavisam citiem pētījumiem. Pagaidām atliek stiprināt mūsu izglītības sistēmu un jāmeklē pareizākie veidi, kā šajos pārmaiņu laikos palikt intelektuālajā “augšstāvā”.
