Nākamajā skaļuma pakāpē pacelti pret Latvijas Banku vērstie pārmetumi, kādus pirms mēneša iesāka Ministru prezidents Andris Kulbergs: “Paskatieties, ko viņi ir izdarījuši. Es vispār biju mēms, es neticēju, ka Latvijas Banka spēj kaut ko tādu iedomāties. Latvijas Banka sāk mācīt zemniekiem, kā turēt lopus...”
31. augustā notika Latvijas Bankas prezidenta Mārtiņa Kazāka sarunas ar zemkopības ministru Uldi Auguli un tālāk ar Latvijas lauksaimnieku un mežsaimnieku organizāciju vadītājiem. Šīs tikšanās deva iemeslu raidīt Latvijas Bankas virzienā daudzus skarbus vārdus. Zemkopības ministrija izplatīja paziņojumu, ka “Latvijas Bankas vadlīnijas dabas daudzveidībai komercbankām lauksaimnieku kreditēšanai var kaitēt tautsaimniecības attīstībai. (..) Ministrs arī norādīja, ka šādas vadlīnijas nedrīkst palikt spēkā un ka tās būtiski pilnveidojamas, iesaistot nozares politikas veidotājus un īstenotājus - ZM - un arī lauksaimnieku un mežsaimnieku nevalstiskās organizācijas.” Tālāk biedrība "Zemnieku saeima" publiski vērsās pie M. Kazāka un valdības ar aicinājumu “nekavējoties apturēt Latvijas Bankas izstrādāto ieteikumu jeb vadlīniju dabas daudzveidībai labvēlīgas un nelabvēlīgas saimnieciskās darbības identificēšanai izmantošanas veicināšanu kredītiestādēs". Par visām nosauktajām amatpersonām tagad var jautāt, vai tik tās nenodarbojas ar savstarpēju izpalīdzēšanu. A. Kulbergs un U. Augulis guvuši iespējas pelnīt popularitāti sev un savām partijām, kas 15. Saeimas vēlēšanās dalīs to cilvēku balsis, kuri saimnieciski saistīti ar Latvijai tradicionālām tautsaimniecības nozarēm un negatīvi noskaņoti pret starptautiskā finanšu kapitāla mahinācijām. Savukārt M. Kazāks var sakraut kaudzē Latvijas Bankai un viņam personīgi adresētos pārmetumus un izmantot šo kaudzi kā pakāpienu uz amatu Eiropas Centrālajā bankā.
Uz visu notiekošo var raudzīties ļoti pozitīvi, ka amatpersonu personīgās intereses sakrīt ar valsts un pat ar visu Latvijas iedzīvotāju interesēm. Proti, ar to, lai nekādā gadījumā neatkārtotos tas, kas Latvijā tiek saukts par “banku kapitālo remontu”. Šis remonts nozīmēja Latvijas komercbanku pārvēršanu pamatā par tikai Latvijas fiziskās un juridiskās personas apkalpojošiem finanšu norēķinu centriem un naudas glabātuvēm.
Bankas gūst ne milzīgu, bet stabilu bezriska peļņu no tarifiem par naudas glabāšanas un pārvedumu pakalpojumiem. Bankas ļoti ierobežojušas kreditēšanu, kuras veikšana prasa apgādāties ar nepārskatāmu daudzumu izziņu, kāpēc šoreiz nu gan netiek kreditēta Ziemeļkorejas kodolieroču programma. Tā nav metafora, bet citāts no ASV Finanšu ministrijas Finanšu noziegumu apkarošanas tīkla (starptautiski pazīstama ar abreviatūru FinCEN) 2018. gada 13. februāra paziņojuma par Latvijā reģistrēto “ABLV Bank”. Šīs bankas sen vairs nav, jo tās likvidācijas peripetijas uz tautsaimniecību neattiecas, bet prasības bankām attaisnot katru darījumu ar neierobežotu daudzumu izziņu ir palikušas neatkarīgi no tā, ka prasību formulējumi ik pa brīdim grozīti un prasības it kā atvieglotas. Šo prasību izpildes kontroli Latvijā uztur ārējs spēks, Eiropas Padomes noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas ekspertu komiteja “Moneyval”. Tās vadītājs 2018. gada 23. augustā ieradās Latvijā pie toreizējā Ministru prezidenta, tagadējā finanšu ministra Māra Kučinska ar draudiem, ka “Latvijai jārēķinās ar ekonomiskām sekām”. Šīs sekas joprojām attiecas uz katru Latvijas iedzīvotāju neatkarīgi no tā, cik labi viņš saredz saistību starp tieši saviem ienākumiem un Latvijas izslēgšanu no globālās naudas aprites.
