Suši? Pica? Burgers, pasta vai wok? Latvijas ēdienkarte pēdējos gados kļuvusi krietni starptautiskāka. Ēdienu piegādes tīkla 2025. gada pasūtījumu datos pirmajās vietās bija burgeri, kebabi un picas, bet tūlīt aiz tiem – suši un citi Āzijas virtuves ēdieni. Arī olīveļļa, viens no Vidusjūras virtuves simboliem, mūsu virtuvēs ieņem arvien stabilāku vietu.
Par pamatu šim salīdzinājumam izmantoti Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) 2025. gada Mājsaimniecību budžeta apsekojuma dati. Apsekojums ļauj redzēt ne tikai to, ko ēdam Latvijā kopumā, bet arī diezgan izteiktas atšķirības starp reģioniem un pilsētu un lauku mājsaimniecībām.
Un izrādās, ka zem visas jaunās kulinārās daudzveidības Latvijas ēdienkartes pamats ir pārsteidzoši pazīstams.
Kartupeļi. Maize. Cūkgaļa.
2025. gadā vidēji viens mājsaimniecības loceklis Latvijā patērēja 37,4 kilogramus kartupeļu, 26,6 kilogramus maizes un 13,2 kilogramus svaigas cūkgaļas.
Laukos vecā trijotne redzama vēl skaidrāk: 48,1 kilograms kartupeļu, 30,4 kilogrami maizes un 18,4 kilogrami svaigas cūkgaļas uz cilvēku.
Tātad suši var mierīgi gaidīt ledusskapja augšējā plauktā. Kartupeļu maiss apakšā savu vietu vēl nav zaudējis.
Visspilgtāk šī trijotne redzama Kurzemē. Tur uz vienu cilvēku gadā sanāk 50,5 kilogrami kartupeļu, 32,6 kilogrami maizes un 16,9 kilogrami svaigas cūkgaļas.
Tomēr kurzemnieku ēdienkarti nevajadzētu iztēloties tikai kā rupjmaizes kukuli blakus kartupeļu bļodai. Kurzemē apēd visvairāk olu, vairāk nekā vidēji Latvijā patērē jogurtu, zemenes un mellenes, kā arī izdzer vairāk saldināto bezalkoholisko dzērienu.
Drīzāk te redzams izteikts lauku patēriņa modelis: ļoti tradicionāls pamats, kuram sen pievienojies mūsdienīgs veikalu sortiments.
Latgalē aina ir cita. Patēriņa izdevumi te ir zemākie Latvijā - 446 eiro mēnesī uz vienu mājsaimniecības locekli - un pārtika paņem gandrīz 30% no visa patēriņa budžeta.
Arī produktu izvēlē tradicionālā virtuve ir labi redzama: 42 litri piena, 29,6 kilogrami maizes, 17 kilogrami svaigas cūkgaļas un 5,8 kilogrami kviešu miltu.
Milti Latgales statistikā diez vai ir pārsteigums. Tas labi saskan ar mājas cepšanas un pašu gatavota ēdiena tradīciju. Tiesa, pats apsekojums nepasaka, cik no šiem miltiem pārtapa maizē, pīrāgos vai pankūkās.
Vēl daiļrunīgākas ir saldūdens zivis. Latgalē to apēd 2,7 kilogramus uz cilvēku - gandrīz trīsreiz vairāk nekā vidēji valstī. Reģionā ar tik daudziem ezeriem var pieņemt, ka daļa zivju uz galda nonāk nevis no lielveikala saldētavas, bet no pašu vai kaimiņa loma.
Vidzeme savukārt izceļas ar konservētiem dārzeņiem un olīveļļu. Tās patēriņš sasniedz vienu litru uz cilvēku gadā - vairāk nekā jebkurā citā Latvijas reģionā.
Ar to gan vēl nepietiek, lai Vidzemi pārvērstu par Toskānu.
Blakus olīveļļai ir 31,7 kilogrami maizes, daudz piena, skābā krējuma, putnu gaļas un zivju.
Vidzemei ir arī izteikti saimniecisks profils - lielas lauku saimniecības un Valmiera kā nozīmīgs rūpniecības centrs. 2025. gadā tieši Vidzemē bija straujākais vidējās algas kāpums Latvijā - par 11,2%, savukārt Valmierā turpinās industriālā parka un jaunu ražošanas teritoriju attīstība. Tas gan nenozīmē, ka Vidzeme kopumā būtu Latvijas turīgākais reģions.
Olīveļļa te drīzāk labi parāda ko citu: jauni ēšanas paradumi ienāk virtuvē, neaizstājot tās veco pamatu.
Zemgalē priekšplānā izvirzās svaigi gurķi, tomāti, ķirbji un kabači. Taču arī cūkgaļas netrūkst - 16,1 kilograms svaigas gaļas uz cilvēku, turklāt virs valsts vidējā ir arī bekona un šķiņķa patēriņš.
Kā ar saldējumu?
Zemgalē uz vienu cilvēku gadā iznāk astoņi litri saldējuma, sorbeta un pārtikas ledus, kamēr Latvijā vidēji - 5,8 litri.
Ja gribas pavisam īsu Zemgales ēdienkartes aprakstu: gurķis, šķiņķis un saldējums desertā.
13,2 kilogrami svaigas cūkgaļas gadā sākumā šķiet aizdomīgi maz.
Un tā arī ir, ja šo skaitli kļūdaini uztver kā visu apēsto cūkgaļu.
Mājsaimniecību apsekojumā svaigu cūkgaļu skaita atsevišķi. Desas, kūpinājumi, sālīta gaļa, konservi, gatavie ēdieni un citas produktu grupas nonāk citās ailēs.
