Stāsts nav par kautiņu, bet par Berlīnes tautas pārstāvju 20. septembra vēlēšanām. E. Eralfa tajās uzvarēja ar lozungu “stāties pretī rasistiskajai AfD”, kura oriģināla “rassistischen AfD die Stirn bietet” garu un vēl jo vairāk burtus daudz labāk nekā literārais tulkojums atveido teiciens “dabūsi bietē”.
Septembrī Vācijas Federatīvajā Republikā vietējās vēlēšanās trijās no 16 federālajām zemēm. Tām Vācijā liela patstāvība un pēc iedzīvotāju skaita un budžeta tās pārspēj Latvijas pilnīgi suverēno valsti. Divās vēlēšanās uzvarēja partija ar oriģinālo apzīmējumu AfD, kuru šeit izmantosim. Nosaukumā ielikto vārdu nozīme ir “alternatīva Vācijai". Partijas vadone ir starptautiski, tajā skaitā Latvijā pazīstamā Alise Veidele. Berlīnē viņai pretī stājās un uzvarēja partijas “Die Linken” (“Kreisie”) vietējā līdere Elifa Eralfa, par kuru pie mums praktiski visiem pirmā dzirdēšana.
Vēlēšanu karuselis rāda, ka AfD spējīga sakaut tikai kristīgos demokrātus (paliksim pie šīs partijas oriģinālā zīmola CDU), kuru deleģētais Frīdrihs Mercs ir Vācijas kanclers (valdības vadītājs), taču AfD zaudē tiem, kuri pret AfD cīnās ar paņēmieniem, kādus nošpikojuši no AfD.
Špikotāju barā arī Vācijas sociāldemokrāti (SPD) un jo īpaši viņu līdere Mēklenburgā-Priekšpomerānijā Manuela Švēziga (Schwesig). Viņu par turienes vietējās valdības Ministru prezidenti pilnvarojuši jau divi iepriekšējie landtāgi (kā vietējos parlamentus sauc vairumā Vācijas federatīvo zemju), un 20. septembrī viņas pārstāvētā SPD un A. Veideles vadītā AfD savāca gandrīz vienādu landtāga deputātu skaitu:
| Partija | AfD | SPD | “Kreisie” | “Zaļie” | Kopā |
| Vietas | 32 | 29 | 5 | 5 | 71 |
| Izmaiņas | +18 | -5 | -4 | 0 |
Gandrīz vienādie rezultāti sasniegti ar vienu un to pašu līdzekli - ar stāstiem par to, kāds idiots īstenībā ir F. Mercs. Kopīgiem spēkiem AfD un SPD izlidināja CSU no Mēklenburgas-Priekšpomerānijas landtāga. CDU pieteiktie deputātu kandidāti kā putnu un bērnu biedēkļa Merca pārstāvji netika pāri tādai pašai 5% vēlētāju balsu robežlīnijai, kāda arī Latvijā novilkta sīkpartiju neielaišanai Saeimā. Nekas tāds ar CDU nebija noticis kopš partijas izveidošanas.
2026. gada priekšvēlēšanu cīņa Mēklenburgā-Priekšpomerānija šķiet nesavietojama ar faktu, ka CDU un SPD skaitās izveidojušas Vācijā valdošo koalīciju. Toties šī cīņa spilgti apliecina “Neatkarīgās” pirmo iespaidu par 2025. gada 23. februārī notikušo Vācijas Bundestāga vēlēšanu rezultātiem, ka tie neļaus izveidot kaut attāli rīcībspējīgu valdību: “Pēcvēlēšanu debates starp partiju līderiem Vācijā pagājušajā naktī izklausījās pēc apmēram tā paša, kā Latvijā tiek pieteikts Evikas Siliņas valdības "restarts". Saturiski nekā pārliecinoša, bet gan jau Vācija tiks pie jaunas valdības un tā kādu laiciņu noturēsies tāpat kā Latvijas atjaunotā valdība.”
E. Siliņas valdība pēc šīs publikācijas noturējās vēl gadu un dažus mēnešus līdz 2026. gada maijam. Vācijā pieņemts ne tikai mainīt koalīcijas un valdības, bet rīkot Bundestāgā ārkārtas vēlēšanas, kādas jau bija vēlēšanas 2025. gadā. Ļoti iespējams, ka arī nākamās Bundestāga vēlēšanas būs ārkārtas vēlēšanas un ka SPD uz tām izvirzīs M. Švēzigu kā savu kandidāti kancleres amatam.