M. Kazāks prata izmantot toreizējo konjunktūru. Ziņu arhīvi glabā viņa 2018. gada 3. oktobra atzīmēšanos ar apliecinājumu, ka “nākamajā gadā valdības galvenajai prioritātei ir jābūt “Moneyval” prasību izpildei”. Turpinot tādā garā, viņš 2019. gada 21. decembrī pārņēma Latvijas Bankas vadīšanu, kas viņam atstāta arī uz otro termiņu.
Šeit sniegtā vēsturiskā ekskursa jēga tāda, ka Latvija varbūt patiešām pati uzprasījusies uz 2018. gada un visām turpmākajām nepatikšanām. Ar to domāts tas, ka Latvijas amatpersonas pat gadu desmitiem ignorējušas ārvalstu finanšu uzraugu brīdinājumus, lai “AB.LV” un vēl citas bankas pieraujas ar riskantiem un tātad ienesīgiem darījumiem, kādi Latvijas komercbankām nepienākoties starptautiskajā finanšu pakalpojumu tirgū. Tagadējām Latvijas Bankas vadlīnijām dabas daudzveidības saglabāšanai jākļūst par apliecinājumu, ka Latvija neatkārto iepriekšējo kļūdu ar starptautisko prasību ignorēšanu tieši banku sektorā. Un kā šo apliecinājumu darīt zināmu pasaulei? Vislabāk ar skandālu, ko personificē Ministru prezidenta un Latvijas Bankas prezidenta sejas, zemkopības ministram iesaistoties un piedaloties.
Varbūt nejauši, bet varbūt apzināti pirms Saeimas vēlēšanām uzpūstais skandāls nenozīmē, ka prasības bankām ierobežot kreditēšanu, ja tādā veidā iespējams samazināt kaitējumu videi, nāktu tagad kā zibens no skaidrām debesīm. Te vienkārši jāatgādina par “Neatkarīgās” šā gada 13. marta publikāciju ar izsmeļošu nosaukumu “Bankām nosaka “zaļo kursu” uz kreditēšanas ierobežošanu”.
Turpat paskaidrots, ka prasības nav šā gada jaunievedums. Ir sava jēga atgriezties pagātnē līdz Latvijas Bankas simtgades svinēšanai. Simtgade iekrita 2022. gada 1. novembrī, bet apsveikšanas pasākums tika rīkots 3. novembrī, kad apsveicēju rindas priekšgalā nāca Eiropas Centrālās bankas (ECB) prezidente Kristīne Lagarda. Savā apsveikumā viņa iepina to, ka no sava ECB augstceltnes loga ieraudzījusi tovasar pusizžuvušo Reinas pieteku Mainu un izdarījusi secinājumu, ka tas viss cilvēka radīto CO2 emisiju dēļ. Lai gan šāda secinājuma pamatojums nav ar acīm redzams, tam nedrīkst iebilst neviens, kam vajag ECB drukāto naudu.
Tieši šogad karstums un sausums Rietumeiropā bijis vēl jo briesmīgāks, paceļot jaunā pakāpē prasības, ka jādara taču kaut kas, lai tādas šausmas mazinātu. Tāpēc Latvijai tiešām vēlams neizaicināt nepatikšanas. Vajag vismaz imitēt, ka mēs darām kaut ko no prasītā, pat ja paši nezinām, ko darām un kāpēc darām.
Nebūt ne Latvijas aprobežotības pazīme ir neziņa par to, kā cīnīties pret dabas nepārvaramo varu. Tāds uzdevums pēc definīcijas nepaveicams, tāpēc tā pildīšana izvēršas pat savstarpēji pretrunīgās darbībās, kas reālus rezultātus nedos.
