Cūkgaļa Latvijā un visā Eiropas Savienībā joprojām nepieklājīgi lēta un visādiem plebejiem pieejama, tāpēc tiek gatavotas tādas prasības cūku labturībai, lai cūkas gaļa maksātu vismaz tikpat, cik vēršu gaļa.
Uzmanību cūkkopībai pievērsis pasaules mērogā pamanāmais Šveices laikraksts “Neue Zürcher Zeitung" (NZZ). Starp tā pašreklāmas pasākumiem ietilpst dienas lasītākā raksta uzrādīšana un atvēršana visiem interesentiem. Savukārt lasītākā raksta rangu visbiežāk sasniedz publikācijas par to, kā iet, bet parasti par to, kā neiet Vācijai un vāciešiem. To nosaka attiecība starp apmēram četrarpus miljoniem vācvalodīgo Šveicē un 83,5 miljoniem iedzīvotāju Vācijā, pat ja konkrētajā gadījumā ne visiem Vācijas iedzīvotājiem jāuztraucas par to, ka viņi pārskatāmā nākotnē var palikt bez cūkgaļas desiņām. Proti, Vācijā pieaugošais musulmaņu skaits cūkgaļu neēd. Bet ar tiem, kuri desiņas ēd, pilnīgi pietika, lai NZZ lasītākais 29. augusta raksts būtu zem virsraksta ““Vecā sistēma brauc sienā”: kāpēc cūku audzētāji Vācijā cīnās par izdzīvošanu”. Īsā atbilde uz jautājumu virsrakstā ir sniegta apakšvirsrakstā: "Patēriņš sarūk, ražotāju skaits samazinās, pēdējā laikā krīze saasinās dramatiski. Iemesls tam prasības, kas nāk no valdības Berlīnē".
Apgalvojumu par cūkgaļas lētumu var pierādīt dažos veidos jeb salīdzinājumos. Šajā reizē notrauksim virtuālos putekļus “Neatkarīgās” 2025. gada 14. jūnija publikācijai, kas ietvēra datus par cenu pieaugšanu dažādiem pārtikas produktiem vienā un tajā pašā tirdzniecības vietā, salīdzinot cenas pēc ļoti ilga laika. Cenu pieauguma konspektīvais salīdzinājums izskatās šādi:
| Produkts | 2001. g. eiro/kg | 2025. g. eiro/kg | Izmaiņas % |
| Sviests | 1,56-1,63 | 13,0-16,0 | 833 |
| Cūkgaļa | 4,3-5,0 | 5,50-8,0 | 4,6 |
| Reņģes (k) | 0,64-0,85 | 4,50-4,90 | 703 |
| Kartupeļi | 0,08-0,12 | 0,80-2,0 | 1 000 |
| Banāni | 0,67 | 0,80-1,0 | 19,4 |
Šiem skaitļiem bija pievienots Latvijas Cūku audzētāju asociācijas apstiprinājums, ka fantastiskā atšķirība starp cenu pieaugumu kaut dažādām precēm, bet vienā un tajā pašā laikā par 1 000% un par 4,6% nav nekāda nejaušība vai drukas kļūda, bet veids, kā cūkkopība iemanījusies izdzīvot pēdējos gadu desmitos.
Pagājušā gada datu turpinājumā liekama pavisam svaiga, ar 23. augustu datēta ziņa no Zemkopības ministrijas Tirgus un tiešā atbalsta departamenta, ka Latvijā cūkgaļas cena šogad jūnijā bijusi 159,63 eiro par 100 kilogramiem, kas ir par 12,6% mazāk nekā maijā un par 31,5% mazāk nekā 2025. gada jūnijā. Ikdienā pierastākā mērvienībā cena izsakāma ar 1,60 eiro/kg par cūkas liemeni, no kura jau atdalīti tie dzīvnieka orgāni, kas neskaitās gaļa. Tālāk seko gaļas sadalīšana pēc cenām dažādās frakcijās un cenas pacelšana vairāk reizes, lai segtu gaļas mazumtirdzniecības izdevumus un nodokļus.
Cūku liemeņu cena Vācijā, atbilstoši tiem datiem, kādi nonākuši līdz Latvijas Zemkopības ministrijai, tajā pašā laikā bijusi 1,62 eiro/kg, kas mikroskopiski vairāk nekā Latvijā, bet ar kritumu par 25,8% pret pagājušā gada jūniju. Latvijā, Vācijā un visā Eiropas Savienībā uzadītais cūkgaļas cenu kritums patiešām pelna apzīmējumus, ka nozare brauc sienā vai mauc stabā.