SPD spiesta pārkārtot savas rindas kaut vai tāpēc, ka 20. septembra vēlēšanās Berlīnē SPD izgāzās ļoti līdzīgi CDU:
| Partija | “Kreisie” | CDU | AfD | “Zaļie” | SPD | Kopā |
| Vietas | 47 | 34 | 29 | 26 | 22 | 158 |
| Izmaiņas | +25 | -18 | +12 | -8 | -12 |
SPD sāpes par rezultātu -12 lielākas, nekā CDU sāpes par -18. Tīri taktiski varētu gadīties arī tā, ka CDU par spīti zaudētām deputātu vietām Berlīnes pārstāvju palātā (ne landtāgā, bet “Abgeordnetenhaus”) noturēs birģermeistara (Regierende Bürgermeister von Berlin) amatu, jo kādam taču jākomandē sētnieki pa to laiku, kamēr A. Veidele un E. Eralfa mēģinās tikt skaidrībā, kura kurai sadevusi bietē stiprāk un sāpīgāk.
Pat ja SPD iekārtosies Berlīnes pārvaldīšanā līdzās CDU, tas neatsvērs SPD simboliskos zaudējumus. Jāatceras, ka gan Berlīne, gan sociāldemokrātija par pasaulē pamānāmiem spēkiem kļuva vienā un tajā pašā vietā un laikā 19. gadsimta vidū. Lai kādās vētrās jeb divos pasaules karos pēc tam Vācija iepinās un zaudēja, SPD nosargāja Berlīni kā savu cietoksni. Daļēji arī padomju propagandas dēļ Latvijā atmiņās labāk palikušais Vācijas kanclers Vilijs Brants (Willy Brandt, 1913-1992, amatā 1969-1974) savu politisko nozīmību ieguva vispirms kā Rietumberlīnes birģermeistars no 1957. līdz 1969. gadam. Vācu sociāldemokrātiskās partijas priekšsēdētāja amatā viņš bija no 1964. līdz 1987. gadam, bet Sociālistiskās internacionāles prezidenta amatā (1976-1992) viņš palika līdz nāvei.
No politisko cīņu viedokļa tagadējā Vācija ļoti atgādina Vāciju pagājušā gadsimta 30. gados ar tādu paradoksālu piebildi, ka situācijas atkārtošanos lielā mērā veicina politiķu centieni nepieļaut situācijas atkārtošanos. Proti, to, ka līdzdalībai valdībā un tātad varas realizācijā tiek pielaista partija, kas vēlēšanās savāc daudz balsu tādā veidā, ka demonstratīvi salamājusies ar visām citām partijām, lai piesaistītu pilnīgi visus, kuri kaut kādu iemeslu dēļ vīlušies citās partijās un politiķos.
Teorētiski tā tas arī ir, ka šāda apvienošanās uz neapmierinātības pamatiem pastāv tikai līdz vēlēšanām. Ja tās dod partijai iespēju iešļūkt valdībā, tad partijai kaut kādā mērā nākas pildīt savus solījumus, ar kuriem apsolīts visiem viss. Tiklīdz partija mēģina no solītā pildīt vismaz kaut ko, tā jāatklājas, ka jebkura rīcība apmierina tikai mazāko daļu vēlētāju, bet lielākā daļa vēlētāju no šīs partijas novēršas gluži tāpat, kā iepriekš novērsusies no citām partijām. Tomēr šī teorija tika atspēkota ar praksi. 1933. gadā kanclera postenis Nacionālsociālistiskās vācu strādnieku partijas (oriģinālā abreviatūra NSDAP) vadonim Ādolfam Hitleram tika iedots ar nodomu, ka viņa valdības neveiksmes saķēpās viņa politisko biogrāfiju tieši tāpat, kā jau saķēpājušas citu politiķu biogrāfijas. Taču Hitlers parādīja, ka no šādām lamatām ir iespējams izrauties kaut uz laiku. Pēc 12 gadiem viņa biogrāfija izrādījās tik ļoti saķēpāta kā gandrīz nevienam citam mums zināmajā pasaules vēsturē, bet tas tika panākts ar tādiem nosacījumiem kā Vācijas sagraušana, bezierunu kapitulācija un sadalīšana okupācijas zonās. Turklāt Vācijas egoistiskajām interesēm nodarītais ļaunums bija mazākā daļa no ļaunuma, ko Hitlers nodarīja pasaulei.