Savukārt lauksaimniecības produktu bilance rāda jau pavisam citu mērogu. 2024. gadā Latvijā patērēti 79,6 tūkstoši tonnu cūkgaļas un cūkgaļas produktu gaļas ekvivalentā. Tie ir aptuveni 42 kilogrami uz vienu iedzīvotāju.
Tātad latvieši nebūt nav kļuvuši par pieticīgiem cūkgaļas ēdājiem. Statistika vienkārši karbonādi ielikusi vienā ailē, desu - citā.
Šie skaitļi parāda arī ko nopietnāku: tas, ka produkts gadu desmitiem ir ierasts uz mūsu galda, vēl nenozīmē, ka Latvija ar to spēj sevi nodrošināt pati.
Ar cūkgaļu tas redzams īpaši skaidri. 2024. gadā Latvijā saražoja 34,5 tūkstošus tonnu cūkgaļas, bet patēriņš sasniedza 79,6 tūkstošus tonnu. Importēja 69,1 tūkstoti tonnu, lai gan 24 tūkstoši tonnu pēc tam tika eksportēti. Tātad cūkgaļa ir viens no stabilākajiem mūsu ēdienkartes balstiem, bet ievērojama daļa nepieciešamā apjoma nāk no ārējām piegādēm.
Ar graudiem aina ir cita. 2024. gadā graudaugi aizņēma 62% Latvijas sējumu platību, bet kvieši veidoja 82,9% no iepirkto graudu apjoma. Latvija ir graudu neto eksportētāja.
Tātad šis stāsts nav tikai par to, ko latvieši labprāt ēd. Kartupeļi, maize un cūkgaļa veido ļoti noturīgu pārtikas kultūras kodolu, bet aiz viena un tā paša šķīvja slēpjas ļoti atšķirīgs pašnodrošinājums: graudu bāze Latvijā ir spēcīga, savukārt cūkgaļas patēriņš daudz vairāk atkarīgs no importa.
Ja kartupeļi, maize un cūkgaļa joprojām ieņem tik stabilu vietu Latvijas ēdienkartē, atliek pavisam praktisks jautājums - kas ar to cenām notiks šoruden?
Kartupeļiem pašlaik cenas slīd lejup
Augustā lielos apjomos tos iepirka ap 16 centiem kilogramā, kamēr pērn cena bija ap 20 centiem. Jūlijā mazumtirdzniecībā kartupeļi bija par 14,5% lētāki nekā pirms gada, lai gan sezonāli mēneša laikā cena pieauga. Lauksaimniecības tirgus veicināšanas centra vadītāja Inguna Gulbe situāciju raksturoja vienkārši: “Šobrīd cenas kartupeļiem ir izdevīgas pircējiem, ne tik izdevīgas ražotājiem.” Precīzu rudens ainu gan varēs redzēt tikai pēc ražas novākšanas.
Maizei jūlijā cenu palīdzēja samazināt PVN. Salīdzinājumā ar jūniju maize kļuva par 5,8% lētāka, bet gada laikā - par 3,5%. Vietējās izejvielas pieejamība nav galvenā problēma: “Dobeles dzirnavnieka” vadītājs Kristaps Amsils uzsver, ka “Latvija ir neto eksportētāja graudu ziņā”. Pēc viņa teiktā, arī gados ar sliktāku ražu Latvijā iespējams savākt pārstrādei nepieciešamo graudu daudzumu. Taču PVN samazinājuma vienreizējais cenu efekts jau lielā mērā ir noticis, tāpēc rudenī drīzāk jāskatās uz enerģijas, degvielas un citu ražošanas izmaksu attīstību.
Arī svaiga cūkgaļa vasaras vidū bija lētāka nekā pirms gada
Jūlijā tās cena samazinājās par 4,2% mēneša laikā un par 6,2% gada laikā. Taču tieši cūkgaļa no mūsu trijotnes visvairāk atkarīga no ārējā tirgus, tāpēc situāciju var mainīt Eiropas cenas, lopbarības un enerģijas izmaksas. SEB ekonomists Dainis Gašpuitis, vērtējot rudens inflācijas riskus kopumā, norāda: “Lielākā uzmanība un arī nenoteiktība šobrīd saistās ar divām būtiskākajām grupām - pārtikas un enerģijas cenām.”
Tātad septembra sākumā nevienam no trim mūsu tradicionālajiem produktiem nav redzams tūlītējs strauja sadārdzinājuma signāls. Kartupeļu galīgo cenu noteiks novāktā raža, maizei lielākais PVN samazinājuma efekts jau ir aiz muguras, bet cūkgaļai visvairāk jāvēro Eiropas tirgus.
Vienlaikus pārāk atslābt nevajadzētu. “Luminor” ekonomists Pēteris Strautiņš prognozē, ka gada inflācija augustā atkal tuvosies 3%, bet gada pēdējos mēnešos var pārsniegt 4%. Tas nenozīmē, ka tieši kartupeļi, maize vai cūkgaļa sadārdzināsies tikpat strauji, taču kopējais cenu fons rudenī var kļūt mazāk patīkams.
Suši, Vidusjūras un Āzijas virtuve mūsu ēdienkartē ieņem arvien vairāk vietas. Taču kaut kur aiz visas šīs modernās daudzveidības kūts stūrī pārliecinoši rukšķ sivēns, pie vecmāmiņas čakli dēj uzticamās vistas, bet speķa pīrāgi savu vietu picai atdot negrasās.