Uz Vāciju orientētajā NZZ publikācijā sniegti tādi dati, ka “kopš 2016. gada cūkkopju skaits Vācijā ir samazinājies no aptuveni 24 500 līdz 14 700. Pēdējā laikā grūtības skārušas arī dažus nozares lielākos uzņēmumus. Aprīlī bankrotēja Saksijā-Anhaltē bāzētais uzņēmums "Porky", bet jūlija beigās maksātnespējas pieteikumu iesniedza "Geestferkel" - viens no Vācijas nozīmīgākajiem vaislas cūku audzēšanas uzņēmumiem, kas atrodas Lejassaksijā. Tobrīd cūkgaļas cena bija tikai 1,40 eiro par kilogramu, savukārt sivēnu pārdeva par 30 eiro. "Neviens uzņēmums šādos apstākļos ilgtermiņā nespēj izdzīvot," sacīja "Geestferkel" rīkotājdirektors Jorns Ālerss (Jörn Ahlers).”
Par atšķirībām starp cenām 1,62 eiro/kg un 1,40 eiro/kg atliek vien minēt, vai šī atšķirība ir starp cenām dzīvnieku dzīvsvarā un kautsvarā, vai starp vidējo un konkrēto cenu uzņēmuma izputēšanas brīdī. Varbūt tāpēc izput tieši šis uzņēmums, kamēr citi uzņēmumi un nozare kopumā vēl kaut kā iztiek.
Cūkkopju grūtības izdzīvot iedvesmo entuziastus, kuri apņēmušies nozari iznīdēt. NZZ citē Vācijas Dzīvnieku labturības federācijas aktīvisti Melāniju Dopferi (Melanie Dopfer), ka pašreizējais lejupslīdes periods esot kas vairāk par ierastajām svārstībām. Viņa gavilē, ka "vecā sistēma strauji virzās uz sabrukumu". Savukārt “nākotnes lauksaimniecības metodēm būs jābalstās uz dzīvnieku vajadzībām - no tā nav iespējams izvairīties". Šai funkcionārei laikam taču šķiet, ka dzīvnieku vajadzībām pakārtotā gaļas ieguve (tā ir loģiska pretruna) tik un tā atstās viņas ziņā, ēst vai neēst gaļu. Proti, ka nez no kurienes radīsies nauda, par ko gaļu pirkt vai nepirkt pēc vēlēšanās.
Pagaidām cūkgaļa Vācijā ir visbiežāk patērētais gaļas veids, kas nosedz 52% no kopējā gaļas patēriņa. Tomēr kopš 2010. gada vidējais cūkgaļas patēriņš uz vienu iedzīvotāju gadā ir samazinājies par vairāk nekā 10 kilogramiem - līdz aptuveni 28 kilogramiem, bet kopējais cūkgaļas patēriņa apjoms Vācijā šajā laikposmā sarucis no 3,1 miljona līdz 2,4 miljoniem tonnu. Arī Latvijā jau ir piedzīvoti gadījumi, kādi Vācijā ik pa laikam izraisa skaļākus tračus, ka skolas, bērnudārzi u.tml. iestādes izslēdz gaļu vai vismaz cūkgaļu no savas ēdienkartes. Tādos gadījumos Vācijā popularitātes punktus vāc partija “Alternative fur Deutscland” ar paziņojumiem par vāciešu jeb kristieši padošanos arābiem jeb musulmaņiem: vācieši pārdod/nodod/atdod savu kultūru utt.. Tomēr “zaļās” ideoloģijas popularitāte Vācijā liek domāt, ka tai lielāka ietekme uz cūkgaļas patēriņa samazināšanu nekā musulmaņu ticībā dzimušo un jau apzinīgā vecumā piesaistīto skaita pieaugumam.
Lai “zaļie” vispār ēstu cūkgaļu, tai jābūt iegūtai atbilstoši viņu prasībām par cūku audzēšanu. Viņuprāt, vajag palielināt platību uz katru dzīvnieku fermā un izsniegt cūkām rotaļlietas, ar kuru palīdzību cūkas varētu šo platību izmantot lietderīgi, t.i., imitējot kaut ko no mežacūku dzīves. Nākamā prasība ir nenovietot dzemdējošas cūkas īpašos sprostos, kuros viņas nevar pakustēties, jo citādi viņas mēdz nenospiest sivēnus. Savukārt sivēniem jādod anestēzija zem astes, ja šīs astes nogriež.
Šeit uzskaitītās prasības cūku labturībai tiek apspriestas Vācijā ar nodomu panākt, lai cūku audzēšanas sadārdzināšana kļūtu par ES prasībām. Tādā gadījumā Vācijas cūku audzētājiem it kā nebūtu jācieš no tā, ka, piemēram, Spānijā līdz šādām prasībām neesot nonākuši. Spānija un Vācija ir cūku audzēšanas lielvalstis ES, kur Spānija pārliecinoši priekšgalā ar gandrīz 35 miljoniem cūku pret 22 miljoniem cūku Vācijā. Spāņu vieglprātība attiecībā pret cūkām vācu “zaļajiem” tagad kā dadzis acī. Līdz Latvijas apmēram 300 tūkstošu cūku labturībai viņi nav nonākuši, taču viņu prasību ieviešana ES mērogā celtu gan uz vietas audzētās, gan importētās (pagaidām šie gaļas ieguves avoti ir puse uz pusi) gaļas cenas arī pie mums.