To nav iespējams nepamanīt vai noliegt, ka AfD un A. Vaidele kopē NSDAP un Hitleru pēc iespējas precīzāk, ja jau vēsture māca, ka šādā veidā iespējams gūt ar vēlētāju balsu miljoniem izmērāmus panākumus. Pārējo partiju atbilde bija publisks solījums neveidot koalīcijas ar AfD. Taču šā solījuma izpilde noved tieši tajā pašā strupceļā, kādā Vācija atradās pirms nepilniem simt gadiem. Ja partijas nevar vienoties par rīcībspējīgu valdību, tad šī nespēja pasliktina situāciju valstī un pastiprina protesta noskaņojumu, kas vēl jo vairāk apgrūtina politiķu iespējas vienoties (jo viņi tūlīt tiks apsaukāti par korumpantiem un nodevējiem) spirālē, kuras beigas Vācijā jau vienreiz piedzīvotas.
Mazu, pārskatāmu modelīti nespējai izveidot Vācijā valdību rāda Saksija-Anhalte, kur landtāga vēlēšanas notika jau 6. septembrī, bet 25. septembra pēcpusdienā nebija ne ziņas, ne miņas, kā landtāga jaunais sasaukums tiks līdz savai valdībai. Lūk, kāds ir deputātu vietu jaunais sadalījums Saksijas-Anhaltes landtāgā un ko ieguvušas vai zaudējušas tajā iekļuvušas partijas attiecībā pret veco landtāga sasaukumu (izlaižot partijas, kas no landtāga izbalsotas):
| Partija | AfD | CDU | SPD | “Zaļie” | “Kreisie” | BSW | Kopā |
| Vietas | 39 | 15 | 8 | 8 | 8 | 5 | 83 |
| Izmaiņas | +16 | -25 | -1 | +2 | -4 | +5 |
Iepriekš nepieminēta ir šajā izkārtojumā iekļuvusī “Zāras Vāgenknehtas savienība” (Bündnis Sahra Wagenknecht - BSW), kaut kas pēc formas līdzīgs Latvijā uzpeldējušajai, bet ātri aizpeldējušajai Zatlera Reformu partijai.
Pēc satura BSW piesakās par kreisāko no visiem kreisajiem, atkal apliecinot to, kā jaunas partijas var izspiest jau esošas partijas, skandējot lozungus, ar kādiem publiku iepazīstinājušas citas partijas, ja jaunie skandē enerģiskāk nekā tie, kuri ar šiem lozungiem jau kaut ko ieguvuši un aptaukojušies. Latvijā aktuālākā paralēle šādām kustībām ir “Austošā saule” pret Nacionālo apvienību.
Pirmais iespaids par Saksijas-Anhaltes deputātu sadalījumu bija tāds, ka tūlīt sametīsies kopā AfD ar BSW, kurām kopīgais ir kašķēšanās ar visiem, taču tagad jau apliecināts, ka kašķīgās partijas savā starpā kašķējas ar jo īpašu azartu. Citiem vārdiem sakot, BSW jeb konkrēti Z. Vāgenknehta saprot, ka tādi rausēji kā A. Veideles savāktā kompānija nebūt neatlīdzinās BSW par izpalīdzēšanu tikt pie varas Vācijas federatīvās zemes līmenī.
Vairākumu zaudējusī CDU paziņojusi, ka savas sāpes cietīs opozīcijā un tai atlikušās 15 balsis nedos nevienam. SPD aicinājumam samesties kopā atsaukušies "Zaļie" un "Kreisie", bet 3x8=24 balsis nedod pieeju 42 balsīm, cik minimāli nepieciešams vairākuma un valdības izveidošanai.
Piektdienas pēcpusdienas noskaņojums Saksijā-Anhaltē bija tāds, ka jāmeklē bezpartijisks premjers. Varam piedāvāt vāciešiem Andri Šķēli, kurš šādā amatā Latvijā nonāca tāpēc, ka 1995. gada 1. oktobrī ievēlētā 6. Saeima līdz decembra beigām nebija spējīga vienoties par partijisku premjeru.