Cilvēki ir iedresēti uzskatīt, ka “zaļais kurss” ir CO2 izmešu samazināšana. Ja nu bez CO2 producēšanas, sākot no cilvēku elpošanas, iztikt nav iespējams, tad CO2 producēšanai pretī jāliek tā sašķelšana ogleklī (C) un skābeklī (02). Praktiski tas nozīmē koku audzēšanu, jo koku lapās notiek CO2 sašķelšana un koku stumbri kļūst par oglekļa ilglaicīgas uzglabāšanas krātuvēm. Atsauce uz šiem dabas procesiem bija Latvijas Bankas apsveikšanas pasākumam izvēlētās Nacionālās bibliotēkas Ziedoņa zāles dekorēšana tādā veidā, ar kādu “vēl nesen šāds baņķieru pasākuma noformējums izskatītos pēc apvainojuma mežsaimniekiem un veselajam saprātam. Turpretī šonedēļ ar finansēm saistītie cilvēki visiem spēkiem centās izrādīt, cik viņi advancēti, 5-6 stundas lūkojoties uz ekrāniem ar priedīšu jaunaudzes tik tiešām daiļo galotņu attēliem ar tādu ieinteresētību, it kā tur redzētu visu savu mūža sapņu piepildījumu”.
Tiktāl viss būtu labi, bet tālāk dilemma, vai kāpināt CO2 sašķelšanu ar koku plantāciju ierīkošanu, vai saglabāt dabas daudzveidību, kas nozīmē uzturēt vecus mežus, kaut īsti veci meži CO2 nepiesaista. Ar to domāta CO2 piesaistīšanas un emisijas bilance, jo koku trūdēšanas procesā koksne pārvēršas par CO2. Pretruna ir neatrisināma, tāpēc no Eiropas Savienības instancēm Briselē uz Rīgu nāk pretrunīgas prasības, novedot līdz ārprātam šejienes ierēdņus. Lai gan tas ir pārspīlējums, kaut kas uz to pusi tomēr redzēts, kad Saeimas deputāti izjautā ierēdņus par to, kā Latvija gatavojas uzrādīt Briselei gan CO2 emisijas un piesaistīšanas bilanci ar nullei tuvu rezultātu, gan aizsargājamo mežu platību palielināšanu.
Pamatpretruna nav zudusi tāpēc, ka panākta vienošanās starp Eiropas Parlamentu un Eiropas Komisiju no vienas puses un Eiropas Centrālo banku no otras, ka daudzas no tām prasībām, kādas līdz šim nāca no Briseles, turpmāk tikšot uzturētas spēkā no Frankfurtes, t.i., no ECB mītnes. Tur K. Lagarda gadu no gada cieš aizvien vairāk atbilstoši tam, kā aizvien vairāk izžūst Maina. Viņa uzņēmusies ar kreditēšanas nosacījumu izdošanu un uzraudzību panākt to pašu, no kā formāli atkāpjas ES dalībvalstu pilsoņu vēlēts parlaments un šī parlamenta apstiprinātā Eiropas Komisija. Tie, kas Briselē nonākuši kā ievēlētas vai no vēlētājiem pastarpināti atkarīgas amatpersonas, mēģina saglābt kaut kripatu popularitātes, slēpjoties aiz bankām, kam nav nekādas saistības ar vēlēšanām un tādējādi arī ar sabiedrību.
Klāt nākušas atklāsmes, ka gan CO2 summārās emisijas mazināšana, gan dabas daudzveidības uzturēšana ir vienādi nepopulāras, jo pazemina tagadējo cilvēku dzīves līmeni mūsu hipotētiskās nākotnes jeb pēcteču dēļ. Tieši tā tas ir, kā uzskaitīts “Zemnieku saeimas” izplatītajā paziņojumā, ka Latvijas Bankas publicēto dabas daudzveidības uzturēšanas “vadlīniju ietekme neaprobežotos tikai ar lauksaimniekiem un mežsaimniekiem. Ražošanas un investīciju samazināšanās skartu arī pārtikas pārstrādi, kokrūpniecību, transportu, ostas, tehnikas tirdzniecību un servisu, būvniecību, enerģētiku un citus saistītos uzņēmumus. Samazinātos eksporta un nodokļu ieņēmumi, pieaugtu Latvijas atkarība no importa un tiktu vājināta valsts pārtikas un ekonomiskā drošība.” Latvijas Banka var izmantot šo paziņojumu kā neapšaubāmu apliecinājumu savas rīcības atbilstībai Eiropas Centrālās bankas gribai uz Latvijas rēķina izglābt vismaz Mainu un Reinu no pilnīgas izžūšanas.
