Ministru kabineta 1. septembra sēdē jāizskata pieci projekti valdības noteikumiem par skolu darba organizēšanu un finansēšanu 2026./2027. mācību gadā, pret kuriem uzstājas divas no četrām valdošās koalīcijas partijām.
31. augusts sākās ar strīdus izraisījušo noteikumu projektu apspriešanu Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijā un turpinājās pēcpusdienā koalīcijas partiju sadarbības sanāksmē. Pēc šīs sanāksmes izglītības un zinātnes ministre Ilze Indriksone pauda vispirms nožēlu par koalīcijas partneru attieksmi un tālāk cerības, ka tiks pieņemts vismaz kāds no Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) iesniegtajiem noteikumu projektiem. Partiju domstarpības tika uzskatāmāk eksponētas Saeimas komisijā. Tās sēde bija atklāta, tajā skaitā visu pamanāmāko plašsaziņas līdzekļu pārstāvju apmeklēta, taču pasākuma statuss palika nenoteikts. Tas nu gan jāsaglabā kā kuriozs Saeimas vēsturē, ka komisijas sēde ne pirms, ne pēc tās netika uzrādīta Saeimas notikumu kalendārā. Ja tā bija Saeimas komisijas sēde, tad to vajadzēja ierakstīt Saeimas un deputātu darba kārtībā arī tad, ja 31. augusta pasākumu traktē kā turpinājumu parastā kārtībā reģistrētajai Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas 26. augusta sēdei, kuras apskatu “Neatkarīgā” ir sniegusi. 31. augusts atzīmējams ar to, ka I. Indriksone bija atnākusi uz Saeimu, kur deputāti viņu ļoti gribēja satikt jau 26. augustā. Apspriedē piedalījās arī izglītības darbinieku arodbiedrības, pašvaldību un darba devēju organizācijas pārstāvji. Publisko sarunu gala rezultāts tāds, ka valdošās koalīcijas partijas nav vienojušās par Nacionālās apvienības pilnvarotās ministres virzītajiem grozījumiem skolu darba un finansēšanas noteikumos.
Vismaz laikā pēc Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas nepiedzīvotajam gadījumam ar valdošo koalīciju un valdību nomaiņu pusgadu pirms Saeimas vēlēšanām arī tādas sekas, ka tagadējie ministri uzņemas jauno, nepieredzēti tīri slaukošo slotu lomas. Izklausās ticami, ka tādas lomas esot vispiemērotākās 15. Saeimas vēlētāju balsu vākšanai. Tomēr valsts pārvalde nav tik vienkārša un tās rezultāti nav tik viegli novērtējami kā tīra vai netīra grīda. Ja paliekam pie slaucīšanas metaforas, tad arī tajā ir riski sacelt putekļus un telpu padarīt īstenībā netīrāku vai pārraut vadu, kas izjauc datoru vai kādu citu ierīču darbu.
Ja nonākam pie Izglītības un zinātnes ministrijas priekšlikumu satura, tad tā vienkāršojums līdz 26. un 31. augusta strīdos dzirdētajam ir šāds:
Skolu direktori grib zināt, ko viņiem liks darīt
Jau uz šo mācību gadu mērķēto skolu darba grozījumu daudzums ir lielāks, bet visvairāk kā apgrūtinājums skolu administrācijām. Šo aprindu bažas tika izpaustas ar 28. augustu datētā Latvijas izglītības iestāžu vadītāju vēstulē Valsts prezidentam, Saeimas un valdības pārstāvjiem, Valsts izglītības attīstības aģentūrai, kā arī Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrībai. Vēstules īsais saturs ir prasība sākt un beigt jauno mācību gadu tāpat kā veco mācību gadu, bet brīnišķīgos jaunievedumus sagatavot uz laiku, sākot no nākamā gada 1. septembra. Vēstules parakstītāju skaits sniedzas uz simtu, bet Saeimas komisijā tika aizrādīts, ka šāda masveidība ir vairāk pret jaunievedumiem nostājušos partiju aktīvistu pūliņu rezultāts nekā pašu skolu vadītāju vēlēšanās izpausties. Viņu galvenā vēlēšanās esot pēc iespējas drīzāk uzzināt galīgo versiju par jaunievedumiem jaunajā mācību gadā.
Līdz pat valdības šodienas sēdei neko noteiktu par jaunievedumiem pateikt nav iespējams. Pirms nedēļas to pieņemšana tika atlikta pēc "Jaunās vienotības" (JV) un Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) prasībām. Pēc tam līdz pagājušās nedēļas beigām un tāpat arī vakar turpinājās tādu formulējumu meklējumi, kādi it kā varētu būt pieņemami visām koalīcijas partijām. Meklējumi vismaz nomināli bija bezcerīgi no sākta gala, jo JV un ZZS neuzstājās pret jaunievedumu saturu. Runa ir tikai par to, ka kaut cik būtiski jauninājumi jānosaka nevis pirms jaunā mācību gada sākuma, bet pirms vecā mācību gada beigām attiecībā uz nākamo un turpmākajiem mācību gadiem. Šāda partiju nostāja tika skaidri un gaiši deklarēta Saeimas komisijā.