“Kreiso” uzvara pēc Berlīnē iegūto vietu skaita apliecina to, ka šādi panākumi gūstami ar lozungiem pēc principa "jo trakāk, jo labāk". Berlīnē, lūk, galvenais "Kreiso" priekšvēlēšanu solījums bija nacionalizēt un izdalīt bezpajumtniekiem 100 tūkstošus dzīvokļu, kurus pārvalda dzīvokļu īres lieluzņēmumi. "Kreiso" vēlētājiem nav aptverams, piemēram, jautājums par bezpajumtnieku skaita izmaiņām pilsētā, ja 100 tūkstošus mājsaimniecību, kas tagad šos dzīvokļus īrē, no šiem dzīvokļiem izliks. Uz pilnīgi nesasniedzamām intelektuālajām virsotnēm ved jautājums, vai kāds vairs ieguldīs kaut vienu eiro pat ne jaunu mājokļu celtniecībai, bet esošā dzīvojamā fonda uzturēšanai, ja esošo īrnieku izlikšana no dzīvokļiem iezīmētos kā realitāte.
"Kreiso" gadījumā tieši tāpat kā AfD gadījumā tūlīt pat ataust atmiņā Hitlers. Tur ir tīri faktoloģiska un tehniska paralēle, ka pirmais, ar ko Hitlers nodarbojās, bija ebreju izdzīšana no labiem dzīvokļiem uz sliktiem dzīvokļiem. Pirms to sāka darīt, neviens neticēja, ka kaut kas tāds iespējams Vācijā ar tās gadsimtiem kopto stāstu par svētajām un valsts aizsargātajām īpašumtiesībām. Attiecībā uz dzīvokļiem jāsaka tas pats, kas kopumā, ka “Kreisie”, tāpat kā savulaik Hitlers, tiešām grib kaut ko mainīt, nevis tikai labi iekārtoties valsts silē ar skaļu, bet neizpildītu un neizpildāmu solījumu palīdzību. Robeža starp neizpildīto un vispār neizpildāmo nav nepārkāpjama, ja vien ir griba to pārkāpt. Saprotams ir Izraēlas vēstnieka Berlīnē paziņojums nākamajā dienā pēc Berlīnes deputātu vēlēšanām par "tūlītēju eksistenciālu apdraudējumu" Berlīnes ebreju kopienai.
Vēl jo skaidrāku signālu par “Kreiso” spējām mainīt tagadējo kārtību deva par arābu izcelsmes noziedznieku klana vadoni dēvētā Isas Remo parādīšanās “Kreiso” pēcvēlēšanu jeb uzvaras svinēšanas ballītē kopā ar palestīniešu atbalstītāju kustības aktīvistu Ibrahimu Ibrahimu. Šāds vārdu salikums nav drukas kļūda, bet pārcēlums no vairākās valodās pieejamiem avotiem, kuros aprakstīti notikumi Berlīnē. Tālāk var brīnīties, ka plašsaziņas līdzekļu un politiķu uzmanības centrā rīkotu ballīti Berlīnē apmeklējis un fotografējies cilvēks skaitoties saistīts ar Eiropas Savienībā par teroristisku atzītu organizāciju "Palestīnas tautas atbrīvošanās fronte".
“Kreisie”, protams, paziņoja, ka šādus viesus nav aicinājuši un tie izmantojuši iespēju ienākt tur, kur ieeja brīva. Pārējās partijas jau devušas ziņu, ka šādam skaidrojumam drīzāk netic nekā tic. Turklāt runa nav par ētiku, bet par to, kurš ar kuru sāks vai nesāks sarunas par Berlīnes izpildvaras izveidošanu. Taču tādā gadījumā tiem, kuri uzskata viens otru par iespējamiem sarunu partneriem, nav pietiekami daudz vēlētāju dotu deputātu vietu, lai paturētu izpildvaru savā pārziņā. Pastāvošas kārtības saglabāšana kļūst atkarīga no trakajiem tādā nozīmē, ka kārtība saglabāsies, kamēr trakie trakos, apkarojot viens otru. Ja nekā labāka nav, tad jāpaļaujas uz to, kas labākos laikos tiktu izbrāķēts kā nederīgs mierinājums.