Līdz ar tagadējās koalīcijas izveidošanu Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas vadīšana tika uzticēta arī premjera amatu saņēmušā “Apvienotā saraksta” pārstāvim Česlavam Batņam. Viņš teicās atradis risinājumu, kā koalīcijai šodien, 1. septembrī, parādīt savu rīcībspēju ar valdības noteikumu projektu paketes pieņemšanu, bet nepildīšanu ar tik cēlu atrunu, ka noteikumu izpildei vajagot grozīt Izglītības likumu. Tā tiešām jocīga, līdz šim nepamanīta juridiskā konstrukcija, ka nevis valdības noteikumus piekārto likumam, bet likumu - valdības noteikumiem. Pa to laiku Latvijā parādītos jau cita valdība jaunā partijiskā kombinācijā un - galvenais - ar jaunu leģitimitāti un politisko gribu risināt izglītības jautājumus saistībā ar daudziem citiem uzdevumiem.
Uzņēmējiem vajag strādāt spējīgus darbiniekus
Diskusiju gaitā tika uziets uzskatāms piemērs tam, ka piedāvātie mācību noteikumu grozījumi ir kā mēģinājums novērst slimības simptomus, neārstējot slimību, kas tik nopietna, ka pat ar likumu nav labojama. Simptoma piemērs ir I. Indriksones minētais fakts, ka 2025./2026. mācību gadā vismaz vienu 9. klases centralizēto eksāmenu nenokārtoja 818 skolēni, kuri tādēļ palika atkārtoti mācīties 9. klasē. Ja eksāmenu ieskaitīšanai nepieciešamo procentuālo barjeru pacels par pieciem punktiem, tad eksāmenus nenolikušo skaits, visticamāk, būs divreiz lielāks. Skolu direktoriem un pašvaldībām par to patiess prieks, ka kaut vai tādā veidā iespējams uz laiku saglabāt valsts finansējuma saņemšanai nepieciešamo skolēnu skaitu, bet traci sacēlis uzņēmēju atzars zem Latvijas Darba devēju konfederācijas karoga. Uzņēmēji (partijas sponsori?) iedvesuši I. Indriksonei, ka vajagot šos jauniešus pārlikt no vispārizglītojošajām skolām uz arodskolām.
Tātad eksāmenos caurkritušu jaunieti vispārizglītojošās skolas 9. klasē ņem, bet arodskolā neņem. Lozungs par mācībās nespējīgo jauniešu likšanu pie darba skan tik vilinoši, ka pat I. Indriksone izskatījās aizmirsusi, ka arodskola nav darba nometne, bet mācību iestāde. Nevarēja viņa atbildēt uz kāda deputāta jautājumu, ko lai arodskola iesāk ar nosacīto jaunieti, kurš 9. klases matemātikas eksāmenā devis 1% pareizo atbilžu.
Arodskolu zemākam prasību līmenim atbilst jaunieši, kuri visos mācību priekšmetos saņēmuši gada vērtējumu ne zemāku par četrām ballēm, bet nav sekmīgi nokārtojuši kādu no eksāmeniem. Viņiem tiek piedāvāta izvēle starp trim kvalifikācijām - aprūpētājs, frizieris vai pavāra palīgs. Par tādām izvēlēm neapmierinātību gan 26., gan 31. augustā izteica Latvijas Pašvaldību savienības padomniece izglītības un kultūras jautājumos Ināra Dundure. Kāpēc jaunieši netiek apmācīti par autobusu šoferiem?! Jā, saprotams ir pašvaldību satraukums par sabiedriskā transporta sistēmas sabrukumu arī autobusu vadītāju trūkuma dēļ. Bet - cik labprātīgi I. Dundure sēstos autobusā, ko stūrē cilvēks ar spējām kārtot pamatskolas eksāmenus ar 1-2-3% pareizo atbilžu? Aiz tādiem "sasniegumiem" vairāk nekā ticami slēpjas uzmanības spēju deficīts, apreibinošu vielu lietošanas paradumi utt. Tāpat arī uzņēmēji, kurus pārstāv LDDK, patiesībā neņems darbā lielāko daļu no jauniešiem, kurus viņi aicina izdzīt no vispārizglītojošajām skolām. Gan uzņēmumu īpašnieki, gan pārvaldnieki saprot, ka šādu darbinieku radītie draudi citu darbinieku dzīvībām un uzņēmumu tehnikai lielāki nekā ieguvumi no viņu nodarbināšanas.
Izglītības reformatorus varētu salīdzināt ar cilvēkiem, kuri, paši to negribot, ir sabakstījuši lapseņu pūzni jeb iekustinājuši tādu jautājumu lavīnu, uz kādiem atbilžu nevienam nav.
